Rudais ķengurs

Aizsardzība

Sugai izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme). Pašlaik to koordinē Sosto zoodārzs Ungārijā.

Dzīves vide un pielāgojumi

Sastopams sausos un pussausos biotopos – krūmājos, stepēs, tuksnešos, kur nokrišņu daudzums nepārsniedz 500 mm gadā. Priekšroku dod līdzenumiem, kur nav koku un krūmu, lai gan atsevišķi koki paēnai tomēr nepieciešami. Svarīgākā prasība – pietiekami zaļo augu barībai. Ķenguri var ceļot lielos attālumos (pāri par 200 km), sekojot lietavu frontei. Ilgstošos sausuma periodos ķenguru populācijas samazinās, lai labvēlīgākos apstākļos atkal atjaunotos.

Dažādi anatomiskie, fizioloģiskie un uzvedības pielāgojumi ļauj rudajiem ķenguriem uzturēt gandrīz pastāvīgu ķermeņa temperatūru ap 36ºC (homeostāze). Šo pielāgojumu skaitā – siltumizolējošs vilnas slānis, svīšana, priekškāju laizīšana, mazkustība un palikšana ēnā karstuma periodos.

Rudie ķenguri pārvietojas, lecot ar muskuļotajām pakaļkājām, un spēcīgā aste palīdz noturēt līdzsvaru. Pieaugušie ķenguri spēj sasniegt 64 km/h ātrumu, lēcieni sasniedz 8 m tālumā un 3 m augstumā. Tomēr caurmēra gaitai raksturīgi 1,2–1,9 m lēcieni.

Lielajām, spēcīgajām pakaļkājām pretstats ir īsās priekškājas, ko izveicīgi izmanto ēšanā, kažoka apkopšanā un pašaizsardzībā. Rudo ķenguru priekškājām 2. un 3. pirksts saauguši, veidojot “ķemmēšanās” nagu.

Barība un barošanās

Rudie ķenguri izmanto vienīgi augu barību. Iecienītā barība ir zālaugi un ziedošie divdīgļlapji. Lielāko daļu aktivitātes laika pavada ganoties.

Ķenguri var ilgāku laiku iztikt bez ūdens, kamēr vien pieejami zaļie augi (jo sevišķi sukulenti) un iespēja no tiem uzņemt organismam nepieciešamo šķidrumu. Ķenguru iespējas tikt pie dzeramā ūdens ir uzlabojušās, kopš aitu ganībās ierīko vairāk dzirdināšanas vietu.

Sabiedriskā uzvedība

Ķenguri dzīvo pa vienam vai nelielās grupās, kurās parasti ir 2–10 dzīvnieki (bet barības trūkums var piespiest ķengurus savākties pat vairākos simtos, līdz pat 1500). Nelielajās grupās parasti ir galvenokārt mātītes ar pēcnācējiem, kā arī viens vai vairāki pieaugušie tēviņi. Tēviņi nav teritoriāli, bet savā starpā cīnās par iespēju pievērst uzmanību mātītēm meklēšanās laikā. Šī sacensība dažreiz noved pie “boksa mačiem”, kuros tēviņi viens otru boksē ar priekšķepām un sper ar pakaļkājām. Dominē lielākie tēviņi, tiem arī ir iespēja pilnīgāk izmantot savu vairošanās potenciālu. Starp mātītēm un tēviņiem nekādas noturīgās saites neveidojas.

Vairošanās un dzīves cikls

Rudie ķenguri var vairoties cauru gadu. Ķenguru mātītēm ir unikāla vairošanās īpatnība – embrioniskā diapauze, kas nodrošina apaugļotu olšūnu attīstības kavēšanu, kamēr vēl somā atrodas mātītes iepriekšējais mazulis. Nereti ir situācijas, kad ķenguru mātītēm vienlaikus ir no mātes vēl atkarīgs, bet somu atstājis mazulis, otrs mazulis somā un trešā apaugļotā olšūna, kuras attīstība apstājusies blastocistas stadijā (85 šūnu apkopojums). Ķenguriem ir ļoti īss grūsnības periods, savukārt laktācija (zīdīšanas periods) sasniedz gandrīz gadu.

