Sārtais pelikāns

Aizsardzība

Iekļauts Bonnas konvencijas I pielikumā kā migrējošā suga, kuras saglabāšanai jāveic konkrēti aizsardzības pasākumi.
Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.

Dzīves vide

Sārtie pelikāni ir saistīti ar plašiem saldūdeņiem, iesāļūdeņiem un sāļūdeņiem – ezeriem, purviem, lielām upēm, upju deltām, iekšzemes jūru piekrastēm, lagūnām un sāļezeriem, t.sk. Āfrikā – arī ezeriem ar sārmainu ūdeni. Zvejošanai vislabākie ir sekli, silti ūdeņi, kuros daudz zivju. Savukārt ligzdošanai nepieciešami netraucēti rajoni – plaši niedrāji, zāļu purvi, dūņu lauki, smilšainas piekrastes, Āfrikā daudzviet ligzdo uz piekrastes saliņām.

Sārtie pelikāni sastopami lielākoties zemienēs, bet Austrumāfrikā arī augstienēs. Visaugstāk kalnos sārtais pelikāns reģistrēts Nepālā – 1372 m augstumā virs jūras līmeņa.

Pelikāni ir spēcīgi lidotāji ar lieliem, platiem spārniem. Tie labprāt planē un riņķo, izmantojot augšupejošās siltā gaisa strāvas.

Barība un barošanās

Sārtā pelikāna pamatbarība ir zivis. Eiropā visiecienītākās ir karpas, Ķīnā barībā reģistrētas kefales, Āfrikā parastākais medījums ir tilapijas u.c. cihlīdas. Aprēķināts, ka sārtajam pelikānam dienā nepieciešams 900–1200 g zivju.

Visvairāk ēd vidēja lieluma zivis – ap 300–600 g svarā. Āfrikā kopumā ķer lielākas zivis nekā otra pelikānu suga – Āfrikas pelikāns (Pelecanus rufescens), un parastos apstākļos lielas zivis sastāda ap 90% no barības. Tomēr var labi izdzīvot vietās, kur bagātīgi sastopamas sīkas zivis.

Valvisbejā, Namībijā, sārto pelikānu vēl nelidojošie mazuļi daudz ēd Kāpzemes jūraskraukļa (Phalacrocorax capensis) olas un cāļus. Jādomā, ka šo sārto pelikānu koloniju samazināšanās saistīta ar Kāpzemes jūraskraukļu skaita kritumu.

Sārtie pelikāni var zvejot individuāli, bet parasti barojas 8–12 putnu grupās, nereti kopīgi zvejojot zivju baros. Lielākajā grupā saskaitīti 123 sārtie pelikāni.

Sārtie pelikāni galvenokārt barojas agri no rīta un pievakarē. Regulāri dodas pēc barības lielā attālumā no kolonijas, pat desmitiem kilometru attālumā. Piemēram, putni no kolonijas Mogodē, Kamerūnas ziemeļos, ik dienas veic ap 100 km ceļā uz barošanās vietām Čada ezerā.

Sabiedriskā uzvedība

Sārtie pelikāni ir ļoti sabiedriski, parasti ligzdo lielās kolonijās ar pat desmitiem tūkstošu pāru. Visbiežāk arī barojas grupās. Migrē lielos, 50–500 putnu baros.

Vairošanās un dzīves cikls

Mērenajā joslā ligzdošanas sezona ir pavasarī, Āfrikā – cauru gadu, Indijā ligzdošanu sāk februārī–aprīlī.

Sārtie pelikāni visbiežāk ligzdo lielās kolonijās (200–40 000 pāru) – vienas sugas kolonijās vai, nereti, jauktās kolonijās kopā ar citām sugām, piemēram, cirtainajiem pelikāniem (Pelecanus crispus), arī jūraskraukļiem. Kolonijā attālums starp ligzdām ir 70–80 cm.

Ligzdo uz zemes no zariem, niedrēm un citiem augiem sakrautā ligzdā vai vienkārši seklā bedrītē uz smilts, grants vai akmeņaina substrāta, Āfrikā pat uz gandrīz kailām klintīm. Priekšroka ir ligzdu vietām, kurām no sauszemes nespēj piekļūt plēsoņas.

Dējumā ir 1–3 olas, visbiežāk 2. Perē un par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Perēšana aizņem 29–36 dienas. Mazuļi ir ligzdguļi, šķilas kaili, bet ātri izaug melnganbrūna dūna. 20–25 dienu vecumā vēl nelidojošie kolonijas pelikānēni salasās “bērnudārzos”, kur vecāki tos turpina barot, turklāt katrs pāris atpazīst savus mazuļus. Lidspēju iegūst 65–75 dienu vecumā.

Ligzdošanas sekmes ir caurmērā 0,64 mazuļi uz ligzdu (ieskaitot nesekmīgus ligzdošanas mēģinājumus).

Dzimumgatavību sasniedz apmēram 3–4 gadu vecumā.

Migrācijas

Sārtā pelikāna ziemeļu populācijas ir gājputni. Piemēram, Donavas deltā ligzdojošie pelikāni kolonijās pavasarī atgriežas marta beigās–aprīlī, bet aizceļo septembrī–novembra sākumā. Par Eiropā ligzdojošo putnu ziemošanas vietām zināms maz, domājams, tie ziemo Āfrikas ziemeļaustrumos, iespējams, arī Āzijā. Liela daļa Āzijā ligzdojošo sārto pelikānu ziemo Pakistānā.

Tropos – Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras ligzdojošie sārtie pelikāni, arī daļa Indijas ziemeļrietumos un Vjetnamas dienvidos ligzdojošo – dzīvo kā nometnieki vai klejo uz labākajām barošanās vietām.

