Sākums Dzīvnieki Sarkankāju bruņrupucis

Sarkankāju bruņrupucis

Vašingtonas konvencijas II pielikums

Klasifikācija

Izplatība savvaļā

Sarkankāju bruņrupucis izplatīts Dienvidamerikas ziemeļu daļā un Centrālamerikas dienvidos.

Sugas dabiskās izplatības valstis un teritorijas ir Argentīna, Bolīvija, Brazīlija, Britu Virdžīnas, Gajāna, Gviāna, Kolumbija, Panama, Paragvaja, Surinama, Trinidāda un Tobāgo, un Venecuēla.

Sarkankāju bruņrupucis sastopams arī vairākās Karību jūras salās, kur to XVII gadsimtā ieveda kā dzīvnieku gaļai. Valstis un teritorijas, kurās izveidojušās sarkankāju bruņrupuča introdukcijas izcelsmes populācijas, ir Angilja, Antigva un Barbuda, ASV Virdžīnas, Dominika, Grenāda, Montserrata, Sentvinsenta un Grenadīnas. Sarkankāju bruņrupucis bijis introducēts arī Barbadosā, bet vēlāk šeit izzudis.

Līdz šim nav veikts sugas stāvokļa novērtējums, un tā nav iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā. 2006. gadā izteikta doma, ka suga bagātīgi sastopama izplatības areālā un neatrodas tiešu izmiršanas draudu ietekmē. Savukārt jau 2011. gadā Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) Sauszemes un saldūdens bruņrupuču ekspertu grupa šo sugu pārskata sarakstā iekļāva kā jutīgu (Vulnerable). Tomēr arvien trūkst datu populācijas apjoma un skaita izmaiņu novērtējumam un līdz ar to – oficiālai iekļaušanai Pasaules Sarkanajā grāmatā.

Skaita datu arvien trūkst, bet 2009. gadā ir veikts sugas areāla novērtējums – tas ir 6 232 342 km².

Vairākās salās novērota sarkankāju bruņrupuču skaita samazināšanās. Visā areālā suga cieš no dzīves vides izpostīšanas un pārmērīgas ievākšanas. Ievākšana pārtikai ir nopietnākais apdraudējuma faktors. 

Vai ir tiesa, ka

Aizsardzība

Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.

Dzīves vide

Sarkankāju bruņrupucis izplatīts dažādos biotopos. Tas sastopams gan savannās, gan mežos to tuvumā, turklāt apdzīvo gan sausus, gan mitrus biotopus. 

Ir maz informācijas ne vien par sarkankāju bruņrupuču skaitu, bet arī sugas bioloģiju un ekoloģiju, turklāt esošā informācija bieži ir pretrunīga. Vienprātības trūkst arī par sarkankāju bruņrupuča biotopu izvēli. Izplatītākais viedoklis ir, ka svarīgākā sugas dzīves vide ir lietusmežs. Tomēr citi pētnieki apgalvo, ka suga apdzīvo galvenokārt savannas un sausus mežus. Surinamā sarkankāju bruņrupuči novēroti galvenokārt savannā, mežos skaits ir zemāks.

Nav šaubu, ka suga sastopama lietusmežos, sausos, ērkšķainos mežos, mērenā klimata mežos un savannā. Savukārt reti sastopama vietās, kur meži izcirsti un izveidotas mango vai palmu audzes. 

Dzīvesveids

Par dzīvesveidu ir maz ziņu. Zināms, ka sarkankāju bruņrupuči ir aktīvi dienā un nemēdz pārvietoties lielos attālumos. Lielākā aktivitāte novērota lietus sezonā, kad notiek vairošanās. 

Barība un barošanās

Sarkankāju bruņrupuči ir augēdāji. Tie ēd dažādu zālaugus, lapas, augļus, ziedus u.c. Lietus sezonā tie pārtiek galvenokārt no augļiem, sausajā sezonā – ziediem. 

Dažreiz ēd arī kritušas lapas, sēnes, smiltis un oļus. Izteikta hipotēze, ka smiltis uzņem, lai nodrošinātu rupjas augu barības labāku sagremošanu. 

Reti, bet regulāri ēd arī maitu – tātad dzīvnieku izcelsmes barību.

Novērots, ka sarkankāju bruņrupuču tēviņi augļus apēd lielākā daudzumā nekā mātītes. 

Barojoties ar augļiem, sarkankāju bruņrupučiem ir nozīmīga loma tropu augu sēklu izplatīšanā. Brazīlijā veiktā pētījumā noskaidrots, ka sarkankāju bruņrupuču fekālijās atrastās vīģu un bromēliju sēklas saglabājušas dīgtspēju.

Vairošanās un dzīves cikls

Sarkankāju bruņrupuči savvaļā pārojas, beidzoties lietus sezonai – jūlijā–septembrī. Tiem raksturīga poligāmija – poliginija (viens tēviņš pārojas ar vairākām mātītēm). Mātītes dēj vairākas reizes sezonā.

Vairošanās sezonā tēviņi izdod vistu klukstēšanai līdzīgas skaņas, piesaistot mātītes. Tēviņi cīnās savā starpā, cenšoties apgāzt pretinieku uz muguras. Visbiežāk tas izdodas lielākajam tēviņam, un uzvarētājs ir izcīnījis iespēju pāroties ar mātīti.

Interesanti, ka gandrīz visām bruņrupuču sugām, kurām raksturīgas tēviņu cīņas, raksturīgs arī tas, ka tēviņi ir lielāki par mātītēm. Domā, ka lielākajiem tēviņiem ir priekšrocības uzvarēt sāncenšu cīņās un tātad pāroties. (Savukārt saldūdens bruņrupuču sugām, kurās šādu cīņu nav, tēviņi lielumā daudz neatšķiras no mātītēm, un priekšrocības ir mazākajiem, veiklākajiem tēviņiem, kam izdodas pāroties ar lielāku skaitu mātīšu.)

Tuvojoties dēšanas laikam, mātītes kļūst nemierīgas un meklē dēšanai piemērotu vietu. Tās dēj zemē – izkašņā aptuveni 20 cm dziļu bedrīti, izdēj tajā 2–15 olas un bedrīti aizrok. Tālākā olu attīstība notiek bez vecāku palīdzības.

Olu attīstība aizņem 117–158 dienas, turklāt no temperatūras olu attīstības laikā atkarīgs arī mazuļu dzimums. Tikko izšķīlušies mazuļi ir 3,9–4,5 cm gari un sver 22–30 g. Bruņrupucīši bez kavēšanās izrokas no ligzdas un sāk patstāvīgu dzīvi.

Par vairošanās vecumu viedokļi dalās. Vieni pētnieki min, ka sarkankāju bruņrupuči dzimumgatavību sasniedz, kad sasnieguši 20–25 cm garumu apmēram 5 gadu vecumā. Citi autori savukārt min dzimumgatavības sasniegšanu 8–12 gadu vecumā. Jebkurā gadījumā – nav šaubu, ka sugai raksturīga lēna attīstība.

Raksturīgs arī garš – īsti bruņrupucīgs – dzīves ilgums. Sarkankāju bruņrupuči var sasniegt 56–66 gadu vecumu.

Kas visvairāk apdraud sarkankāju bruņrupučus?

Galvenie apdraudējuma faktori ir

  • dzīves vides izpostīšana;
  • ķeršana izmantošanai pārtikā;
  • ķeršana mājas mīluļu tirgum.

Dzīves vides izpostīšana

Piemērotas dzīves vides samazināšanos savulaik uzskatīja par svarīgāko faktoru, kas izsauc sarkankāju bruņrupuču populācijas samazināšanos, jo cilvēka ietekmē biotopu izmaiņas notiek visā sugas areālā.

Ir novērots, ka sarkankāju bruņrupuči spēj pielāgoties dzīvei arī teritorijās, kuras pārvērstas lauksaimniecības zemēs, tomēr šādā biotopā suga sastopama daudz mazākā blīvumā. Turklāt lauksaimniecības platībās bruņrupuči ir vieglāk atrodami un tos biežāk ievāc izmantošanai pārtikā. 

2007. gadā Brazīlijā veiktie sarkankāju bruņrupuču ģenētiskie pētījumi parādīja, ka piemērotos biotopos notiek populācijas paplašināšanās.

Izmantošana pārtikā

Visās areāla valstīs sarkankāju bruņrupučus ķer gaļai. Katoļu baznīca bruņrupučus atzīst par “zivīm”, t.i. – dzīvniekiem, kurus atļauts izmantot pārtikā gavēņa laikā. Tāpēc Lielā gavēņa laikā ievērojami pieaug sarkankāju bruņrupuču gaļas patēriņš.

Sarkankāju bruņrupučus arī lielā daudzumā ķer un izved uz citām Dienvidamerikas valstīm, kur tos pārdod kā delikateses. Starptautiskajam tirgum piemērotus tos padara citādi ļoti derīgie pielāgojumi – spēja ilgi iztikt bez barības un ūdens.

Sugas citas īpatnības – ilga attīstība līdz dzimumgatavības sasniegšanai un mazi dējumi, tātad – lēns vairošanās temps – padara sugu sevišķi jutīgu pret pārāk lielu ievākšanu no dabas. Jo vairāk pieaugušo dzīvnieku paņem no dabas, jo mazākas kļūst populācijas iespējas vairojoties atjaunot skaitu.

Sarkankāju bruņrupucis ir parasta suga Dienvidamerikas vietējos gaļas tirgos. Tomēr novērots, ka vietās, kur suga sastopama vienlaikus ar radniecīgo dzeltenkāju bruņrupuci (Chelonoidis denticulata), kurš ir lielāks, pieprasītāks ir dzeltenkāju bruņrupucis. 

Kamēr trūkst skaitlisku datu par sarkankāju bruņrupuča populācijas lielumu un ķeršanas apjomu, nav iespējams spriest par to, kā reāli uz populāciju atsaucas ķeršana pārtikai.

Mājas mīluļu tirgus

Daudzās areāla valstīs sarkankāju bruņurupučus ķer turēšanai mājās. Būdams izskatīgs (krāsains), neliels un izturīgs, sarkankāju bruņrupucis ir populārs arī mājas mīluļu starptautiskajā tirgū.

XX gadsimta 90. gados ievērojami pieauga sarkankāju bruņrupuču ķeršana eksportam, un novērojumi liecināja par savvaļas populāciju samazināšanos vairākās areāla valstīs. Vērtēja, ka vairākums tirdzniecībā pieejamo pieaugušo sarkankāju bruņrupuču bija savvaļas izcelsmes. Pieprasījums pēc nebrīvē vairotiem bruņrupučiem tirgū ir lielāks, jo uzskata, ka tie ir veselīgāki nekā savvaļā ķertie. Tāpēc daļa savvaļas izcelsmes bruņrupuču tirgū nonāca kā “vairoti fermās”, savukārt eksporta kontrole bija korumpēta vai nepietiekama. Tomēr atzīst, ka ķeršana mājas mīluļu tirgum savvaļas populāciju neietekmē tik negatīvi kā ķeršana gaļai un dzīves vides izpostīšana.

Dažādi fakti

Sarkankāju bruņrupucis ir vidēja lieluma bruņrupucis – pieaugušu dzīvnieku bruņu garums var sasniegt 51 cm. 

Tēviņi ir lielāki un smagāki par mātītēm, tiem ir garāka un resnāka aste, un ir arī vairākas atšķirīgas pazīmes bruņu uzbūvē. To skaitā pieaugušajiem tēviņiem ir garenākas bruņas ar izteiktāku sašaurinājumu vidusdaļā (nevis ovālas, bet nedaudz atgādina smilšu pulksteni).

Informācijas avoti

Kaur K. 2011. Chelonoidis carbonaria. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Chelonoidis_carbonaria/. Accessed on 12 September 2022.

Spiess P. 1997. The Red-footed tortoise (Geochelone carbonaria), a South American treasure. – Reptile and Amphibian Magazine 1997(March/April). http://www.kingsnake.com/rockymountain/RMHPages/RMHredfoot.htm. Accessed on 12 September 2022.

UNEP-WCMC 2014. Review of Chelonoidis carbonaria from Suriname (source F). UNEP-WCMC technical report. Cambridge, UK: UNEP World Conservation Monitoring Centre. 11 pp.

Pieteikties jaunumiem

Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri