Surikats

Dzīves vide un pielāgojumi

Surikati dzīvo sausos līdzenumos – savannās. Dzīves vietas izvēlē svarīgākais apsvērums – vai ir alu ierīkošanai pietiekami stingra vai akmeņaina augsne.

Surikatiem ir sazarotas alu sistēmas ar daudzām ieejām. Gadās, ka tie uzsāk nevis paši savu alu rakšanu, bet mītni ierīko, pievienojoties Āfrikas zemes vāveru alās, un var dalīt savas alas arī ar dzeltenajiem mangustiem – sugām, ar kurām nekonkurē uz barības avotu. Ja surikatiem nepaveicas, dažreiz viņu mītnē kā nelūgti kaimiņi ievācas čūskas.

Surikati ir lieliski racēji. Rakšanai īpaši pielāgoti 2 cm garie priekškāju nagi. Lai rokot smiltis neiekļūtu ausīs, ausu atveres ir noslēdzamas. Ja rodas vajadzība, surikati var arī kāpt kokos.

Aktīvi dienā, un aktivitāti lielā mērā nosaka augsnes temperatūra. Surikati rosās vienīgi saulainā laikā, bet nerādās ārā no alām, ja ir apmācies vai līst. Patīk sauļoties – bieži gozējas saulē, ieņemot visdažādākās, pat visai amizantas pozas. Taču lielākajā pusdienlaika svelmē atgriežas alās atvēsināties.

Grupai rosoties alu apkārtnē, viens no surikatiem stāv sardzē, kamēr pārējie var bez raižu meklēt barību vai rotaļāties. Kamēr viss ir kārtībā, sargs izdod pīkstošas skaņas, bet, ja pamanīts plēsoņa, dod briesmu signālu (ierejas vai iesvilpjas), un visa grupa šaujas uz kādu no daudzajām alu sistēmas ieejām un paslēpjas drošībā. Sarga “maiņa” ilgst apmēram stundu, līdz tā vietu ieņem cits grupas loceklis.

Barība un barošanās

Surikati ir plēsēji, kuru pamatbarība ir kukaiņi. Ēd arī skorpionus, zirnekļus, simtkājus, tūkstoškājus, ķirzakas, čūskas, sīkos zīdītājdzīvniekus, putnu olas un augu barību. Retāk apēd pa sīkam putnam.

Surikati barību meklē galvenokārt alas apkārtnē, rakņājoties augsnē un zālē un apvēršot akmeņus. Barības sameklēšanā paļaujas uz ožu.

Surikati ir daļēji imūni pret noteiktu dzīvnieku indēm. Atšķirībā no cilvēkiem, surikati nav jutīgi pret Kalahari tuksneša skorpionu ļoti spēcīgo indi.

Ja alas rajonā samazinājies barības daudzums, grupa pārceļas uz jaunu alu 1–2 km attālumā no pirmās.

Sabiedriskā uzvedība

Surikatu klanā parasti ir 10–15 dzīvnieki, bet var būt arī “superģimenes”, kolonijai sastāvot no 2–3 ģimenēm. Grupā ir hierarhija – dominē alfa pāris (mātīte ir lielāka par tēviņu un dominē arī pār to), pārējie grupas locekļi visbiežāk ir šī pāra pēcnācēji. Grupā notiek dažādas sabiedriskās aktivitātes, ieskaitot cīkstēšanos un skriešanos, savukārt grūmings (savstarpēja ieskāšanās) ir ikdienas nodarbība, grupas locekļiem stiprinot savstarpējās saites.

Ja alfa mātīte iet bojā, viņas lomu pārņem tās meita. Surikatu grupa var iznīkt, ja to iznīcina plēsoņas, ja alfa pāris kādu iemeslu dēļ nevairojas, bada rezultātā nenormāli lietainos gados, vai no slimībām. Jaunas grupas parasti veidojas, no agrākās grupas padzītām mātītēm satiekot klaiņojošu tēviņu.

Vairošanās un dzīves cikls

Surikati var vairoties jebkurā gada laikā, bet visbiežāk lietus periodā. Mātītei var būt vairāki metieni gadā – līdz pat trim. Grūsnība ilgst 11 nedēļas. Metienā ir 1–5 mazuļi, visbiežāk 3–4. (Surikatu mātītei ir 6 zīdekļi.) Dzimstot mazuļi sver 25–36 g. 10.–15. dienā mazuļiem atveras acis un ausu atveres. 3 nedēļu vecumā tie sāk iznākt no alas. Mazuļi ar mātes pienu barojas 7–9 nedēļas.

Jaunie surikati no apmēram mēneša vecuma sāk pievienoties grupas pieaugušajiem dzīvniekiem barības meklējumos. Jaunie surikati daudz mācās no pieaugušo piemēra, novērojot un atdarinot to uzvedību. Piemēram, surikati apmāca mazuļus, kā apieties ar indīgajiem skorpioniem – pieaugušie norauj tam dzeloni un ļauj mazuļiem darboties ar nekaitīgo skorpionu.

Grupa piedalās alfa pāra mazuļu aprūpē. Mātītes, kam nekad pašām nav bijis mazuļu, nereti ražo pienu un zīda alfa mātītes pēcnācējus, kamēr īstā māte laiku pavada, meklējot barību. Grupas mātītes arī pasargā mazuļus no draudiem, nereti riskējot pašas ar savu dzīvību. Sargam dodot briesmu signālu, viņas nogādā mazuļus alā drošībā, vai, ja tas nav iespējams, paliek uz vietas un paslēpj visus mazuļus zem sevis.

Lai arī surikatiem raksturīga altruistiska uzvedība (sardzes maiņas, rūpes par grupas citu locekļu mazuļiem), gadās, ka surikati nogalina jaunākos grupas locekļus. Grupas hierarhijā zemākie locekļi mēdz dažkārt nogalināt alfa pāra mazuļus, lai uzlabotu savu pēcnācēju vietu hierarhijā. Tāpat alfa pāris var nogalināt citu mātīšu pēcnācējus.

Surikati dzimumgatavību sasniedz gada vecumā. Jaunie tēviņi parasti dodas prom no dzimtās ģimenes un cenšas pievienoties citai grupai vai to pārņemt. Jaunās mātītes lielākoties paliek savā ģimenē.

Surikati dzīvo 12–15 gadus.

Dažādi fakti

Surikatu dabiskie ienaidnieki ir dažādi plēsīgie zīdītājdzīvnieki un putni, t.sk. šakāļi, vanagi, ērgļi (jo īpaši cīnītājērgļi). Surikatiem ir dažāda taktika aizsardzībai pret plēsoņām – sardzes maiņas, slēpšanās briesmu signāla gadījumā (jo sevišķi, ja plēsoņa uzbrūk no gaisa), draudu pozas, pašaizsardzība, grupas uzklupšana ienaidniekam, mazuļu slēpšana zem sevis.

Dažviet surikatus uzskata par kaitīgiem. Galvenie iemesli – alu rakšana un slimību pārnēsāšana. Surikati tiešām var pārnēsāt trakumsērgu, tomēr pēdējos 10 gados dokumentēti tikai 10 gadījumi, kad ar trakumsērgu inficēti surikati apdraudējuši cilvēkus vai mājdzīvniekus.

Honolulu zoodārzā Havaju salās eksponē tikai surikatu tēviņu grupas, lai nodrošinātu, ka izmukuši dzīvnieki savvaļā neveidotu kolonijas. Ja tas notiktu, tas būtiski kaitētu Havaju salu dabiskajai ekosistēmai.

Pēc Āfrikas tautu ticējumiem, surikats ir saules eņģeļa iemiesojums, kas pasargā ciematu iedzīvotājus no vilkača, kas uzglūnot noklīdušiem lopiem un vientuļiem gājējiem.