Trompetes degunragputns

Aizsardzība

Trompetes degunragputnam izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme).

Dzīves vide

Trompetes degunragputns apdzīvo dažādus mežu biotopus, ieskaitot galeriju mežus upju krastos, mūžzaļos okeāna piekrastes mežus, mežainas kalnu nogāzes līdz 2200 m augstumam virs jūras līmeņa, kā arī mežus lauksaimniecības rajonos.

Pielāgojumi

Milzīgais degunragputnu knābis ar plakanajām malām, kas līdzīgas ķelles virsmai, ir ērts instruments mūrēšanai (par mūrēšanu sīkāk – sadaļā par vairošanos).

Ir daudz mazāk skaidrības, kāda funkcija ir “kaskai” – iespaidīgajam veidojumam uz visu degunragputnu galvas, kas turklāt daļai sugu (ieskaitot trompetes degunragputnu) ir sevišķi liels. Pieļauj, ka funkcijas varētu būt vairākas. Pirmkārt, tā kā visām degunragputnu sugām tieši tēviņiem “kaska” ir lielāka, greznāka un uzkrītošāka, domā, ka tai varētu būt loma konkurencē starp tēviņiem un potenciālo pretējā dzimuma partneru atpazīšanā. Otrkārt, tā kā šim lielajam keratīna veidojumam ir tukšs vidus un neliela atvere uz putna mutes dobumu, izteikta doma, ka “kaska” putnam kalpo kā akustiskais rezonators – līdzīgi kā vijoles tukšais korpuss. Trompetes degunragputnam, kam ir liela “kaska”, ir arī sevišķi skaļas (un nazālas) vokalizācijas.

Tā kā trompetes degunragputniem ik dienas nākas veikt lielus attālumus (jo to barības avots – koki ar gataviem augļiem – ir neparedzami izkaisīts lielās meža platībās), liela nozīme ir lidspalvu uzturēšanai vislabākajā kārtībā. Tāpēc spalvu kārtošanai ik dienas jāvelta daudz laika. Degunragputni dienu sāk ar pirmo gaismiņu, un pats pirmais darbs ir nosēsties atklātā vietā un sakārtot spalvas. Šo procedūru dienas gaitā vairākkārt atkārto. Savukārt pēc lietus visi degunragputni sēž ar nokārtiem spārniem un izplestu asti, tā izžāvējot apspalvojumu.

Degunragputnu meža sugas nakšņo kokos, izvēloties diezgan tievus zarus koku lapotnes ārējā daļā. Tas nodrošina vislabāko aizsardzību pret kāpelējošajiem plēsoņām, jo nav jau iespējams sēdošo putnu pa lokano zaru sasniegt nepamanītiem. Drošību palielina arī tas, ka degunragputni uz nakšņošanu pulcējas lielās grupās.

Barība un barošanās

Visiem degunragputniem nav vienāds barošanās veids – daudzi lielie degunragputni ir gaļēdāji, kas pārtiek no nelieliem dzīvniekiem, daudzas sīkākās sugas savukārt ir kukaiņēdāji, bet Āfrikas meža degunragputnu sugas (pie kurām pieder arī trompetes degunragputns) ir augļēdāji.

Trompetes degunragputni pārtiek galvenokārt ar dažādu koku augļiem. Sugas barībā reģistrēti vismaz 14 ģinšu augi, bet sevišķi iecienītas ir vīģes un sarkankoka augļi. Ēd arī sīkus dzīvniekus – galvenokārt kukaiņus, bet arī sīkus putnus un putnu mazuļus, krabjus, tūkstoškājus un mitrenes. Barību meklē lapotnē, bet dažreiz paķer arī lidojumā.

Sabiedriskā uzvedība

Ligzdošanas sezonā parasti dzīvo pāros, bet pēc ligzdošanas – ģimenes grupiņās. 

Daļai degunragputnu sugu ligzdošanas laikā pārim pievienojas vēl arī t.s. “helperi” – palīgi ligzdas apgādē. Trompetes degunragputnu pāriem var pievienoties viens “helpers”, kas parasti ir tēviņš, iespējams – kāds no iepriekšējos perējumos izaugušajiem jaunajiem putniem. Kooperatīvi ligzdojošajiem putniem raksturīgi, ka jaunie tēviņi var palikt pie vecākiem, bet jaunās mātītes ģimeni atstāj un dodas vairošanās iespēju meklējumos. Ja “helperi” ir pāra radinieki, šai darbībai ir jēga savu radinieku pēcnācēju izdzīvošanas iespēju palielināšanā.

Ārpus ligzdošanas sezonas trompetes degunragputni nakšņo lielās grupās. Uz kopējām nakšņošanas vietām no apmēram 15 km plašas apkārtnes salasās līdz pat 200 trompetes degunragputnu. 

Vairošanās un dzīves cikls

Trompetes degunragputni dēj lietus sezonas sākumā – lielākoties septembrī–janvārī. Šajā laikā gan pieejami dubļi dobuma ieejas aizmūrēšanai, gan – vissvarīgākais – mazuļu augšanas laikā būs pieejams visvairāk barības.

Trompetes degunragputni ir monogāmi, bet, kā jau minēts, dažreiz pārim pievienojas viens “helpers”, kas palīdz teritorijas aizsardzībā, ligzdas izklājuma materiāla sagādāšanā un barības sagādāšanā mātei un mazuļiem.

Trompetes degunragputni ligzdo dabiskā koka dobumā 2–13 m augstumā vai arī alā augstu klints sienā. Ligzda parasti atrodas, augstākais, 8 km attālumā no tuvākajām barošanās vietām. Ligzdu izklāj ar mizu un koka skaidām.

Gandrīz visām degunragputnu sugām, izņemot lielos zemes degunragputnus, mātīte sevi iemūrē ligzdas dobumā, atstājot tikai šauru spraugu, caur kuru tēviņš pasniegs barību. Pretēji nostāstiem, tēviņš nespiež mātītei ieiet dobumā un neliedz tai iznākt no tā. Tikko mātīte ir gatava dēt, viņa pati iemūrē sevi ligzdas dobumā. 

Šī iemūrēšanās uzvedība dod priekšrocības, pasargājot perējumu pret plēsoņām. Zināms, ka dobumperētāji putni kopumā mazāk cieš no plēsoņām nekā atklātās ligzdās ligzdojošie, bet ieejas papildu aizmūrēšana samazina šos draudus vēl vairāk, un, jo šaurāka ir atstātā sprauga, jo labāk.

Ligzdas dobuma galējā izvēle vienmēr ir mātītes ziņā. Pirms dobuma aizmūrēšanas viņa daudz laika pavada, sēžot ligzdā, knābājot dobuma sienas, sakārtojot ligzdas izklājumu un pieņemot tēviņa atnesto barību. Šī pirmsligzdošanas uzvedība var vilkties ilgāku laiku – pat vairākus mēnešus, ja aizkavējas lietus sezonas sākums vai ir kāds cits limitējošais faktors.

Tikko radušies ligzdošanai piemēroti apstākļi, degunragputni sāk pāroties. Šajā laikā sākas arī ligzdas aizmūrēšanas pirmie darbi – mātīte aizbūvē plaisas un rievas koka stumbrā dobuma ārpusē un sāk aizmūrēt arī ieeju.

Trompetes degunragputnu tēviņš mātītei sagādā dubļus mūrēšanai, ko atnes knābī vai norītus. Norītā augsne tēviņa barības vadā saveļas lipīgās piciņās, tēviņš tās atrij un ar knābi pasniedz dobumā sēdošajai mātītei. Šāda tēviņa uzvedība raksturīga tikai Bycanistes ģints degunragputnu sugām. (Citu sugu tēviņi mātītēm ar materiālu daudz nepalīdz, un dobumā sēdošajai mātītei nākas pēdējos aizmūrēšanas darbos izmantot arī savus mēslus un lipīgās barības paliekas.)

Svarīgi, lai palikusī dobuma ieejas šaurā sprauga būtu garena – tas dobumā nodrošina ventilāciju. Gaisa cirkulāciju rada dobuma iemītnieku ķermeņu siltums, kas ceļas augšup un kuru nomaina vēsākais āra gaiss.

Dobuma ieejas pilnīga aizmūrēšana var aizņemt dažas stundas, augstākais – dažas dienas. Kad tas padarīts, mātīte ligzdā pavada pirmsdēšanas periodu, kas trompetes degunragputniem parasti aizņem 10–15 dienas. Dējumā ir 2–4 olas, kuras dēj ar 2–3 dienu intervālu. Olas ir baltas, ar grubuļainu čaulu.

Degunragputnu īpatnība ir tā, ka kopš pēdējās pārošanās, pirms mātīte sevi pilnībā iemūrēja ligzdā, tā vēl pēc 3 nedēļām spēj dēt apaugļotas olas. To nodrošina tas, ka degunragputniem sperma auglību saglabā neparasti ilgi (citiem putniem spermas auglība strauji samazinās jau dažas dienas pēc pēdējās pārošanās). Pieņem, ka to nodrošina īpaši dziedzeri degunragputnu mātītes olvadā.

Māte perē 28 dienas. Cāļi šķiļas apmēram tādā pašā secībā, kā dētas olas, un apmēram tādos pašos intervālos. Tas nodrošina, ka ligzdā vienlaikus ir dažāda lieluma mazuļi – vēl viens ekoloģiskais mehānisms sugas labākas izdzīvošanas interesēs, vairošanās sekmes pieskaņojot barības pieejamībai. Ja barības pietrūktu un nebūtu pietiekami visa perējuma izaugšanai, tas dod iespēju izdzīvot vecākajiem un spēcīgākajiem putnēniem, nevis liek nīkuļot un aiziet bojā visiem mazuļiem.

Mazuļi ir ligzdguļi un ligzdā pavada 50 dienas.

Mātīti un mazuļus ar barību apgādā tēviņš, un, ja ir “helpers”, tas palīdz. Dobuma iemītnieki ar vienu aci lūkojas pa dobuma ieejas spraugu, gaidot barību. Tēviņš norij vairākus augļus citu pēc cita un uz ligzdu nogādā barības vadā (saskaitīts, ka vienā reizē uz ligzdu atnes pat 38 barības objektus). Tad augļus pa vienam atrij un ar knābi pasniedz dobumā esošajiem.

Māte un cāļi ligzdā tīrību uztur, savus ekskrementus izšļācot caur šauro ieejas spraugu.

Kamēr mātīte ir iemūrēta dobumā, tai notiek pakāpeniska spalvu maiņa, tai skaitā nomainoties visām lielajām lidspalvām. Ja neskaita ērtumu (mātītei šajā laikā šā vai tā nav ne vajadzības, ne iespējas lidot), šis process prasa daudz resursu – minerālvielu un enerģijas, jo mātītei nākas audzēt jaunās lielās spalvas laikā, kad tā vienlaikus arī rada olas. Un, vēl vairāk, lai gan tēviņš apgādā visu ģimeni ar barību, tātad spiests daudz lidot, arī viņš šajā laikā veic pakāpenisku spalvu maiņu.

Kad māte un izaugušie mazuļi ir gatavi atstāt ligzdu, tie no iekšpuses noknābā dobuma aizmūrējuma materiālu. Tas parasti aizņem tikai dažas stundas, jo ieejas sprauga jāpaplašina tikai tiktāl, lai putns spētu izlīst no dobuma. Pa dobuma atveri vispirms izstumj galvu, tad vienu spārnu, ķermeni un visbeidzot otru spārnu un asti. Māte un jaunie putni uzreiz aizlido un tuvākajā laikā dobumā vairs neatgriežas.

Sākumā abi vecāki jaunajiem putniem ik pa laikam pienes barību. Tikko jaunuļi ievingrinājušies pietiekami veikli lidot, tie pievienojas vecākiem barības meklēšanas lidojumos. Jaunie degunragputni pilnveido savas prasmes, spēlējoties cits ar citu, manipulējot ar knābi dažādus objektus un dzenājot cits citu lidojumā augstu gaisā.

Trompetes degunragputniem pilns ligzdošanas cikls aizņem 88–117 dienas.

Migrācijas

Trompetes degunragputni dzīvo kā nometnieki, bet ikdienā pastāvīgi ceļo pa apkārtni, meklējot kokus ar gataviem augļiem. Barības meklējumos pārvietojas ne vien pa mežu, bet var arī šķērsot klaju savannu. Ir rajoni, kuros ierodas tikai baroties, bet neligzdo. Vakarā trompetes degunragputni vēl papildus veic līdz pat 15 km, dodoties uz kolektīvajām nakšņošanas vietām, kur pievienojas lielam daudzumam sugas brāļu.

Informācijas avoti

BirdLife International 2018. Bycanistes bucinator. The IUCN Red List of Threatened Species 2018: e.T22682548A130081383. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2018-2.RLTS.T22682548A130081383.en. Accessed on 17 November 2020.

Kemp A.C. 2001. Family Bucerotidae (Hornbills). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 6: Mousebirds to Hornbills. Pp. 436–523.