Mazulis piedzimst pēc 33 dienu attīstības, un 1–2 dienas pēc dzemdībām mātīte var sapāroties atkal. Ja tas notiek, apaugļotā olšūna attīstās līdz blastocistas stadijai, pēc tam tās attīstība uz laiku apstājas (embrioniskā diapauze), līdz mātes soma atbrīvojas, iepriekšējam mazulim sasniedzot ap 200 dienu vecumu un somu atstājot, vai, ja tas iet bojā. Kad mātītes soma atkal ir brīva, embrionālā attīstība atsākas.

Ķenguru mazuļi piedzimstot ir sīki, tikai 2,5 cm gari un sver 0,75 g. Kad mazulis ir piedzimis, tas pa mātes vilnu aizrāpjas līdz tās somai, atrod zīdekli un nekavējoties piesūcas pie tā. Tikko dzimušajam ķengurēnam ir labi attīstīta mēle, žokļu muskulatūra, nāsis, priekšējās ekstremitātes un pirksti, bet pārējais ķermeņa veidojums arvien atgādina embriju.

Labvēlīgos apstākļos rudo ķenguru mātīte šādi var dzemdēt un izaudzināt vidēji 3 mazuļus katru 2 gadu laikā (pa mazulim dzimst ik pēc 240 dienām).

Somā augošais ķengurēns apmēram 70 dienu vecumā pirmoreiz no mutes izlaiž mātes zīdekli, 150 dienu vecumā pirmoreiz izbāž galvu no somas, 190 dienu vecumā sāk uz nelieliem brītiņiem atstāt mātes somu. Somu pilnībā atstāj 235 dienu (aptuveni 9 mēnešu) vecumā, bet atgriežas pie mātes baroties ar pienu vēl līdz gada vecumam.

Rudo ķenguru mātītēm ir četri zīdekļi.

Jaunās ķenguru mātītes dzimumgatavību sasniedz 15–10 mēnešu vecumā, tēviņi – 20–24 mēnešos, bet, ja dzīves apstākļi nav labvēlīgi, dzīvnieku dzimumnobriešana aizkavējas.

Rudie ķenguri savvaļā var nodzīvot 22 gadus, tomēr lielākā daļa nesasniedz gada vecumu.

Dažādi fakti

Rudais ķengurs ir lielākā no ķenguru sugām, lielākais mūsdienās sastopamais somainis un lielākais Austrālijas vietējais zīdītājdzīvnieks.

Lielā auguma dēļ rudajiem ķenguriem tikpat kā nav dabisko ienaidnieku. Tikko mātes somu atstājuši mazuļi var krist par medījumu lielajiem plēsīgajiem putniem, un ķengurus var apdraudēt dingo. Galvenais ķenguru ienaidnieks ir un paliek cilvēks.

Rudajiem ķenguriem tēviņi parasti ir koši sarkanbrūni, bet mātītes – zilganpelēkas. Tomēr dažos Austrālijas rajonos ir otrādi – zilgani tēviņi un sarkanas mātītes.

Rudajiem ķenguriem ir nozīmīga loma augu segas uzturēšanā (noganīšanā). Daļa fermeru ķengurus uzskata par kaitīgiem, jo tie ganībās konkurē ar mājlopiem. Sausuma periodā teritorijās ar nabadzīgu veģetāciju ķenguri tiešām arī var ievērojami noēst ganības. Tajā pašā laikā uz ķenguriem balstās nozīmīga daļa Austrālijas rūpniecības, kas nodarbojas ar ķenguru gaļas un ādu izstrādājumiem.

Rudā ķengura acu novietojuma dēļ tā redzes lauks sasniedz 300º (cilvēkam – 180º).