Sebas sikspārnis

Dzīves vide

Sebas sikspārņi sastopami tropu mežos – gan mitros mūžzaļajos mežos, gan sausos jauktu koku mežos. Dienu tie pavada tumšās vietas alās, raktuvēs, koku dobumos, tuneļos, ejās (caurulēs) zem ceļiem, retāk – klintīs, ēkās vai vienkārši karājoties pamežā lapu aizsegā. Iestājoties krēslai, sikspārņi kļūst aktīvi un dodas barības meklējumos.

Pētnieki secinājuši, ka Sebas sikspārņi izvairās ne vien no saules, bet arī mēness gaismas, jo gaišākajās naktīs tīklos noķer ievērojami mazāk sikspārņu.

Barība un barošanās

Sebas sikspārņi pārtiek no augļiem. Tie sevišķi iecienījuši piparu dzimtas augu augļus, bet kopumā to barībā reģistrēti vismaz 50 sugu augu augļi no 38 dzimtām, to skaitā arī guavas, banāni, savvaļas vīģes un plantāni. Sezonās, kas augļu mazāk, Sebas sikspārņi barībā izmanto arī nektāru (piemēram, pasifloras ziedu nektāru), putekšņus un kukaiņus. Gan piparkrūmu augļi kā pamatbarība, gan iespēja pārslēgties uz citu barību sugai ļauj samazināt konkurenci ar citām sīkajām augļsikspārņu sugām.

Sebas sikspārņi visaktīvāk lidinās un meklē barību tūlīt pēc saulrieta. Tie barojas galvenokārt pamežā – ne sevišķi augstu virs zemes. Barību meklēt palīdz lieliskā oža. Izmantojot radio raidītājus, izpētīts, ka katrs Sebas sikspārnis ik nakti apmeklē 2–6 barošanās vietas un pārlidojumos veic vidēji 4,7 km.

Sebas sikspārņi dažviet izpelnījušies ražas postītāju reputāciju, kas kaitē mango, kafijas, guavu, papaijas un mandeļu plantācijām. Vēl vairāk, uzskata, ka sugas populācija pieaugusi, pateicoties augļkoku plantāciju un līdz ar to barības avota pieaugumam.

Noskaidrots, ka Sebas sikspārnis vienā naktī apēd ap 35 piparkrūmu augļu, tātad ik nakti izplata 350–2500 sēklu. Tas ir vērtīgs ieguldījums augu izplatīšanā. Sebas sikspārnis ir arī nozīmīgs vairāku augu sugu apputeksnētājs.

Periodos, kad trūkst barības, Sebas sikspārņi bada laikus pārlaiž īpašā torpora stāvoklī, kad tiem fizioloģiski pazeminās vielmaiņas intensitāte, kas ļauj ievērojami ietaupīt enerģiju. (Šis stāvoklis ir līdzīgs ziemošanai, tikai ne tik ilgs un ne tik dziļš.)

Sabiedriskā uzvedība

Sebas sikspārņi atpūtas vietās uzturas gan pa vienam, gan grupās – kolonijās ar desmitiem un pat simtiem (un, iespējams, pat tūkstošiem indivīdu vienuviet). Grupas ir divējādas – harēmi (pieaudzis tēviņš kopā ar 1–8 mātītēm un to mazuļiem) un vecpuišu grupas (pieauguši un vēl nepieauguši tēviņi bez harēma).

Sebas sikspārņi savā starpā sazinās ar dažādām vokalizācijām, piemēram, tēviņi un mātītes sasveicinās ar čivinošām skaņām, bet pieaugušais tēviņš, izrīkojot un jo sevišķi – sargājot savu harēmu, izmanto griezīgus kliedzienus.

Vairošanās un dzīves cikls

Sebas sikspārņiem vairošanās sezona ir divreiz gadā. Izteiktākais vairošanās periods ir jūnijā–augustā, kad nogatavojas augļi iecienītākajām barības sugām, otrs – februārī–maijā – lielākajā augu ziedēšanas laikā, kad tikko beigusies sausā sezona.

Grūsnība ilgst 115–120 dienas. Parasti dzimst pa vienam mazulim. Jaundzimušie mazuļi sver ap 5 gramiem (tie ir lieli, ja ņem vērā, ka pieaugušie sikspārņi sver vidēji 15 gramus). 

Novērots, ka tēviņi ne vien sarga savu harēmu pret citiem tīkotājiem, bet arī pieskata mazuļos, kamēr to mātes devušās baroties.

Piedzimušo mazuļu vidū lielākā daļa – divas trešdaļas – ir tēviņi. Tomēr jauno tēviņu mirstība ir augstāka nekā mātītēm, un abu dzimumu pieaugušie sikspārņi ir apmēram vienādā skaitā.

Dzimumgatavību sasniedz aptuveni gada vecumā. Vidējais mūža ilgums savvaļā – 2,6 gadi, bet atsevišķi indivīdi pārsniedz 10 gadu vecumu. Nebrīvē reģistrēts 12 gadus un 5 mēnešus sasniedzis Sebas sikspārnis.

Dažādi fakti

Sebas sikspārņi ir nelieli sikspārņi – to garums ir 48–65 mm (plus aste – 3–14 mm), svars – 10–20 grami.

Sebas sikspārņu krāsojums parasti ir brūns – dažādās krāsas variācijās no tumšbrūna līdz rudam, bet atrasti arī atsevišķi gaiši oranži dzīvnieki.

Informācijas avoti

Barquez, R., Perez, S., Miller, B. & Diaz, M. 2015. Carollia perspicillata. The IUCN Red List of Threatened Species 2015: e.T3905A22133716. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2015-4.RLTS.T3905A22133716.en. Accessed on 15 June 2020.

Mulheisen M. 1999. Carollia perspicillata. Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Carollia_perspicillata/. Accessed on 15 June 2020.

Nowak R.M. 1991. Genus Carollia – Short-tailed Leaf-nosed Bats. – Walker’s Mammals of the World. 5th Edition. Volume I: 296–298. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.