Sila ķirzaka

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Reptilia – rāpuļu klase
Squamata – zvīņrāpuļu kārta
Lacertidae – īsto ķirzaku dzimta
Lacerta agilis – sila ķirzaka

Izplatība savvaļā

Sila ķirzaka izplatīta lielā daļā Eiropas un Āzijā – Centrālāzijā un Sibīrijas rietumos.

Sugas izplatības valstis ir Albānija, Andora, Armēnija, Austrija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Beļģija, Bosnija un Hercegovina, Bulgārija, Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Gruzija, Horvātija, Igaunija, Itālija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Ķīna (ziemeļrietumos – Šiņdzjanā), Latvija, Lielbritānija, Lietuva, Lihtenšteina, Luksemburga, Melnkalne, Moldova, Mongolija, Nīderlande, Polija, Rumānija, Serbija, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Šveice, Turcija, Ukraina, Ungārija, Vācija, Ziemeļmaķedonija, Zviedrija. Nav skaidrs, vai suga vēl saglabājusies Norvēģijā.

2014. gadā sila ķirzaku pirmoreiz konstatēja arī vairākās vietās Somijā – Turku reģionā valsts dienvidrietumos, turklāt šī jaunā populācija skaitāma vismaz simtos. Tomēr nav skaidra šīs populācijas izcelsme.

Sila ķirzaka ir apdraudēta areāla ziemeļrietumos – Lielbritānijā, Skandināvijā un Vācijas ziemeļos. Populācijas samazinās arī, piemēram, Horvātijā, Slovēnijā un Šveicē.

Sugas pasaules populāciju vērtē kā kopumā stabilu, jo tai ir ļoti plaša izplatība, un areāla dienvidos un austrumos suga piemērotos biotopos ir parasta.

Apdraudētības faktori:

dzīves vides samazināšanās, ko izraisa urbanizācija, pāreja uz intensīvu lauksaimniecību (piemēram, likvidējot dzīvžogus u.c. sugai svarīgus biotopus), piekrastes un kalnu tūrisma attīstība u.c.;
bojā eja uz ceļiem (piemēram, Austrijā);
inbrīdinga depresija fragmentētas izplatības dēļ (areāla ziemeļos, piemēram, Zviedrijā);
plēsoņas (piemēram, kaķi pilsētvidē);
sugai piemēroto klajo biotopu aizaugšana;
ķeršana dabā turēšanai nebrīvē (piemēram, Kaukāzā), bet tas nenotiek lielā apjomā.

Lai veicinātu sila ķirzakas populāciju palielināšanos, veic biotopa atjaunošanas projektus (Igaunijā u.c.) un nebrīvē vairotu dzīvnieku reintrodukciju (Lielbritānijā u.c.).

Sila ķirzaka ir sastopama arī visā Latvijas teritorijā, bet ir reta un izplatīta nevienmērīgi.

Galvenie sila ķirzakas izplatības rajoni Latvijā ir

Piejūras zemiene, īpaši Rīgas līča rietumu un dienvidaustrumu piekrastē;
lielo upju ieleju posmi, īpaši Gaujas un Daugavas ielejas, kur tās piekļaujas sausiem priežu mežu masīviem;
Latgale.

Sila ķirzaka neapdzīvo augstienes Latvijas ziemeļos un austrumos, kur klimata apstākļi neatbilst sugas prasībām. Gandrīz visi zināmie sila ķirzakas novērojumi ir zem 100–125 m v.j.l., izņemot Latgali, kur tā sastopama līdz 160 m v.j.l., jo tur klimatu sugai piemērotu dara augstās temperatūras vasarā. Sila ķirzaka nav sastopama Zemgales intensīvas lauksaimniecības rajonos, kur agrāk bija izplatīti platlapju meži, – abi šie biotopi sugai neder. Tomēr sila ķirzakas sastopamas Zemgalei pieguļošajā Viduslietuvas zemienē.

Vai ir tiesa, ka

Sila ķirzaka dēj olas ceļa uzbērumā?
Sila ķirzaka pārtiek no citām ķirzakām?
Pāroties gatavi sila ķirzaku tēviņi kļūst zaļi?

Aizsardzība

Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauta Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (jeb Biotopu direktīvas) IV pielikumā kā suga, kam vajadzīga stingra aizsardzība.
Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).

Dzīves vide

Sila ķirzaka Latvijā visvairāk sastopama sausos, skrajos priežu mežos vietās ar smilšainu augsni. Tā apdzīvo ar priedēm apaugušas kāpas, izcirtumus, mežmalas, saulainas, smilšainas nogāzes, nosusinātu sūnu purvu malas, vecu celtņu drupas un akmeņu grēdas. Vispiemērotākās ir vietas, kur zemsedzi veido reta, sausa zāle vai virši.

Sugas ekoloģijas pētījumā Latvijā vislielākais populācijas blīvums konstatēts Latgalē – gandrīz 150 dzīvnieku uz hektāru sausā mežmalas nogāzē ceļa malā, kur biotopa vērtību palielināja ceļmalas šķembu un smilšu uzbērums – laba vieta gan slēptuvēm, gan olu dēšanai. Daudz sila ķirzaku konstatēja skrajos priežu mežos – visvairāk mētrājos, silos un lānos. Savukārt biezos mežos ar slēgtu vainagu sila ķirzakas nekonstatēja vispār, un neder arī vienlaidu lauksaimniecības teritorijas.

Citur sila ķirzakas plašajā areālā minēti arī tādi biotopi kā virsāji, stepe, augstkalnu pļavas, krūmāji, kadiķu audzes, lauki ar dzīvžogiem. Areāla dienvidos sila ķirzaka spēj arī zināmā mērā pielāgoties cilvēka izmainītai videi un apdzīvo lauksaimniecības zemes, augļu dārzus un pat dārzus pilsētās. Sila ķirzakas sastopamas kalnos līdz pat 2500 m v.j.l. augstu (Bulgārijā).

Dzīvesveids un pielāgojumi

Sila ķirzakas ir aktīvas dienā.

Aktivitāte ir sezonāla. Vislielākā tā ir vasarā, bet gada aukstos mēnešus sila ķirzakas pavada ziemošanā – paslēptuvēs dziļās alās, zem koku saknēm, ēku pamatos vai līdzīgās vietās. Lielākajā daļā Eiropas no ziemošanas iznāk martā, areāla dienvidos un kalnu rajonos – martā–aprīlī. Latvijā ziemošanas vietas atstāj aprīļa beigās.

Sila ķirzakas vienā un tajā pašā teritorijā uzturas gadiem ilgi un aizsargā to no citām savas sugas un sava dzimuma ķirzakām.

Tāpat kā pārējās Latvijas ķirzakas, arī sila ķirzaka briesmu gadījumā met asti, kuru vēlāk ataudzē.

Barība un barošanās

Sila ķirzaka ir gaļēdāja un pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem – kukaiņiem, kailgliemežiem, sliekām u.c. Dažreiz ēd arī sīkas ķirzakas.

Dažādos apvidos sila ķirzaku medījumu sugu sastāvs ir atšķirīgs, jo tās barojas praktiski ar visiem sauszemes bezmugurkaulniekiem, kas sastopami to apdzīvotajā teritorijā. Izņēmums ir skudras, ko neēd arī vietās, kur to ļoti daudz. Domā, ka ķirzakas skudras atpazīst pēc ožas, ar mēles hemosensoriem uztverot skudru izdalītās ķīmiskās vielas.

Sila ķirzakas parasti medī, uzbrūkot no slēpņa.

Vairošanās un dzīves cikls

Sila ķirzaku pārošanās laiks Latvijā ir maija sākumā, dēšana – jūnijā, mazuļi no olām šķiļas jūlija beigās–augusta sākumā. Areāla dienvidos sila ķirzakas dēj pat divreiz gadā, mazuļi šķiļas attiecīgi jūlijā–augustā un septembrī–oktobrī.

Vairošanās periodā tēviņi iegūst koši zaļu krāsojumu. Mātīte olas dēj 7–16 (vidēji 11) dienas pēc pārošanās. Dēšanai tā izvēlas saulainu vietu sūnās, smiltīs vai starp akmeņiem. Dējumā visbiežāk ir 6–10 olas, bet var būt 3–15. Dējums kopumā sver 2–6 g, tā relatīvā masa (proporcija starp dējuma masu un mātītes ķermeņa masu) ir vidēji 0,37.

Sila ķirzaku olas ir iegarenas, ar mīkstu apvalku. Olu izmēri ir vidēji 11,8×7,7 mm, svars – vidēji 0,42 g.

Olu attīstība ilgst aptuveni 50–55 dienas. Mazuļi ir brūni vai pelēkbrūni. Šķilšanās brīdī tie ir 4–5 cm gari (ieskaitot asti), svars – 0,3–0,6 g. Jaunās sila ķirzakas ātri aug un līdz pirmajai ziemošanai jau pagūst sasniegt 8 cm garumu. Dzimumgatavību sasniedz pēc otrās ziemošanas, šajā laikā garums ir jau ap 15 cm.

Dažādi fakti

Pieaugušas sila ķirzakas var garumā sasniegt 18–20 cm. Mātītes ir mazliet lielākas par tēviņiem.

Dzimumu dimorfisms izpaužas arī izskatā. Mātītes parasti ir pilnībā brūnganas vai pelēkas ar tumšām joslām un baltiem punktiem uz muguras. Tēviņi ir līdzīgi, bet atšķiras sāni un kakls, kas ir zaļganā nokrāsā, bet vairošanās sezonā kļūst koši zaļi.

Latviešu valodā ķirzakām ir daudz senu tautas nosaukumu. Gan sila, gan pļavas ķirzakas ir sauktas par ķirzatēm, šķirgaiļiem, Kurzemē – šķirgatēm, Rucavā – drēžām.

Informācijas avoti

Aghasyan A., Avci A., Tuniyev B., Lymberakis P., Andrén C., Cogălniceanu D., Wilkinson J., Ananjeva N.B., Üzüm N., Orlov N.L., Podloucky R., Tuniyev S., Kaya U., Crnobrnja-Isailović J., Vogrin M., Corti C., Pérez Mellado V., Sá-Sousa P., Cheylan M., Pleguezuelos J., Kyek M., Westerström A., Nettmann H.K., Borczyk B., Sterijovski B., Schmidt B., Terbish K., Orlova V., Chirikova M., Doronin I., Shi L. 2021. Lacerta agilis. – The IUCN Red List of Threatened Species 2021: e.T157288A49644624. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2021-2.RLTS.T157288A49644624.en. Accessed on 5 October 2022.

Crovetto F., Salvidio S. 2013. Feeding habits of the sand lizard, Lacerta agilis, from North-Western Italian Alps. – Folia Zoologica 62(4): 264–268. Institute of Vertebrate Biology, Czech Academy of Sciences.

Čeirāns A. 2007. Distribution and habitats of the Sand Lizard (Lacerta agilis) in Latvia. – Acta Universitatis Latviensis 723: 53–59.

Čeirāns A., Pupiņš M., Pupiņa A. 2017. Abinieku un rāpuļu fona monitorings un monitorings Natura 2000 teritorijās (2016.–2018. gadam). Starpatskaite par paveiktajiem monitoringa darbiem 2017. gadā, saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes iepirkuma līgumu Nr. 7.7/77/2016-P. Daugavpils Universitāte. 64 lpp.

Latvijas Daba 2022. Sila ķirzaka Lacerta agilis L. https://www.latvijasdaba.lv/rapuli/lacerta-agilis-l/. SIA Gandrs. Skatīts 5.10.2022.

Ljubisavljević K., Anđelković M., Urošević A., Roitberg E.S. 2022. Female reproductive characteristics of the Balkan sand lizard Lacerta agilis bosnica (Schreiber, 1912). – Revue suisse de Zoologie 129(1): 147–153. Muséum d’histoire naturelle, Genève.