Sarkanastes žako

Vašingtonas konvencijas I pielikums

Pasaules Sarkanā grāmata: nopietni apdraudēta suga (Endangered)

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Aves – putnu klase
Psittaciformes – papagaiļveidīgo kārta
Psittacidae – papagaiļu dzimta
Psittacus erithacus – sarkanastes žako

Agrāk visus žako iekļāva vienā sugā – Psittacus erithacus. Tagad bijušās pasugas nodalītas kā divas atsevišķas sugas – sarkanastes žako (Psittacus erithacus – šī suga) un brūnastes žako (Psittacus timneh).

Izplatība savvaļā

Sarkanastes žako izplatīts Āfrikas centrālajā daļā – Angolā, Burundi, Centrālāfrikas Republikā, Ekvatoriālajā Gvinejā, Gabonā, Ganā, Kamerūnā, Kenijā, Kongo Demokrātiskajā Republikā (Zairā), Kongo Republikā, Kotdivuārā, Nigērijā, Ruandā, Santomē un Prinsipi, Tanzānijā un Ugandā.

Skaits samazinās. Sarkanastes žako visvairāk apdraud ķeršana nelegālai tirdzniecībai un dzīves vides samazināšanās.

Žako, būdami runājošie papagaiļi (spēj atdarināt cilvēka runu un citas skaņas) un turklāt ilgdzīvotāji, ASV, Eiropā un Tuvajos Austrumos ir starp pašiem populārākajiem putniem turēšanai mājās. Pieprasījums pēc žako pieaug arī Ķīnā, un ķīniešu kalnrūpniecības, naftas ieguves un mežrūpniecības kompāniju darbības palielināšanās Āfrikas centrālajā daļā var vēl palielināt sugas nelegālu eksportu. Vērtē, ka arvien ik gadu noķer un tirdzniecībai izved ap 21% no sarkanastes žako savvaļas populācijas.

1982.–2014. gadā starptautiskajā tirgū nonāca vairāk nekā 1,3 miljoni savvaļā ķertu žako (šis skaitlis ietver abas žako sugas, bet sarkanastes žako bija lielākā daļa). Ja ņem vērā mirstību (vērtē, ka transportēšanas laikā bojā aiziet 30–66% no noķertajiem putniem) un nelegālo tirdzniecību, jādomā, ka no savvaļas reāli tika ņemts vēl lielāks skaits. Piemēram, 1990.–1996. gadā gandrīz puse eksportēto žako nāca no Kamerūnas, un vērtē, ka ap 90% noķerto putnu aizgāja bojā vēl, līdz sasniedza Dualas lidostu. No tā var secināt, ka, lai gan izvešanas kvota bija 10 000 žako gadā, reāli šajā periodā Kamerūnā ik gadus tika izķerti ap 100 000 žako.

Šobrīd žako skaits starptautiskajā tirgū samazinājies – daļēji tāpēc, ka to eksportu ierobežo likumi, daļēji tāpēc, ka samazinājusies sugas populācija. Tomēr kvotas arvien tiek regulāri pārsniegtas, un turpinās arī nelegāla tirdzniecība.

Žako kaitē tas, ka tie ir viegli noķerami putni, kam raksturīga koncentrēšanās tradicionālās un ķērājiem labi zināmās ligzdošanas, nakšņošanas un minerālvielu knābāšanas vietās. Dažviet žako medī arī vietējie iedzīvotāji – tos gan ēd, gan to galvas, kājas un astes spalvas izmanto tautas medicīnā un melnajā maģijā.

Sarkanastes žako apdraud arī mežu izciršana un ligzdošanai piemērotu lielo koku nociršana. Piemēram, XX gs. 90. gados Kotdivuārā mežu platība samazinājās par 31%, Nigērijā – par 26%. Ganā žako populācija samazinājusies tieši dzīves vides samazināšanās dēļ.

Vai ir tiesa, ka

Sarkanastes žako vislabprātāk ēd sarkanas krāsas augļus?
Sarkanastes žako apēd kukurūzu?
Sarkanastes žako tēviņus un mātītes nevar atšķirt pēc acu krāsas?

Aizsardzība

2012. gadā iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā, 2016. gadā atzīts par nopietni apdraudētu (Endangered – EN).
Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) I pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana un kuru tieši vai netieši apdraud starptautiskā tirdzniecība.

Dzīves vide

Sarkanastes žako apdzīvo biezu tropu mežu. Visbiežāk sastopami slapjos zemieņu mežos – gan pirmatnējā mežā, gan ataugās, un arī mežmalās un izcirtumos. Var uzturēties arī mangrovju audzēs, galeriju mežos ielejās, mežsavannā, lauksaimniecības zemēs un pat dārzos. Areāla austrumu daļā kalnos sastopami līdz pat 2200 m augstumam virs jūras līmeņa.

Žako dzīve cieši saistīta ar eļļas palmām (Elaeis guineensis), kuru augļus ēd, un rafijām (Raphia) – vēdekļveida palmām, kurās labprāt nakšņo.

Barība un barošanās

Sarkanastes žako pārtiek no dažādiem augļiem un sēklām. Piemēram, Gabonā galvenā barība ir eļļas palmu augļi, bet ēd tikai augļa eļļaino mīkstumu, ne kauliņu. Meklējot kokus, kuros nogatavojušies augļi, žako veic pārlidojumus ievērojamā attālumā.

Starp citiem kokiem, kuru augļus žako ēd, reģistrēti, piemēram, Ficus (vīģeskoki), kā arī Blighia, Bombax, Caccia, Ceiba, Celtis, Combretum, Dacryodes, Harungana, Heisteria, Macaranga, Parkia, Petersianthus, Raphia un Terminalia. Acīmredzot žako īpaši piesaista sarkanas krāsas augļi, piemēram kolas (Cola tragacantha) ogas. Ēd arī Āfrikas ķirša (Prunus africana) ogas.

Žako labprāt ēd arī kukurūzu, un, piemēram, Angolā tos vaino kukurūzas ražas postīšanā.

Sabiedriskā uzvedība

Žako ir ļoti sabiedriski papagaiļi. Barību meklē grupās līdz 30 putniem vienkopus. Nakšņošanas vietās sapulcējas lielākos baros, bet vēsturei pieder 10 000 žako bari, kādus varēja novērot laikos, kad populācija vēl nebija tik ļoti samazinājusies. Žako pāri ligzdo pa vienam, bet var veidot arī izkliedētas kolonijas, piemēram, Prinsipi un Ganā atsevišķos gadījumos reģistrētas 2–3 ligzdas vienā kokā.

Vairošanās un dzīves cikls

Ligzdošanas sezona dažādās areāla vietās ir atšķirīgā laikā – piemēram, novembrī–aprīlī Rietumāfrikā, Prinsipi un Gabonā, jūnijā–jūlijā Austrumāfrikā, jūlijā–decembrī Kongo Demokrātiskajā Republikā (Zairā).

Ligzdo koku dobumos, parasti – 10–30 m augstumā. Visiecienītākie ir augsti koki, piemēram, Terminalia superba, Ceiba pentandra un Distemonanthus benthamianus.

Dējumā 2–3, retāk 4 olas. Perēšana aizņem 21–30 dienas. Mazuļi ir ligzdguļi, ligzdā pavada aptuveni 80 dienas.

Migrācijas

Žako dzīvo kā nometnieki, bet ikdienā barības meklējumos pārvietojas plašā teritorijā un lielākā blīvumā sastopami vietās, kur kokiem tobrīd nogatavojušies augļi vai sēklas.

Dažviet veic sezonālu pārvietošanos, sausajā sezonā pārvietojoties uz mazāk sausiem rajoniem. Piemēram, Ganā sauso sezonu pavada mūžzaļajos tropu mežos un tur ligzdo, bet pārējā laikā sastopami lapkoku mežos.

Dažādi fakti

Sarkanastes žako ir vidēja lieluma papagailis – ķermeņa garums 28–39 cm, svars – 402–490 g.

Žako var savstarpēji atšķirties pēc lieluma, knābja lieluma un apspalvojuma košuma, bet tas saistās vienīgi ar putnu vecumu (vecāki žako ir lielāki, tiem ir lielāks knābis, apspalvojumā vairāk sarkanās krāsas). Mātītes un tēviņi ārēji neatšķiras.

Informācijas avoti

BirdLife International 2018. Psittacus erithacus. The IUCN Red List of Threatened Species 2018: e.T22724813A129879439. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2018-2.RLTS.T22724813A129879439.en. Accessed on 12 January 2021.

Collar N.J. 1997. Family Psittacidae (Parrots). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 4: Sandgrouse to Cuckoos. Pp. 280–477.