Sākums Dzīvnieki Trīskrāsu indesvarde

Trīskrāsu indesvarde

Vašingtonas konvencijas II pielikums
Pasaules Sarkanā grāmata: jutīga suga (Vulnerable)

Klasifikācija

Trīskrāsu indesvardi (Epipedobates tricolor) kā sugu zinātniski aprakstīja 1899. gadā, bet vēlāk Epipedobates ģints varžu taksonomija vairākkārt tika mainīta. Līdz šim pēdējās izmaiņas notika 1999. gadā, kad daļu trīskrāsu indesvardes (Epipedobates tricolor) populāciju pievienoja citai sugai – Entonija indesvardei (Epipedobates anthonyi). Atbilstoši mūsdienu sadalījumam, Entonija indesvarde sastopama Ekvadoras dienvidrietumos un Peru, un ir mazāk apdraudētā suga no abām. Trīskrāsu indesvardes līdzšinējais areāls pēc sugas sadalīšanas samazinājās, ietverot vairs tikai salīdzinoši nelielu rajonu Ekvadoras centrālajā daļā. 

Izplatība savvaļā

Trīskrāsu indesvarde ir Ekvadoras endēms. Suga sastopama Andu nogāzēs Ekvadoras centrālajā daļā – galvenokārt Kotopaksi un Bolivara provincēs. Izplatības areāls ir fragmentēts, senāk bija zināmas tikai septiņas sugas atradnes, šobrīd to skaits pārsniedz 20.

Dažviet trīskrāsu indesvarde ir diezgan parasta suga, bet areāla ziemeļos skaits samazinās, un dažās lokālās populācijas ir izzudušas. Suga nav sastopama aizsargājamajās teritorijās, un, tā kā turpinās piemērotas dzīves vides izpostīšana un samazināšanās, vērtē, ka trīskrāsu indesvardes pasaules populācija arī samazinās.

Trīskrāsu indesvaržu apdzīvotos kalnu mežus izcērt, lai paplašinātu lauksaimniecības platības – ganības, augļu dārzi un cukurniedru plantācijas. Kaitē arī ūdens piesārņojums ar lauksaimniecības ķimikālijām.

Kad 2004. gadā konstatēja vairāku trīskrāsu indesvardes populāciju samazināšanos, kā iespējams faktors tika atzīmēta arī hitrīdiju infekcija, jo konkrētajās vietās biotops bija sugai piemērots un neizpostīts. Vai infekcija tiešām bija atstājusi ietekmi, trūkst jaunākas informācijas.

Agrāk par nozīmīgu faktoru uzskatīja starptautisko tirdzniecību mājas mīluļu tirgum, bet tagad zināms, ka lielākā daļa izvesto dzīvnieku ir Entonija indesvardes. Izņēmums ir vienīgi trīskrāsu indesvardes krāsu forma “Cielito” (tumšbrūna ar baltiem raibumiem), kura tiek likumīgi iegūta no dabas vairošanai nebrīvē, un tirdzniecībā nonāk savairotās vardes.

Iespējams, ka uz populāciju negatīvi atsaucas indesvaržu ņemšana no dabas to indes izmantošanai medicīnā, bet līdz ar taksonomijas izmaiņām par šī faktora ietekmi šobrīd nav skaidrības. Nepieciešami papildu pētījumi, lai noskaidrotu reālo populācijas lielumu, izplatību un skaita izmaiņu tendences.

Nav šaubu, ka svarīgākais darbs, kas veicams trīskrāsu indesvardes saglabāšanā, būtu sugas areālā vēl palikušā kalnu meža aizsardzība.

Vai ir tiesa, ka

Aizsardzība

2004. gadā iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā kā nopietni apdraudēta suga (EN – Endangered), 2019. gadā atzīta par jutīgu sugu (VU – Vulnerable).
Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.

Dzīves vide

Trīskrāsu indesvarde apdzīvo kalnu mežus 600–1770 m augstumā virs jūras līmeņa. Tā dzīvo kritušo lapu slānī mežā strautu tuvumā, kā arī mitrājos.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Trīskrāsu indesvarde ir aktīva dienā.

Pieaugušo varžu spilgtais krāsojums ir brīdinājuma krāsa, kas plēsoņām vēsta, ka šīs vardes ir indīgas. To āda izdala spēcīgu indi – alkaloīdu, kam dots epibatidīna nosaukums. Tiesa, šī inde gan ir vājāka par dažu citu Dienvidamerikas tropu varžu izdalīto ārkārtīgi spēcīgo indi, kas ir viens no spēcīgākajiem neirotoksīniem pasaulē. (Toties tai piemīt unikālas pretsāpju īpašības – par to sīkāk zemāk.)

Tāpat kā dendrobatu ādas toksīni, arī epibatidīns nevis veidojas varžu organismā, bet vardes to uzņem ar indi saturošajiem kukaiņiem, ar kuriem barojas. Līdz ar to indīgās vardes ir indīgas tikai savvaļā, kur tām pieejama to dabiskā barība. Nebrīvē turētās vardes, kuras barotas ar augļmušiņām, nekad nav indīgas. 

Pētījumu dati rāda, ka arī savvaļā ne visas indesvardes ir indīgas. Entonija indesvardēm, kuras ievāca kakao plantācijās, āda nelielos daudzumos saturēja epibatidīnu, bet banānu plantācijās noķertajām epibatidīns netika atrasts. Tas liek domāt, ka šobrīd nezināmas sugas indīgie kukaiņi, ar kuriem indesvardes uzņem indi, nav izplatīti visā indesvaržu areālā, vai arī vardes kaut kādu iemeslu dēļ dažviet priekšroku dod citām barības kukaiņu sugām.

Barība un barošanās

Trīskrāsu indesvardes pārtiek no sīkiem kukaiņiem, tostarp, kā minēts, indi saturošiem.

Vairošanās un dzīves cikls

Indesvaržu vairošanās sezona sākas ar tēviņu dziesmām. Dziesma ir tarkšķošs trellis, ko dzird galvenokārt no rītiem. Tēviņi dzied gan uz zemes, gan koku zaros, turklāt dziesma, ko dzied kokā, ir skaļāka un spēcīgāka. Skaļāk un ilgāk dzied dominējošie tēviņi, bet, sezonai turpinoties, mainās dziesmas raksturlielumi. Nebrīvē vardēm konstatēts, ka biežāk un ilgāk dziedošajiem tēviņiem ir lielākas iespējas pāroties.

Trīskrāsu indesvardēm raksturīga agresija tēviņu starpā. Ja neizdodas pretinieku aizdzīt ar dziedāšanu, pretinieki ieņem stāvas pozas, riņķo viens ap otru un cīnās savā starpā, cenšoties gūt virsroku un piespiest pretinieku pie zemes.

Mātīte iznērš ap 10 ikriem uz kritušo lapu slāņa, tēviņi apaugļo ikrus un uzņemas visas turpmākās rūpes par tiem. Kad izšķīlušies kurkuļi, tēviņš uz savas muguras nogādā tos uz ūdenstilpi – der gan strauti, gan stāvošs ūdens. Kurkuļi tālāk attīstītās ūdenī.

Vietās, kur biotops ir pārāk izpostīts, kurkuļi neizdzīvo. Mežu puduros līdzās ganībām novērota sekmīga vairošanās.

“Senjorita ar asaru krellēm” un stāsts par varžu indi

1974. gadā ASV zinātnieks Džons Deilijs veica neticamu atklājumu. Testējot ādas ekstraktus no indesvardēm, kuras Čārlzs Maijerss tā paša gada februārī bija ievācis divos rajonos Eloro un Asvajas provincēs Ekvadorā, Deilijs laboratorijas pelēm novēroja reakciju, kādu indesvaržu toksīnu pētījumos nebija redzējis nekad iepriekš – tā saucamo Štrauba efektu (S-T – Straub tail response). Peles stīvi izslēja astes, bet šāda reakcija parasti notiek opiātu (morfija) ietekmē, kas izsauc astes pamatnes muskuļu spazmu.

Tas, ka indesvaržu toksīns (alkaloīds) rada reakciju, kādu līdz tam radījuši tikai opiāti, bija neparasti. Kā zināms, opiāti ir narkotiskās vielas, kam piemīt spēcīgs analgētisks (sāpes samazinošs) efekts. Testējot tos pašus varžu ādas ekstraktus, Deilijs noskaidroja, ka arī tiem piemīt spēcīga pretsāpju iedarbība (kā vēlāk noskaidrojās – 200 reizes spēcīgāka nekā morfijam).

Džons Deilijs sākotnēji bija skeptisks par atklājumu. Tolaik bija pazīstami ap 200 abinieku ādā sastopamu alkaloīdu, bet neviens no tiem netika izsaucis neko Štrauba efektam līdzīgu. Deilijs pieņēma, ka reakciju, visticamāk, radījis nevis alkaloīds, bet nejaušs parauga piesārņojums vai kāda cita laboratorijā radusies kļūda. Šādu iespēju paturēja prātā vēl vairākus gadus, pētījumiem arvien turpinoties.

XX gadsimta 70. gados organisko vielu pētniecības tehniskās iespējas bija daudz ierobežotākas nekā šobrīd. Gadu gaitā uzlabojās pieejamās pētījumu metodes. Kad sākotnējo 54 varžu ādas paraugi izsīka, Džons Deilijs kopā ar Čārlzu Maijersu 1974.–1979. gadā vēl vairākkārt atgriezās Ekvadorā ievākt papildu paraugus pētījumiem. Negaidītu šķērsli radīja 1979. gadā pieņemtā Vašingtonas konvencija (CITES), kuras visādi citādi ļoti nepieciešamie noteikumi aizliedza turpmāku indesvaržu un dendrobatu ieguvi dabā, attiecinot to uz visām indesvardēm, ne vien pasaules mērogā apdraudētajām.

Tikai 1984. gadā – 10 gadus kopš substances “208/210” atklāšanas – pētniekiem izdevās nepārprotami pierādīt, ka šī viela ir nevis piemaisījums, bet reāls alkaloīds, kas dabiski atrodams varžu ādā. 

Vēl vairāki gadi pagāja, līdz formulēja “dietāro hipotēzi” – proti, ka indi, kuru vēlāk izdala caur ādu, vardes nevis sintezē organismā, bet iegūst ar barību – kukaiņiem. Līdz tam daudz darba patērēja indesvaržu vairošanā nebrīvē un nesekmīgos mēģinājumos iegūt jauno alkaloīdu no to ādas. Tagad zinām, ka vardēm, kuras nebarojas ar savu dabisko barību, indes nav. Tomēr kukaiņu (vai citu bezmugurkaulnieku) suga, ar kuru indesvardes dabā uzņem neparasto alkaloīdu, arvien nav zināma.

(Cita starpā noskaidrojās arī, ka Ekvadoras indiāņi nav zinājuši par varžu ādas toksīnu pretsāpju īpašībām un tautas medicīnā nav izmantojuši ne trīskrāsu, ne Entonija indesvardes.)

1991. gadā, kad Džona Deilija laboratorija ieguva jaunu, jaudīgu spektrometru, beidzot izdevās noteikt jaunā alkaloīda struktūru. Tam deva nosaukumu – epibatidīns, to atvasinot no indesvaržu ģints nosaukuma – Epipedobates.

Epibatidīns izsauca lielu interesi spēcīgās pretsāpju iedarbības dēļ, turklāt, nebūdams opiāts, tas nerada atkarību. 

Epibatidīns ir vājāks par indēm, kuras sastopamas Phyllobates un Dendrobates ģinšu vardēm. Tomēr tieši indīgums ir tas, kas kavē epibatidīnam tūlīt kļūt par unikālu, spēcīgu pretsāpju medikamentu. Turpinās pētījumi, meklējot epibatidīna atvasinājumu, kuram zemās dozās nebūtu toksiskas iedarbības.

Negaidīti radās neskaidrība ar varžu sugām.

Sākotnējās publikācijās zinātnieki bija minējuši, ka epibatidīns izdalīts no trīskrāsu indesvaržu ādas. Kad vēlāk mainījās indesvaržu taksonomija, nācās atzīt, ka pareizāk būtu teikt, ka epibatidīns atklāts nevis trīskrāsu, bet Entonija indesvardēm. Par to liecina dati par varžu ieguves vietām, kas ir tagadējā Entonija indesvardes izplatības areālā. Ļoti iespējams, ka epibatidīns sastopams arī trīskrāsu indesvaržu ādā, bet tagad skaidrs, ka līdz šim neviena nav pārbaudīta.

Un galu galā tas, kādā vārdā sauc vardes, nemaina atklājuma nozīmīgumu.

Amerikāņu mūziķis Pols Saimons (pazīstamā dueta “Simon & Garfunkel” dalībnieks) 2000. gadā sacerētajā dziesmā “Señorita with a Necklace of Tears” (“Senjorita ar asaru krellēm”) indesvardei un epibatidīna atklājumam veltīja šādus vārdus:

Nothing but good news
There is a frog in South America
Whose venom is a cure
For all the suffering that mankind must endure
More powerful than morphine
And soothing as the rain
A frog in South America
Has the antidote for pain

(Burtiskā tulkojumā: Ir labas ziņas – Dienvidamerikā ir varde, kuras inde palīdz pret visām mokām, kādas cilvēkam jācieš, – spēcīgāka par morfiju un remdējoša kā lietus – Dienvidamerikas vardei ir pretinde sāpēm!)

ASV zinātnieks Džons Deilijs (1933–2008) savu mūžu veltīja indesvaržu toksīnu izpētei. Reti kurš pētījums izpelnās iemūžināšanu dziesmā!

Dažādi fakti

Trīskrāsu indesvarde ir sīka vardīte, tās garums ir 22,6 mm. (Radniecīgās Entonija indesvardes ir lielākas un var sasniegt 26,5 mm garumu.)

Trīskrāsu indesvardei ir vairākas atšķirīgas dabiskās krāsu formas.

Trīskrāsu indesvardes iespējams individuāli atšķirt pēc to svītru raksta.

Informācijas avoti

AmphibiaWeb 2009. Epipedobates anthonyi – Anthony’s Poison Arrow Frog. University of California, Berkeley, CA, USA. https://amphibiaweb.org/species/6581. Accessed on 10 August 2022. 

AmphibiaWeb 2012. Epipedobates tricolor – Phantasmal Poison Frog. University of California, Berkeley, CA, USA. https://amphibiaweb.org/species/1674. Accessed on 10 August 2022.

Garraffo H.M., Spande T.F., Williams M. 2009. Epibatidine: from frog alkaloid to analgesic clinical candidates. A testimonial to “True Grit”! – Heterocycles 79(1): 207–217. 

IUCN SSC Amphibian Specialist Group 2019. Epipedobates tricolor. – The IUCN Red List of Threatened Species 2019: e.T55239A98647137. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2019-1.RLTS.T55239A98647137.en. Accessed on 10 August 2022.

Pieteikties jaunumiem

Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri