Tvērējastes žurkķengurs
Klasifikācija
- Chordata – hordaiņu tips
- Mammalia – zīdītāju klase
- Marsupialia – somaiņu infraklase
- Diprotodontia – diprotodontu kārta
- Potoroidae – žurkķenguru dzimta
- Bettongia penicillata – tvērējastes žurkķengurs
- Bettongia penicillata ogilbyi – tvērējastes žurkķengurs (vienīgā neizmirusī pasuga)
Izplatība savvaļā
Tvērējastes žurkķenguri ir viena no visretākajām ķenguru sugām. Līdz 20. gs. sākumam tie bija plaši izplatīti Austrālijā un tuvējās salās, bet tagad savvaļā sastopami tikai dažās nelielās teritorijās Austrālijas dienvidrietumos.
Austrālijā ieceļojot eiropiešiem, žurkķenguri cieta no to ievestajiem kaķiem un lapsām. Kaitēja arī piemērotas dzīves vides samazināšanās – mežu un krūmāju izciršana lauksaimniecības platībām un meža ugunsgrēki.
Pēc pierakstītajiem aculiecinieku stāstiem, žurkķenguri sākotnēji bijuši sastopami visur, bet skaits sācis manāmi samazināties, sākoties Austrālijas kolonizācijai. Klaiņojošu kaķu ieviešanos žurkķenguri vēl pārdzīvojuši, bet sākuši izzust, kad savairojušās no Eiropas ievestās lapsas. Kad daudz vēlāk, ap 1996. gadu Austrālijā sāka lapsu izskaušanas programmu un žurkķenguru populācijas atjaunošanu, dzīvniekus pārvedot uz drošām teritorijām, skaits sāka atjaunoties. Tomēr ap 2000. gadu atsākās strauja žurkķenguru izzušana. 1999.–2010. gadā skaits samazinājās par 90% – no 250 uz tikai 33 tūkstošiem. 2016. gadā vērtēja, ka savvaļā palikuši 12–18 tūkstoši žurkķenguru.
Uzskata, ka pašreizējā žurkķenguru skaita kritumā vainojami klaiņojošie kaķi un, iespējams, ievazātas infekcijas un parazīti, kā arī meža ugunsgrēki. Lai sugu glābtu, steidzīgi nepieciešama klaiņojošo kaķu izskaušana teritorijās, kur žurkķenguri vēl sastopami.
Vai ir tiesa, ka
- Žurkķenguri kravas pārnēsā ne vien astē, bet arī vaigos?
- Žurkķenguru pamatbarība ir sēnes?
- Žurkķenguri nekad nedzer?
Aizsardzība
Tvērējastes žurkķengurs 1982. gadā iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā apdraudēta suga, 2008. gadā atzīts par bīstami apdraudētu (CR – Critically Endangered).
Tvērējastes žurkķenguram izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme). Pašlaik to koordinē Jihlavas zoodārzs Čehijā.
Tvērējastes žurkķengurs iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) I pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana un kuru tieši vai netieši apdraud tirdzniecība.
Dzīves vide un pielāgojumi
Žurkķenguri mīt skrajos mežos ar krūmu pamežu, sausos krūmājos, savannā, arī smilšu tuksnešos, kur vien tajos ir biezi zāles puduri.
Aktīvi krēslā un naktī. Dienu pavada apaļā zāles ligzdā, dažreiz ligzdas materiālā izmanto arī zarus un koku mizas gabalus. Ligzdu parasti ierīko zāles pudurī vai zem krūma zariem. Vienam dzīvniekam vienlaikus var būt vairākas ligzdas. Žurkķenguri materiālu ligzdai nes garās astes līkumā.
Barība un barošanās
Galvenā barība savvaļā ir sēņu pazemes augļķermeņi. Barību izrakt palīdz spēcīgie priekšķepu nagi. Papildus ēd arī dažādu augu barību – sīpolus, gumus un sēklas, reizēm arī kukaiņus un noteiktu krūmu sveķus.
Žurkķenguri nedzer ūdeni un neēd augu zaļās daļas.
Sēnes nav piemērota pamatbarība zīdītājdzīvniekiem, kuru organisms nespēj tās pilnībā sagremot un pārstrādāt. Toties žurkķenguriem ir liels, sazarots priekškuņģis, kuru apdzīvo baktērijas, kas veic sēņu pārstrādi. Šīs baktērijas un to blakusprodukti kļūst par sabalansētu barību, kas tiek sagremota ķengura īstajā kuņģī un tievajās zarnās.
Žurkķenguri piedalās augu sēklu un sēņu sporu pārnēsāšanā. Sēklas tie var pārnēsāt vaigu maisos.
Sabiedriskā uzvedība
Žurkķenguri ir vientuļnieki – katrs aizņem noteiktu individuālu teritoriju, kurā ietilpst ligzda un pietiekama barošanās platība. Ligzdas tuvāko apkārtni sargā un citus ķengurus tuvumā nepielaiž. Ligzdu dala tikai māte ar mazuli.
Vairošanās un dzīves cikls
Vairošanās var notikt cauru gadu. Tāpat kā citām ķenguru sugām, arī žurkķenguru mātītēm iespējama embrioniskā diapauze – apaugļotu olšūnu attīstības kavēšana, kamēr somā vēl atrodas iepriekšējais mazulis.
Grūsnība ilgst 21 dienu. Dzimst viens mazulis, kurš somā pavada vidēji 98 dienas (apmēram 3 mēnešus). Ķengurēns turpina baroties ar mātes pienu un dzīvot mātes ligzdā, līdz parādās nākošais mazulis.
Jaunajām mātītēm pirmais mazulis dzimst 170–180 dienu (apmēram 6 mēnešu) vecumā. Turpmākos 4–6 gadus mazuļi dzimst aptuveni ik pa 100 dienām.
Žurkķenguru mātītei somā ir 4 zīdekļi.
Dzīves ilgums 5–6 gadi, nebrīvē var nodzīvot vairāk kā 10 gadus.
Dažādi fakti
Tagadējā tvērējastes žurkķenguru populācija mīt teritorijās, kur aug gastrolobijas jeb “indīgie zirņi” (Gastrolobium) – tauriņziežu dzimtas krūmi, kas satur fluoretiķskābi. Šī viela ir ļoti indīga kukaiņiem un zīdītājiem, ieskaitot cilvēku un mājlopus, kā arī kaķus, suņus un lapsas. (Fluoretiķskābes nātrija sāls ir pesticīda “1080” sastāvā, kuru no 1942. gada izmanto kā žurku indi.) Turpretī Austrālijas vietējie dzīvnieki – krūmu žurkas, kuplastes posumi un pelēkie ķenguri pret šo toksīnu ir imūni un var šos indīgos augus droši ēst.
Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri
