Sākums Dzīvnieki Sarkankakla zoss

Sarkankakla zoss

Vašingtonas konvencijas II pielikums
Pasaules Sarkanā grāmata: jutīga suga (Vulnerable)
Eiropas ex situ programma

Klasifikācija

Izplatība savvaļā

Sarkankakla zosis ligzdo Sibīrijas tundrā, lielākā daļa (ap 70%) – Taimiras pussalā Krievijā. Populācija samazinās. Sugai kaitē nelikumīgas medības un pārmaiņas dzīves vidē.

Krievijā un Kazahstānā kopumā ik gadus nomedī līdz pat 40% no gredzenotajām sarkankakla zosīm, tāpat sarkankakla zosis nelikumīgi krīt par upuri medniekiem Bulgārijā un Rumānijā, kur atļautas baltpieres zosu medības. Paplašinoties naftas un gāzes ieguvei, samazinās agrāk netraucētās ligzdošanas vietas Sibīrijā. Zemes privatizācijas, apbūves un tūrisma infrastruktūras attīstības dēļ samazinās arī ziemošanas teritorijas pie Melnās jūras. Bulgārijā un Rumānijā ierosināta vairāku tūkstošu vēja turbīnu būve līdzās putniem nozīmīgajiem mitrājiem.

Pēdējos gados atsevišķas sarkankakla zosis ik gadus novēro arī Latvijā, visbiežāk migrējošo baltpieres vai baltvaigu zosu baros.

Vai ir tiesa, ka

Aizsardzība

1988. gadā iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā, 2015. gadā atzīta par jutīgu sugu (VU – Vulnerable).
Sugai izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme).
Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauta Bonnas konvencijas I un II pielikumā kā migrējošā suga, kuras saglabāšanai jāveic konkrēti aizsardzības pasākumi (I pielikums) un kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai (II pielikums).
Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).

Dzīves vide

Sarkankakla zosis ligzdo tundrā un krūmainā mežatundrā upju tuvumā. Visiecienītākās ir sausas vietas ar nabadzīgu augu segumu (pundurbērzi, kārkli, sausa zāle).

Ārpus ligzdošanas sezonas uzturas klajā stepē un viļņainos līdzenumos. Barību meklē stepē, ganībās, rugāju un labības laukos. Pa dienu lido padzerties uz ezeriem piekrastē un iekšzemē, un dažreiz ezeros apmetas uz atpūtu. Apmetas arī aizsalušos ezeros un jūrā. Izplatību no gada uz gadu lielā mērā ietekmē arī atšķirības ezeru ūdens līmenī.

Pielāgojumi

Sarkankakla zosu dzīve ir lielā mērā saistīta ar ūdeni, un tām ir vairāki pīļu dzimtas putniem raksturīgi specifiski pielāgojumi.

  • Ķermenis ir plats un garens kā laiviņa – ideālai peldspējai pielāgota ķermeņa forma. Bet tajā pašā laikā staigāšanu pa sauszemi tas padara samērā lempīgu.
  • Garš kakls – atvieglo barības meklēšanu, sniedzoties zem ūdens.
  • Plats, konisks knābis, kurā ir raga plātnīšu rinda – pielāgojums ūdens filtrēšanai. Savukārt knābja zobs (augšknābja galā) palīdz plūkt zāli.
  • Spārni ir ļoti spēcīgi. Tā kā spārniem jānes salīdzinoši smags ķermenis, zosveidīgajiem putniem ir labi attīstīta krūšu muskulatūra un līdz ar to – izteikti “platkrūtains” izskats.
  • Biezais apspalvojums nodrošina hidroizolāciju un siltumizolāciju, kas ļoti svarīga putniem, kuru dzīve saistīta ar ūdeni. Lai spalvas saglabātu ūdensnecaurlaidību, zosis ik dienas vairākas stundas pavada, kārtojot spalvu tērpu un ieziežot to ar virsastes dziedzeru eļļaino sekrētu. Zosis arī regulāri mazgājas, visbiežāk – pirms rūpīgas apspalvojuma kārtošanas.

Barība un barošanās

Sarkankakla zosis ir augēdājas – ēd zāli, dažādu augu lapas un stublājus, arī ūdens augus. Barību lielākoties meklē uz sauszemes.