Kas apdraud sārtos pelikānus?

Dzīves vides iznīcināšana

Mitrāju nosusināšana un upju novirzīšana lauksaimniecības zemju apūdeņošanai tuksnesī savulaik izraisīja sārtā pelikāna koloniju ievērojamu samazināšanos viscaur Palearktikā un daudzviet Āfrikā.

Piesārņojums

• DDT arvien izmanto lielā daļā Āfrikas (sevišķi Etiopijā), lai iznīcinātu malārijas odus. DDT ietekmē pelikānu olām kļūst plānas čaulas, kas negatīvi atsaucas uz vairošanās sekmēm, bet daudzi pieaugušie putni arī saindējas, ja uzņem DDT pārāk lielā daudzumā.
• Gan pagātnē, gan arī tagadnē apdraudējums ir polihlorinētie bifenili jeb PCB. Tas ir ūdens piesārņojums, kura izcelsme ir, piemēram, rūpnieciskās krāsas. Šī problēma ir sevišķi izplatīta Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā.
• Sārtos pelikānus ietekmē arī lauksaimnieciskā piesārņojuma nonākšana saldūdeņos, kur tie uzturas ligzdošanas sezonā. Pieaugušie putni indīgās vielas uzņem ar zivīm. Pašlaik nav zināms, ka šis faktors nopietni ietekmētu pelikānu kolonijas, bet jādomā, ka tas atstāj negatīvu ietekmi, kas neļauj populācijai paplašināties un var samazināt tās iespējas kompensēt apdraudējuma sekas nākotnē.

Klimata pārmaiņas

• Klimata svārstības izsauc ūdens līmeņa izmaiņas mitrājos, kas tieši kaitē pelikāniem. Plūdi appludina pelikānu ligzdas, un vairošanās paliek bez sekmēm. 
• Savukārt ūdens līmeņa krišanās un līdz ar to tā sāls satura paaugstināšanās izsauc pelikānu pamatbarības – zivju – bojā eju. 

Medības

• Ēģiptē pelikānus medī gaļas ieguvei, ko izmanto pārtikā, daudzviet Āfrikā – arī izmantošanai tautas medicīnā. 
• Dažviet Dienvideiropā un Austrumeiropā pelikānus medī sporta pēc. 
• Daudzviet pelikānus vajā, lai tie nenestu zaudējumus zivju fermām (to reālais kaitējums īstenībā ir minimāls). Nav precīzi zināms, cik nopietna ir medību ietekme uz populācijām, bet jādomā, ka tā pastiprinājusi vairāku koloniju samazināšanos.

Traucējumi

Attīstoties ornitoloģiskajam tūrismam, vairākās kolonijās palielinās cilvēku radītie traucējumi, zināms kolonijas, kuras pat tikušas pamestas. Pašlaik šis apdraudējums arvien pastāv sārto pelikānu kolonijās Āfrikas centrālajā daļā un dienvidos.

Negadījumi

• Migrāciju laikā un ziemošanas vietās daudz pelikānu aiziet bojā sadursmēs ar elektrolīnijām. 
• Pelikānus bieži atrod noslīkušus zvejnieku tīklos. 
• Papildu apdraudējumu rada vējdzirnavas un vēja parku attīstība – šī faktora ietekme vēl pieaugs.

Kā palīdzēt pelikāniem?

Pats svarīgākais ir sugai nozīmīgo mitrāju saglabāšana un koloniju aizsardzība. Bet ir arī praktiski menedžmenta paņēmieni, kas ievērojami uzlabo vairošanās rezultātus un samazina mirstību.

• Palearktikā ligzdošanas sekmes kolonijās uzlabo, nodrošinot pelikāniem drošas ligzdošanas vietas, būvējot plostus un koka platformas.  Veic arī dabisko ligzdu vietu stabilizēšanu, rekonstruējot saliņas vai tās nostiprinot, “apšujot” ar neilonā iestrādātiem cementa blokiem.
• Lai pelikāni neietu bojā elektrolīnijās, tās marķē. Vislabākos rezultātus pelikānu un citu putnu pasargāšanā no sadursmēm devusi pāreja no virszemes elektrolīnijām uz pazemes kabeļiem, kur tas bijis iespējams.
• Zivju fermu baseinus no pelikāniem var pasargāt, uzstādot horizontālas stiegras. Ja pelikāni nevar piekļūt zivīm, tie arī nevar būt potenciāli vainīgi to izlaupīšanā.

Dažādi fakti

Sārtais pelikāns ir ļoti liels putns, turklāt tēviņi ir lielāki. Ķermeņa garums: tēviņam 175 cm, mātītei – 148 cm. Knābja garums: tēviņam 347–471 mm, mātītei 289–400 mm. Lielo spārnu izpletums: 226–360 cm. Svars: tēviņam 9–15 kg, mātītei – 5,4–9 kg.

Vairošanās laikā kailā sejas āda tēviņam iegūst iesārti dzeltenu krāsu, bet mātītei – spilgti oranžu, turklāt kājas kļūst tumši sarkanas.

Informācijas avoti

BirdLife International 2018. Pelecanus onocrotalus. The IUCN Red List of Threatened Species 2018: e.T22697590A132595920. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2018-2.RLTS.T22697590A132595920.en. Accessed on 15 August 2021.

Elliott A. 1992. Family Pelecanidae (Pelicans). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 1: Ostrich to Ducks. Pp. 290–311.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1999. Latvijas ūdeņu putni. Rīga. 208 lpp. (Sārtais pelikāns – 30.–31. lpp.)

Latvijas putni 2020. Sārtais pelikāns Pelecanus onocrotalus. http://www.putni.lv/pelono.htm. Skatīts 15.08.2021.