Rudgalvas piekūns

Vašingtonas konvencijas II pielikums

Pasaules Sarkanā grāmata: jutīga suga (Vulnerable)

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Aves – putnu klase
Falconiformes – piekūnveidīgo kārta
Falconidae – piekūnu dzimta
Falco biarmicus – rudgalvas piekūns

Izplatība savvaļā

Rudgalvas piekūns izplatīts Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Eiropas dienvidos. Sugas pasaules populācija kopumā palielinās, bet nelielā Eiropas populācija turpina samazināties.

Āfrikā rudgalvas piekūni daudzviet ir parasti un izplatīti putni. Piemēram, Transvālā (Dienvidāfrikā) lauksaimniecības zemēs pāri ligzdo 9–10 km attālumā cits no cita, bet klintīs – 2–5 km. Zambijas savannā attālums starp ligzdām ir vidēji 1,8–3,5 km, savukārt Namībijā klintīs – 4 km.

Vērtē, ka Eiropā – galvenokārt Grieķijā, Itālijā, Maķedonijā un Turcijā – ligzdo 430–840 rudgalvas piekūnu pāru jeb ap 1% no sugas pasaules populācijas.

Kopš XX gs. 70. gadiem ievērojami saruka rudgalvas piekūnu populācija Eiropā un Izraēlā, faktori – indes, šaušana un mazuļu ievākšana no ligzdām tirdzniecībai falkoneru sporta vajadzībām. Tagad skaita samazināšanās Eiropā vairs nav tik strauja, bet turpinās. Vajāšana un olu un mazuļu ņemšana no ligzdām arvien ir nozīmīgākais apdraudējums. Nelegāla šaušana arvien ir drauds Itālijā un citās valstīs, kur oficiāli atļautas lauku cīruļu medības. Eiropā arī samazinās rudgalvas piekūna dzīves vide un medību sugu populācijas – to veicina urbanizācija, lauksaimniecības metožu maiņa, ceļu būve, kalnrūpniecība, stepju un pļavu pārvēršana aramzemēs un mežu izciršana.

Rudgalvas piekūni cieš arī no pesticīdiem (jo sevišķi Āfrikā), klinšu kāpēju radītajiem traucējumiem, lielā piekūna (Falco peregrinus) radītās starpsugu konkurences, iet bojā sadursmēs ar elektrolīnijām, kā arī vēja turbīnām, kuru skaits pieaug. Āfrikas dienvidos kaitē izplatītā sēklu apstrāde ar ķimikālijām, Rietumāfrikā piemērota dzīves vide samazinās malkas ieguves, pārganīšanas, izdedzināšanas un pesticīdu lietošanas dēļ. Toties daudzviet Āfrikā rudgalvas piekūniem savukārt par labu nāk krūmu izciršana, veidojot klajus, medībām piemērotus biotopus, un mājputnu brīva ganīšanās, tā nodrošinot barības bāzi.

Rudgalvas piekūns konstatēts arī Latvijā – 2001. gadā Liepājā ostas apkaimē noķēra neparasti drošu piekūnu, kas nāca klāt cilvēkiem. Putna kāju gredzeni liecināja, ka tas šķīlies kādā audzētavā Polijā, bet uzvedība – ka tas ticis trenēts falkoneru sportam. Putnu izmitināja Rīgas zoodārzā, kur tas mīt vēl joprojām. Putna atrašanas apstākļi atbilst no nebrīves izbēgušam putnam – sugas konstatēšanai E kategorijā, tātad rudgalvas piekūnu nav pamata iekļaut Latvijas savvaļas putnu sarakstā.

Vai ir tiesa, ka

Rudgalvas piekūni pārtiek no sikspārņiem?
Rudgalvas piekūnu pāris kopīgi dodas medībās?
Rudgalvas piekūnu mātītes var būt gandrīz divreiz lielākas par tēviņiem?

Aizsardzība

Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauts Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.
Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.

Dzīves vide

Rudgalvas piekūns sastopams dažādos biotopos – no zemieņu tuksnešiem līdz mitriem, mežainiem kalniem, kalnos novērots līdz pat 5000 m virs jūras līmeņa. Vēlams, lai tuvumā būtu medībām piemērotas, klajas teritorijas. Gandrīz visur (izņemot pašus sausākos apvidus) dzīves vide pārsedzas ar lielo piekūnu.

Barība un barošanās

Rudgalvas piekūna pamatbarība ir nelieli putni, jo sevišķi paipalas un baloži. Putniem papildus ēd arī grauzējus (Etiopijā – zāles žurkas (Arvicanthis)), sikspārņus, ķirzakas (Rietumāfrikas tuksnešos – dzelkņastes (Uromastyx)), kukaiņus – spārnotos termītus un siseņus, bet tuksnesī – arī zirnekļus un skorpionus. Var ēst arī maitu.

Putnus medī galvenokārt straujā lidojumā, turklāt pāris nereti medī kopīgi. Medījumu uz zemes nolūko no novērošanas posteņa. Barību var uzkrāt slēptuvēs. Mēdz gan sirot pa putnu ligzdām, gan laupīt medījumu citiem. Iemācās izmantot cilvēka klātbūtni un uzbrūk mednieku “izceltiem” putniem.

Aktīvs dienā, bieži arī krēslā un, iespējams, pat naktī.

Sabiedriskā uzvedība

Parasti sastopami pa vienam vai pāros, bet bagātīgās barošanās vietās var sapulcēties līdz pat 20 rudgalvas piekūniem.

Vairošanās un dzīves cikls

Rudgalvas piekūni ir monogāmi, bet retos gadījumos konstatēta poliandrija (viena mātīte kopā ar diviem tēviņiem).

Dienvideiropā un Ziemeļāfrikā dēj februārī–maijā, Sahārā, Āfrikas rietumos un ziemeļaustrumos – janvārī–martā, ligzdošanas sezonai tādējādi sakrītot ar sīko putnu pavasara migrāciju, savukārt Āfrikas austrumos, centrālajā daļā un dienvidos dēj jūnijā–novembrī (visvairāk jūlijā–augustā). Gadā parasti viens perējums, retāk divi.

Rudgalvas piekūni ligzdo lietotās citu plēsīgo putnu, kā arī vārnu dzimtas putnu un gārņu ligzdās kokos un elektrības stabos. Ligzdo arī klintīs, uz zemes vai dažādām celtnēm. Līdzīgās vietās perē arī lielie piekūni, un gadās, ka abas sugas ligzdas vietu lieto pārmaiņus, iespējams – konkurē uz ligzdu vietām.

Dējumā parasti 3–4 (2–5) olas. Perēšana aizņem 32 dienas. Mazuļi ir ligzdguļi, tiem ir balts primārais un sekundārais pūku tērps. Mazuļi ligzdā pavada 35–47 dienas. Sākumā barību uz ligzdu nes tēvs, bet, kad mazuļi paaugušies, medīt dodas arī māte. Abi vecāki turpina jaunos piekūnus apgādāt ar barību vēl 1–3 mēnešus pēc to izlidošanas.

Migrācijas

Rajonos, kur klimats ir mazāk mainīgs, rudgalvas piekūni dzīvo kā nometnieki. Savukārt Rietumāfrikā tie ir migranti, bet Āfrikas austrumos un dienvidrietumos raksturīga klejošana. Gredzenoto putnu atradumi liecina par ceļojumiem līdz pat 1528 km attālumā. Pārvietojas, piemēram, uz tuksneša rajoniem, kad beigušās lietavas, vai prom no mežainajiem rajoniem miglas un lietavu periodos. Mēdz lielākā skaitā pulcēties bagātīgās barošanās vietās, piemēram, pie audējputnu – kveleju (Quelea quelea) ligzdu kolonijām vai, sekojot siseņu bariem vai termītu spietiem.

Dažādi fakti

Rudgalvas piekūns ir diezgan liels piekūns – ķermeņa garums 35–50 cm, spārnu atpletums – 90–110 cm. Tēviņi sver 500–600 g, mātītes – 700–900 g, tātad mātītes ir manāmi lielākas par tēviņiem, kas raksturīgi dienas plēsīgajiem putniem, kuru pamatbarība ir putni. Mātītes nereti ir tumšākas par tēviņiem.

Informācijas avoti

BirdLife International 2015. Falco biarmicus. European Red List of Birds. Luxembourg: Office for Official Publications of the European Communities. https://www.iucnredlist.org/species/22696487/60140061. Accessed on 29 December 2020.

BirdLife International 2016. Falco biarmicus. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22696487A93567240. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22696487A93567240.en. Accessed on 29 December 2020.

Latvijas putni 2020. Pielikums par sugām D un E kategorijās. http://www.putni.lv/zz-pielikums.htm. Skatīts 29.12.2020.

White C.M., Olsen P.D., Kiff L.F. 1994. Family Falconidae (Falcons and Caracaras). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 216–275.