Smita putnuzirneklis

Aizsardzība

Iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā daļēji apdraudēta suga (NT – Near Threatened).
Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.

Dzīves vide

Smita putnuzirnekļi sastopami Dienvidu Sjerramadres kalnu pakājē – gan Klusā okeāna piekrastes zemienē, gan iekšzemē augstāk kalnos. Šajā rajonā tie apdzīvo tuksnesi, dzeloņainus krūmājus, kaktusu audzes, tropu lapkoku mežu, dažviet – kukurūzas laukus. Vislabprātāk uzturas netraucētās vietās zem kokiem vai krūmiem, vislabāk – sezonālo strautu tuvumā.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Dzīve alā

Smita putnuzirnekļi dzīvo alās. Tie pielāgo atrastas dabiskās alas un plaisas vai arī izrok alas paši. Alas parasti ir zem akmeņiem, kaktusu pakājē vai starp koku saknēm. 

Alai ir viena ieeja, kas ir tikai mazliet platāka par pašu zirnekli. Alas iekšienē bieži ir sazarotas. Zirneklis alu “iztapsē” ar tīmekli. Vairošanās sezonas laikā mātīšu alās ir īpaši daudz tīmekļa.

Putnuzirnekļa tīmekļi patīk putniem, kas tos savāc un izmanto kā saistmateriālu ligzdu būvē.

Pielāgojumi

Putnuzirneklim ir četri pāri kāju (jeb ejkāju), kā arī seši pāri galvkrūšu ekstremitāšu. Medījumu satver ar divām priekšējām kājām, bet – skaits noder! – tikmēr turpina pārvietoties ar pārējiem trim kāju pāriem. Medījuma turēšanā un sasmalcināšanā izmanto divus priekšējos galvkrūšu ekstremitāšu pārus – pedipalpus un heliceras.

Katrai kājai ir divi nadziņi, kas zirneklim ļauj kalnos kāpelēt pa slīpām, slidenām virsmām. 

Putnuzirneklim ir astoņas acis, kas vērstas dažādos virzienos, tā ka zirneklis var redzēt gan priekšā, gan aizmugurē. Tomēr redze ir diezgan vāja. Maņu matiņi uz zirnekļa kājām ļauj uztvert vibrācijas, bet uz pedipalpiem ir taustes un ožas orgāni.

Aizsardzība pret plēsoņām

Putnuzirnekļus ēd daudzi dzīvnieki, tostarp putni un ķirzakas.

Tomēr putnuzirneklis nav medījums, kas viegli padotos. Tā visefektīvākais ierocis ir nevis kodiens, bet sīki matiņi uz apaļā vēdera. Ja putnuzirnekli apdraud, tas izmet šos sīkos matiņus, kas, saduroties ienaidniekam ādā, rada kairinājumu un niezi, bet, iekļūstot acīs, var izraisīt aklumu.

Putnuzirnekļi arī kož – to heliceras (ko mēdz nosacīti saukt par “žokļiem”) ir dobas un savienotas ar indes dziedzeriem. (Cilvēkam putnuzirnekļa inde nav īpaši bīstama, kodienu var salīdzināt ar lapsenes kodienu, kas sagādā nepatikšanas, bet daudz nekaitē. Tomēr dažiem cilvēkiem ir alerģija uz zirnekļu indi, kas var sagādāt nopietnākas sekas.)

Neviens no šiem aizsarglīdzekļiem nepalīdz pret Pepsis ģints lapsenēm, kas specializējušās parazitēt putnuzirnekļos. Atradusi putnuzirnekļa alu, lapseņu mātīte sāk vibrēt savu ķermeni, tēlojot potenciālu medījumu un tā pievilinot zirnekli. Kad putnuzirneklis izšaujas no alas, lapsene to sadzeļ un tā paralizētajā ķermenī sadēj oliņas. Kad no oliņām izšķiļas kāpuri, tie pārtiek no zirnekļa.

Barība un barošanās

Smita putnuzirnekļi medī lielus kukaiņus, citus zirnekļveidīgos, kā arī daudzkājus un pat sīkus mugurkaulniekus – vardes un peles. Medības notiek krēslā un naktī. Putnuzirneklis medījumam uzglūn no savas alas un uzbrūk, kad uztvēris tā radītās vibrācijas. Tas izšaujas no alas, sakož medījumu un atgriežas alā.

Kodiena iedarbība uz upuri ir postoša. Zirneklis satver medījumu ar priekšējām kājām un, iekožoties upurī ar helicerām, ievada tajā indes dziedzeru sekrētu. Tas upuri paralizē un arī sagremo – pārvērš tā audus šķidrā putriņā, ko zirneklis pēc tam iesūc. Pēc barošanās no upura paliek tikai nesagremotās daļas, ko zirneklis parasti ievīsta tīmeklī un pārvieto uz citu alas daļu.

Vairošanās un dzīves cikls

Smita putnuzirnekļu vairošanās sezona ir septembrī–janvārī – lietus sezonas beigās un sausās sezonas sākumā. Šajā laikā pieaugušie putnuzirnekļu tēviņi klejo mātīšu meklējumos. Tēviņu aktivitāte vislielākā ir naktī un dienas vēsākajās stundās, bet, kad laiks apmācies, tie var būt aktīvi visu dienu.

Pārošanās notiek mātītes alas tuvumā, turklāt zirnekļi nostājas viens otram pretī un izpilda “kāzu deju”, kuru veido raksturīgas pozas un kustības. Tēviņš pietur mātīti un ar pedipalpu ievieto spermatoforu tās dzimumatverē, kas atrodas vēdera apakšpusē. Pēc pārošanās tēviņi parasti tūlīt aizbēg, jo mātīte var mēģināt tēviņu nogalināt un apēst (tomēr Smita putnuzirnekļiem savvaļā nav novērots, ka mātīte tā rīkotos).

Smita putnuzirnekļiem raksturīga poligāmija – gan tēviņi, gan mātītes pārojas ar daudziem partneriem.

Mātīte nesteidzas ar dēšanu, bet patur savā ķermenī tēviņa spermu līdz Meksikas ziemas vissausākajam laikam, kad apstākļi vispiemērotākie. Izveidojusi tīmekļa paklājiņu, mātīte uz tā izdēj 200–400 olas, kuras pārklāj ar lipīgu šķidrumu, kas satur tēviņa spermu. Dažu minūšu laikā olas ir apaugļotas. Tad mātīte olas ietin pavedienā, izveidojot lielu olu maisu jeb kokonu.

Zirnekliene kokonu pārnēsā žokļos un novieto tikai drošās vietās, turklāt seko, lai tas vienmēr atrastos piemērotā mitrumā un temperatūrā, un to sargā. 

Olas izšķiļas pēc 1–3 mēnešiem (vidēji – 9 nedēļām), bet mazuļi vēl 3 nedēļas atrodas kokona iekšpusē. No kokona iznākuši, tie vēl 2 nedēļas pavada mātes alā, un māte tos sargā. Tad mazie zirneklīši atstāj mātes alu un dodas savās gaitās. Parasti tas notiek pavasara beigās vai vasaras sākumā – īsi pirms lietus sezonas sākuma.

Putnuzirnekļi aug lēni, turklāt augšana prasa regulāru ādas maiņu. Pirmajos četros mēnešos zirneklis ādu met ik pa 2 nedēļām, vēlāk – retāk.

Tēviņi dzimumgatavību sasniedz apmēram 20. ādas maiņas reizē 4–5 gadu vecumā un pēc tam vairs ādu nemet. Mātītes dzimumgatavību sasniedz 6–7 gadu vecumā un turpina veikt retu ādas maiņu. Ādas maiņa dod priekšrocības – līdz ar veco ādu zirneklis atbrīvojas arī no ārējiem parazītiem, bet līdz ar jauno ādu atjauno maņu matiņus un aizsargmatiņus. 

Smita putnuzirnekļu attīstība nebrīvē parasti notiek ātrāk nekā savvaļā.

Smita putnuzirnekļu mātītes parasti dzīvo 25–30 gadus, bet tēviņu dzīves ilgums reti pārsniedz 10 gadus.

Kas apdraud Smita putnuzirnekļus?

Dzīves vides samazināšanās

Smita putnuzirnekļa areāla dienvidu daļā notiek strauja okeāna piekrastes pilsētu paplašināšanās, kas vai nu apdraud sugas populācijas vai jau tās iznīcinājusi. Tas īpaši jūtams ostas pilsētā Akapulko, kurai Sjerramadres piekalnēs rodas arvien jaunas piepilsētas. Tāpat paplašinās daudzas okeāna piekrastes pilsētas, kuru ekonomika atkarīga no tūrisma. Ietekmi atstāj arī lauksaimniecības platību palielināšana.

Ķeršana starptautiskajam mājas mīluļu tirgum

Smita putnuzirnekļi ir pieprasīti mājas mīluļu tirgū, jo tā ir viena no pašām skaistākajām, turklāt mierīgākajām putnuzirnekļu sugām. Tie nav tik agresīvi kā daudzas citas putnuzirnekļu sugas un pat draudu situācijā drīzāk draud kost, ne kož. Smita putnuzirnekļus bieži tur gan zoodārzos un bezmugurkaulnieku kolekcijās, gan kā mājas mīluļus. Tos bieži izmanto arī Holivudas filmās, kad vien sižets prasa liela zirnekļa parādīšanos.

Būdami tik jauki, Smita putnuzirnekļi cieš no pārmērīgas ievākšanas dabā un aktīvas tirdzniecības.

Smita putnuzirnekļu dzīvesvietas ir kontrabandistiem viegli pieejamas un tiek rūpīgi “iztīrītas”. Akapulko apkārtnē tie ir jau pilnībā izķerti. Daudz nepalīdz tas, ka suga ir ietverta CITES II pielikumā (tāpat kā visas pārējās Brachypelma sugas) – tirdzniecība turpinās nelegāli. Reģistrēti gadījumi, kad viens pats kontrabandists noķēris simtiem putnuzirnekļu.

Smita putnuzirnekļus Meksikā arī vairo audzētavās un pārdod legāli. Lai nodrošinātu materiālu vairošanai un novērstu tuvradniecību, iespējams iegūt atļaujas dzīvnieku legālai ņemšanai no dabas. Visa legālā tirdzniecība tiek reģistrēta, bet saglabājas arī savvaļā ķertu dzīvnieku kontrabanda nezināmos apjomos.

Daudz Smita putnuzirnekļu pārdod ar Brachypelma annitha nosaukumu. Nebrīvē savairotos jaunos zirnekļus Kanādā un ASV pārdod pa 40–75 USD, Meksikā – pa 16 USD, Eiropas Savienības valstīs – 8 USD. Pārdodot kā Brachypelma smithi, cenas Kanādā un ASV ir 30–35 USD, Meksikā – 10 USD, Eiropas Savienības valstīs – 5 USD. Pieaugušus tēviņus Kanādā pārdod pa 95 USD, ASV – 60 USD, bet pieaugušas mātītes – Kanādā un ASV 250 USD, Eiropas Savienības valstīs – 60 USD. Nelegālais tirgus ir arī Āzijā, lielākoties Japānā un Honkongā. 

2006.–2016. gadā ārzemēs tika pārdoti 21–25 tūkstoši Smita putnuzirnekļu, visi no tiem kā dzīvi dzīvnieki. 100 putnuzirnekļi, ko eksportēja no ASV uz Kanādu, tika deklarēti kā ķerti savvaļā Meksikā, bet visi pārējie bija deklarēti kā nebrīves izcelsmes dzīvnieki, lielākoties – vairoti komerciālajās audzētavās. Tomēr iespējams, ka daļa no šiem dzīvniekiem piederēja citai, līdzīgai sugai – Brachypelma hamorii.

Izmantošana tautas medicīnā

Smita putnuzirneklis ir pieprasīts izmantošanai tautas medicīnā, it īpaši Gerrero piekrastes rajonos. Grūtāk pieejamās populācijas kalnos Akapulko apkārtnē nepūlas apmeklēt kontrabandisti, toties tās apmeklē un “iztīra” vietējie iedzīvotāji, kas zirnekļus ķer tautas medicīnas vajadzībām. Suga arī parādās Akapulko tirgos.

Bojāeja uz ceļiem

Okeāna piekrastē visā sugas areāla garumā iet Klusā okeāna piekrastes lielceļš – daudzu joslu šoseja, un putnuzirnekļi pastāvīgi iet bojā, to šķērsojot, jo īpaši tēviņi vairošanās sezonā, kad tie daudz klejo mātīšu meklējumos.

Dabas katastrofas

Par apdraudējuma faktoru kļūst arī arvien biežākie postošie klimata apstākļi, jo Gerrero štata piekraste ir pakļauta plūdiem. Meksikas piekraste daudz cieta 2012. un 2013. gada Klusā okeāna viesuļvētru sezonās. Viesuļvētra Karlota 2012. gada jūnijā izraisīja lietusgāzes un zemes nogruvumus. Viesuļvētra Barbara 2013. gada maijā ar katastrofālām lietusgāzēm izraisīja piekrastes rajonu applūšanu Akapulko, t.sk. nopostot šosejas, ap 2000 māju un ap 20 000 hektāru stādījumu, nemaz nerunājot par zirnekļu dzīves vidi. Septembrī sekoja nākošā postošā viesuļvētra – Manuels, kas Gerrero štatā pilnībā izpostīja >11 000 māju, pārpludināja 24 upes un sagrāva četrus tiltus, un bojā aizgāja gandrīz 100 cilvēku. Papagajo upes plūdi gandrīz pilnībā iznīcināja divas Smita putnuzirnekļu populācijas. 

Dažādi fakti

Smita putnuzirnekļi ir lieli zirnekļi, to garums ir 12,7–14 cm. Mātītes ir caurmērā lielākas par tēviņiem.

Smita putnzirnekļa sugas zinātniskais nosaukums – smithi – dots par godu sugas atklājējam – amerikāņu naturālistam Robertam Hantingtonam Smitam (1851–1919), kurš 1897. gadā ievāca pirmos šīs sugas pārstāvjus Dosarrojosā – Sjerramadres piekalnēs Meksikā.

Informācijas avoti

Fukushima C., Mendoza J., West R., Longhorn S., Rivera Téllez E., Cooper E.W.T., Henriques S., Cardoso P. 2019. Brachypelma smithi. – The IUCN Red List of Threatened Species 2019: e.T8152A148728332. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2019-2.RLTS.T8152A148728332.en. Accessed on 28 June 2022.

Giesler A., Zaitz D. 2011. Brachypelma smithi. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Brachypelma_smithi/. Accessed on 28 June 2022.

Hijmensen E. 2017. Brachypelma smithi. https://mantid.nl/tarantula/smithi.html. Accessed on 28 June 2022.