Ligzdošanas teritorijā pārtiek galvenokārt ar tauriņziežu dzimtas augiem, kā arī ēd spilvju dzinumus, grīšļus un kosas.

Ziemošanas teritorijās sarkankakla zosis barojas ar ziemas kviešiem, miežiem, kukurūzu, ganību un stepju zāli. Grieķijā ēd pļavu zāli. Rudenī caurceļojot Kazahstānu, pārtiek galvenokārt ar izbirušajiem graudiem, kas palikuši uz lauka pēc labības novākšanas. Migrācijas apstājas vietās barojas galvenokārt ar zāli, kā arī sakneņiem un bumbuļiem.

Zosīm, kas patērē daudz sēklu un citas šķiedrainas barības, gremošanā palīdz gastrolīti – uzknābāti akmentiņi un grants, kas uzkrājas muskuļkuņģī un darbojas kā dzirnakmeņi, efektīvi piedaloties rupjās barības sasmalcināšanā.

Sabiedriskā uzvedība

Sarkankakla zosis ligzdo nelielās, neregulārās kolonijās. Parasti vienkop ligzdo 5–15 pāri. Lielākajā zināmajā kolonijā bijuši 37 pāri, bet kopumā tik lielas kolonijas sugai nav tipiskas. Tāpat kā citas zosis, arī šī suga ir sabiedriska un veido barus spalvmešanas un ziemošanas vietās.

Vairošanās un dzīves cikls

Ligzdošanas sezona sākas jūnijā.

Ligzdojot plašajā, klajajā tundrā, kur sauszemes plēsoņām ir tieša piekļuve ligzdām, zosis cenšas ligzdot paaugstinātās vietās – pakalnu galos un nogāzēs, bet vislabāk – uz akmeņainām saliņām upēs, kur sauszemes plēsoņas netiek klāt. Sarkankakla zosis turklāt gandrīz vienmēr ligzdo plēsīgo putnu ligzdu tuvumā. Lielo piekūnu (Falco peregrinus), bikšaino klijānu (Buteo lagopus) un balto pūču (Bubo scandiacus) klātbūtne ir sarkankakla zosīm labvēlīga, jo tie nodrošina ligzdu aizsardzību pret plēsoņām un līdz ar to uzlabo zosu ligzdošanas sekmes. Plēsīgie putni no sava ligzdas rajona padzen polārlapsas un citus plēsīgos zīdītājus, savukārt paši nemedīs pieaugušās zosis, jo tās būtu nesamērīgi liels medījums.

Visaugstākās sarkankakla zosu vairošanās sekmes ir labos lemingu gados, kad, sekojot savas galvenās medījuma sugas populāciju svārstībām, labākas ligzdošanas sekmes un skaita pieaugums ir arī bikšainajiem klijāniem un baltajām pūcēm. Jādomā, ka labos lemingu gados zosis arī vispār mazāk cieš no plēsoņām, kam jau ir lieliska barības bāze un nav nepieciešamības medījumam iegūt tieši zosis un zoslēnus.

Sarkankakla zosis zemes ieplakā vai starp akmeņiem izveido seklu ligzdu no augiem. Ligzdas iedobuma dziļums parasti 5–8 cm, diametrs – ap 22 cm. Zosu māte ligzdu izklāj ar spalviņām, ko izplūc sev no pakrūtes, vienlaikus izveidojot tā saucamo perēšanas laukumu – kailas ādas laukumu ar daudziem asinsvadiem zemādā, kas ļoti efektīvi nodrošina olu inkubācijai nepieciešamo siltumu.

Dējumā parasti 6–7 olas, var būt 3–7. Dēj pa olai dienā. Perēšana ilgst 23–25 dienas. Perē mātīte, bet tēviņš paliek ligzdas tuvumā.

3–4 dienas pirms šķilšanās zosveidīgo cāļi olas iekšienē sāk uzstājīgi pīkstēt. Tas kalpo par stimulu, lai visi perējuma cāļi izšķiltos dažu stundu laikā un varētu kopā atstāt ligzdu un sekot vecākiem. Kad cāļi olās sākuši pīkstēt, perējošā māte kļūst uzmanīga, un arī tēvs, kas sargā ligzdu, šajā stadijā uzturas tuvāk ligzdai.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Kad zoslēni izšķiļas, tiem ir vaļā acis, tie spēj piecelties kājās, staigāt un, tikko pilnībā nožuvuši, peldēt. Tomēr 1–2 pirmajās dienās to pārvietošanās vēl ir ierobežota, un šajā periodā notiek imprintēšanās – mazuļu piesaiste vecākiem, atpazīstot to izskatu un balsi, un visur sekojot tiem. Pateicoties tam, vecāki varēs zoslēnus droši vest uz jaunām barošanās un uzturēšanās vietām.

Mazuļus vadā abi vecāki. Zoslēni ātri iemācās uzlasīt barību paši. Vecāku uzdevums ir aizvest mazuļus uz vietu, kur pietiekami barības, un stāvēt sardzē, pasargājot tos no plēsoņām. Kopš zoslēni atstājuši ligzdu, vecāki tos tikai atsevišķos gadījumos slēpj zem sevis un silda – slikta laika apstākļos vai, draudot briesmām.

Sarkankakla zosis dzimumgatavību sasniedz 3–4 gadu vecumā. Zosis veido pārus uz mūžu. Pāri pastāvīgi turas kopā, lai arī visā gada garumā neuztur savu ligzdošanas teritoriju.

Sarkankakla zosīm nav dzimuma dimorfisma – pieaugušās abu dzimumu zosis izskatās vienādi.

Migrācijas

Sarkankakla zosis ir gājputni. Aizvadījušas pēcligzdošanas spalvmešanas periodu, septembra vidū–beigās zosis atstāj Sibīrijas tundru un migrē uz dienvidiem. Ziemošanas vietās tās ierodas oktobrī–novembrī.

Parasti 80–90% visu sarkankakla zosu pulcējas 5–10 ziemošanas vietās Melnās jūras rietumu piekrastē – Bulgārijā, Rumānijā un Ukrainā. Neliels skaits ziemo arī Azerbaidžānā. Tomēr izplatība ziemā variē atkarībā no laika apstākļiem. Bargākās ziemās neliels skaits ziemo pat Egejas jūras krastos Grieķijā un Turcijā, savukārt ilgākos maigas ziemas periodos daudz sarkankakla zosu paliek Krievijā Kalmikijas, Stavropoles un Rostovas apgabalos.

Sarkankakla zosis ir ļoti sabiedriskas un ceļo baros, nereti kopā ar baltpieres zosīm (Anser albifrons), mazajām zosīm (A. erythropus), meža zosīm (A. anser), baltvaigu zosīm (Branta leucopsis) un citām sugām.

Interesanti, ka sarkankakla zosis migrējot bieži lido blīvā barā, retāk – kāšos kā citas zosis.

Pavasara migrāciju sarkankakla zosis veic martā–maijā. Ligzdošanas vietās tās pārrodas 3–15 zosu bariņos.

Dažādi fakti

Sarkankakla zoss ir nesajaucama suga – nevienai citai zosij nav tik koša tērpa, kurā apvienojas sarkans, melns un balts. Tāpēc pārsteidzoši, ka sarkankakla zosis nav nemaz tik viegli sazīmējamas zosu baros citu sugu starpā – mazā auguma dēļ tās pazūd starp lielajām, pelēkajām citu sugu zosīm.

Sarkankakla zosu populācijas tendences novērtēt traucē tas, ka ziemotāju uzskaitēs no gada uz gadu reģistrē krasas skaita svārstības. Sarkankakla zosis pa gadiem var mainīt ziemošanas vietas, piemēram, maigās ziemās pārziemot jaunās, nekonstatētās ziemošanas teritorijās, iespējams, Ukrainas austrumos un Krievijas dienvidrietumos. Ja ikgadējās ziemotāju uzskaitēs neaptver visus ziemošanas rajonus, rezultāts ir nepilnīgi dati un nepareiza skaita izmaiņu aina.

Informācijas avoti

BirdLife International 2017. Branta ruficollis (amended version of 2017 assessment). The IUCN Red List of Threatened Species 2017: e.T22679954A118577901. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2017-3.RLTS.T22679954A118577901.en. Accessed on 21 October 2020.

Carboneras C. 1992. Family Anatidae (Ducks, Geese and Swans). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 1: Ostrich to Ducks. Pp. 536–629.

Latvijas putni 2020. Sarkankakla zoss Branta ruficollis. http://www.putni.lv/braruf.htm. Skatīts 21.10.2020.

Pieteikties jaunumiem

Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri