Uguns salamandra

Aizsardzība

Iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi (medību termiņi, ieguves apjomi u.c.) jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.

Dzīves vide

Uguns salamandra apdzīvo mitrus, vēsus lapkoku vai jauktus (retāk skujkoku) mežus ar ēnainiem dīķiem, strautiem vai upītēm. Visiecienītākie ir dižskābaržu meži. Vislabprātāk mīt vietās, kur zemi sedz biezs kritušu lapu slānis vai sūnas, kur meklēt barību.

Suga izplatīta gan zemienēs, gan arī kalnos (līdz pat 2500 m virs jūras līmeņa Spānijas vidienē). Kalnos sastopama gan mežos, gan klajumos – akmeņainās nogāzēs un ganībās – vietās, kur, jādomā, agrāk bijis mežs.

Uguns salamandras spēj zināmā mērā pielāgoties izmaiņām dzīves vidē, piemēram, dzīvot parkos, dārzos, kapsētās u.c., un kāpuri novēroti akās, ūdens konteineros un dažādās cilvēka veidotās ūdenstilpnēs. Pieaugušās salamandras mēdz iznākt medīt uz takām un ceļiem, kur ir labāka redzamība. 

Rietumeiropā un Centrāleiropā reģistrēts uguns salamandru populācijas blīvums ap 80 dzīvniekiem uz hektāru. Īpaši labos apstākļos var būt par vairāk nekā 400 salamandru uz hektāru.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Uguns salamandras ir piesardzīgas un lielāko daļu laika pavada paslēpušās zem stumbriem vai akmeņiem, trūdošā koksnē, grauzēju alās vai klinšu plaisās – vietās, kur ir gan nepieciešamais mitrums, gan drošība. 

Uguns salamandras nav sevišķi straujas staigātājas. Tās mazliet kāpelē pa klintīm, bet drošāk jūtas uz zemes. Lai gan salamandru kāpuri attīstās ūdenī, pēc metamorfozes iziešanas ūdenī atgriežas tikai pieaugušās mātītes – dzemdēt. Pieaugušās salamandras spēj peldēt, bet ne pārāk veikli, turklāt tās var viegli nonākt straumes varā vai pat noslīkt. 

Uguns salamandras ir aktīvas naktī, reti dienā. Vispiemērotākais aktivitātes laiks ir mēreni siltas naktis. Aktivitātes periodu nosaka gaisa temperatūra (tai jābūt virs 3⁰C, vislabāk – 8–12⁰C), lietus un gaisa mitrums (vismaz 75%, vislabāk – virs 96%). Dienvideiropā zemienēs salamandras var būt aktīvas arī maigās ziemās, tomēr lielākajā daļā areāla un lielākoties daļu gada pārziemo.

Uguns salamandras “ziemojot” pārlaiž gan pārāk aukstu, gan pārāk karstu laiku. Šādi neaktivitātes periodi ir gan Centrāleiropas ziemā, gan areāla dienvidu daļas svelmainajā un sausajā vasarā. Ziemo parastajās slēptuvēs vai pat vairākus metrus dziļi pazemē vai klinšu plaisās. Var ziemot arī māju pamatos, pagrabos vai vecās raktuvju šahtās.

Uguns salamandras parasti daudzus gadus uzturas tajā pašā rajonā. Pētījumos Beļģijā uguns salamandras apdzīvoja 5–255 m² lielas teritorijas, turklāt salamandrām, kas dzīvoja pie strautiem, teritorijas bija mazākas nekā pie dīķiem dzīvojošajām.

Uguns salamandras arī pastāvīgi izmanto noteiktu ziemošanas vietu (konstatēta to pašu dzīvnieku ziemošana vienā un tajā pašā alā 20 gadus pēc kārtas). Tas nozīmē, ka uguns salamandras spēj ik gadus veikt to pašu ceļu uz ziemošanas vietu un pēc tam atgriezties no tās. Pētījumi rāda, ka tās tiešām katrreiz dodas pa to pašu ceļu, ko atpazīst pēc konkrētiem orientieriem. Vēl nav skaidrs, vai orientierus jeb “ceļa zīmes” uguns salamandras atpazīst pēc redzes vai pēc ožas.

Uguns salamandras galvenā aizsardzība pret plēsoņām ir inde. Indi – neirotoksīnus – izdala salamandras pieauss dziedzeri, kā arī divas muguras dziedzeru rindas (abpus mugurkaulam) visā ķermeņa garumā, turklāt briesmās salamandra indi spēj izsmidzināt. 

Arī spilgtais krāsojums dod plēsoņām signālu, ka uguns salamandra varētu būt neēdama un kaitīga. Salamandru potenciālie apēdēji ir āpši, meža cūkas, žurkas un zalkši, bet, pateicoties savam indīgumam, pieaugušās salamandras reti krīt kādam par upuri.

Barība un barošanās

Uguns salamandra ir gaļēdāja un pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem. Barības sugu sastāvu nosaka katrā vietā visvairāk sastopamās sugas – dažādi posmkāji, tārpi un gliemji. Salamandras labprāt ēd maigus medījumus – sliekas un kailgliemežus, bet neatsakās arī no ar hitīnu klātiem bezmugurkaulniekiem – mušām, vabolēm, tūkstoškājiem, simtkājiem. Ēd arī mitrenes, zirnekļveidīgos un gliemežus ar čaulu. 

Salamandra var apēst pat diezgan lielus medījumus, kamēr vien tos var iedabūt mutē un aprīt. Atsevišķos gadījumos salamandras var apēst arī nelielus abiniekus vai to kāpurus.

Pētījumos noskaidrots, ka daļa salamandru ēd galvenokārt gliemjus, bet citas – tārpus. Domājams, ka tas, kādas būs katras salamandras iecienītās medījuma sugas (turklāt, vai tie būs kustīgi vai lēni medījumi), izšķiras dažās pirmajās nedēļās pēc metamorfozes no kāpura stadijas uz pieaugušu salamandru. No kā jaunā salamandra pārtikusi savā pieaugušo gaitu sākumā, to medīs arī turpmākajā dzīvē.

Uguns salamandrām ir dažādas medību metodes, ko izmanto atkarībā no situācijas. Kad vēl ir mazliet gaišs, salamandra medījot vadās pēc medījuma kustības (un nekustīgam medījumam nepievērš uzmanību). Savukārt tumsā salamandra vadās galvenokārt pēc ožas un uzbrūk galvenokārt nekustīgam medījumam.

Pētījumos noskaidrots, ka uguns salamandras barības meklējumos ik nakti veic 35–375 metrus. 

Vairošanās un dzīves cikls

Atšķirībā no lielākās daļas abinieku, uguns salamandras ir dzīvdzemdētājas un nevis nērš ikrus, bet dzemdē jau labi attīstītus kāpurus.
Salamandrām raksturīga iekšēja apaugļošana. Tēviņi var pāroties ar vairākām mātītēm, un arī mātītes pārojas ar līdz pat četriem tēviņiem, lai nodrošinātu vairošanās sekmes. Dažās populācijās tēviņi cīnās ar sāncenšiem un gadu no gada noteiktās vietas uztur savas teritorijas.

Mātīte spēj uzglabāt spermu īpašā tvertnē – spermatotēkā. Spermu var uzglabāt pat vairākus gadus, bet dabā tik ilga uzglabāšana notiek reti, parasti drīz notiek ovulācija un apaugļošanās.

Vairošanās sezona dažādās areāla vietās atšķiras. Pārošanās var notikt no pavasara līdz rudenim, un mātītes kāpurus parasti dzemdē pavasarī pēc ziemošanas (martā–maijā). Savukārt dažās zemieņu populācijās areāla dienvidos pārošanās notiek oktobrī–janvārī, bet kāpuru dzemdēšana – nākamajā novembrī–decembrī, pēc neaktivitātes perioda sausajā un karstajā vasarā. 

Mātīte kāpurus dzemdē strautā, upītē vai dīķī. 

Aprakstīti atsevišķi gadījumi, kad uguns salamandras dzemdējušas uz sauszemes 2–8 jau pilnībā attīstītus, metamorfozi izgājušus mazuļus (tas reģistrēts uguns salamandras pasugām S. s. bernardezi un S. s. fastusa).

Kāpuru daudzums mātītei atkarīgs no tās lieluma un vecuma – kāpuru var būt 8–71, visbiežāk – 22–33. Visas kāpuru partijas laišana pasaulē vienai mātītei aizņem 1–18 dienas, turklāt kāpurus var dzemdēt dažādās ūdenstilpēs. Kāpuriem ir žaunas, un tie turpina attīstību ūdenī. 

Tikko pasaulē laisti kāpuri ir 25–35 mm gari, bet metamorfozes laikā tie sasnieguši 42–65 mm garumu, kas gan atkarīgs no ūdens temperatūras, ūdens kvalitātes un barības daudzuma. Laboratorijas apstākļos metamorfoze notiek 61–110 dienas veciem kāpuriem. Dabā metamorfoze parasti notiek aprīlī–augusta beigās, bet daži salamandru kāpuri pārziemo ūdenī un iziet metamorfozi nākamajā pavasarī.

Salamandru kāpuri ūdenī barojas ar kukaiņu (trīsuļodu un strauteņu) kāpuriem, sīkiem vēžveidīgajiem (sānpeldvēžiem, airkājvēžiem, ūdensblusām un gliemeņvēžiem), gliemjiem un posmtārpiem. Kad ir iespēja, apēd arī abinieku kāpurus (ieskaitot sugasbrāļus) un ūdenī iekritušus sauszemes kukaiņus, turklāt spēj apēst medījumus pašu lielumā.

Arī salamandru kāpuri nokļūst daudzās barības ķēdēs. Tos savukārt ēd spāru un citu kukaiņu kāpuri, lielāki vēžveidīgie, zivis (īpaši introducētās lašveidīgās zivis), putni un pat abinieki (tritoni un pat sugasbrāļi).

Uguns salamandru tēviņi sāk vairoties 3–4 gadu vecumā, bet mātītes – galvenokārt 5–6 gadu vecumā.

Uguns salamandras savvaļā dzīvo 15–16 gadus, atsevišķos gadījumos – 20 gadus un ilgāk. Nebrīvē reģistrēta pat vairāk nekā 50 gadu nodzīvošana.

Kas apdraud uguns salamandras?

Apdraudējuma faktori:

• Dzīvesvides izpostīšana (t.sk. mežu izciršana).
• Vairošanās vietu piesārņošana ar lauksaimniecības ķimikālijām.
• Ķeršana dabā mājas mīluļu tirdzniecībai. (Salamandras izmantotas arī eksperimentos kā izmēģinājumu dzīvnieks.)
• Plēsīgu sugu introdukcija – lašveidīgās zivis un sarkanais purva vēzis (Procambarus clarkii).
• Bojāeja uz ceļiem.
• Hitrīdiju infekcijas izplatība.

Pēdējos gados hitrīdiju infekcijas dēļ dramatiski samazinājušās uguns salamandras populācijas Spānijā (pasuga S. s. terrestris). Astainajiem abiniekiem nāvējošo ādas slimību izraisa sēnīte – Batrachochytrium salamandrivorans (saīsinātais apzīmējums – “Bsal”). Šī sēnīte Rietumeiropā ievazāta no Āzijas, visticamāk, kā mājas mīluļus ievedot inficētus kādas citas sugas salamandras vai tritonus. Pašlaik Batrachochytrium salamandrivorans infekcija savvaļas abiniekiem konstatēta Nīderlandē, Beļģijā, Spānijā un Vācijā. Spānijā tā konstatēta ap 50 no uguns salamandras populācijām, kā arī citu sugu astainajiem abiniekiem, ieskaitot lielos tritonus (Triturus cristatus), marmora tritonus (T. marmoratus), Alpu tritonus (Ichtyosaura alpestris) un mazos tritonus (Lissotriton vulgaris).

Uguns salamandras Latvijā

Uguns salamandras vēsturiski tikušas dažas reizes konstatētas Latvijā:

• 1806. gadā Ķirbižos;
• 1861. gadā Kokneses apkārtnē;
• 1893. gadā Rīgā.

Par Rīgā noķerto salamandru nav šaubu, ka tā, visticamāk, izbēgusi no terārija. Pārējie novērojumi, kopā ar ziņām par divām attiecīgi 1895. un 1923. gadā Lentvarē (Lietuvas dienvidaustrumos) noķertajām salamandrām, kā arī desmit Polijā un toreizējā Prūsijā konstatētajām salamandrām, ļāva teorētiski apspriest iespēju, ka Baltijā saglabājusies sena, relikta uguns salamandru populācija. Tai gan būtu jābūt ārkārtīgi senai – kopš pēcledus laikmeta, kad Baltijā bija skābaržu meži, kas, klimatam atkal mainoties, izzuda vairāk nekā pirms 4000 gadu. Tā kā uguns salamandras areāla ziemeļu robeža šķērso Vāciju un Karpatus vairāku simtu kilometru attālumā no Baltijas, iespēja, ka trīs Latvijā atrastās salamandras bija bēgles no terārijiem, ir vienkāršākais izskaidrojums.

Dažādi fakti

Uguns salamandra ir lielākais salamandru dzimtas pārstāvis. Pieaugušas uguns salamandras ir 15–25 cm garas (ieskaitot asti), atsevišķos gadījumos pat sasniedz 30 cm. Aste ir gara, bet nepārsniedz ķermeņa garumu. Svars – vidēji 19,9 g, bet grūsnas mātītes var svērt pat 50 g.

Dzimumu dimorfisms uguns salamandrām nav īpaši izteikts. Tēviņi ir mazliet mazāki par mātītēm, slaidāki un ar garākām kājām.

Uguns salamandra ir spīdīgi melna ar uzkrītošiem dzelteniem vai oranžiem dažāda lieluma un formas plankumiem. Jaunām salamandrām raksturīgāki apaļāki plankumi, bet ar laiku raksts saplūst, un pieaugušām salamandrām raksturīgākas svītras jeb gareni plankumi. Katrai pieaugušajai salamandrai (no 1–1,5 gadu vecuma) ir individuāls plankumu raksts, pēc kura to var atšķirt no pārējām salamandrām. Mēdz būt arī pilnīgi melnas uguns salamandras.

Ir mīts, ka salamandras spējot izdzīvot ugunī. Vārds “salamandra” cēlies no arābu valodas un nozīmē “ugunī dzīvojošs”. Uguns salamandrai saistību ar uguni piedēvē jo īpaši, un ne velti – salamandras dažkārt pamana izlienam no ugunskurā iemestiem mežā savāktiem koku zariem un bluķiem. Protams, šis mīts nav patiess – salamandras plānā, maigā āda no uguns nepasargā.

Informācijas avoti

Bogaerts S., Lötters S., Spitzen-van der Sluijs A., Preißler K., Caspers B., Oswald P., Michaels C., ter Meulen T., Reinhardt T., Martel A., Pasmans F. (eds.) 2021. EAZA Amphibian Taxon Advisory Group Best Practice Guidelines: (striped) fire salamander, Salamandra salamandra (terrestris). 1st edition. Amsterdam, The Netherlands: European Association of Zoos and Aquariums. 69 pp.

Kuzmin S., Papenfuss T., Sparreboom M., Ugurtas I.H., Anderson S., Beebee T., Denoël M., Andreone F., Anthony B., Schmidt B., Ogrodowczyk A., Ogielska M., Bosch J., Tarkhnishvili D., Ishchenko V. 2009. Salamandra salamandra. – The IUCN Red List of Threatened Species 2009: e.T59467A11928351. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2009.RLTS.T59467A11928351.en. Accessed on 13 May 2022.

Latvijas Daba 2022. Abinieki. https://www.latvijasdaba.lv/abinieki/. SIA Gandrs. Skatīts 13.05.2022.

Litvinchuk S.N. 1996. On records of Salamandra salamandra in the south-eastern part of the Baltic region. – Russian Journal of Herpetology 3(2): 196–198.

Sydlowski R. 2000. Salamandra salamandra. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Salamandra_salamandra/. Accessed on 13 May 2022.