Purva bruņrupucis

Aizsardzība

Iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā daļēji apdraudēta suga (NT – Near Threatened).
Sugai izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme). 
Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauts Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (jeb Biotopu direktīvas) II un IV pielikumā kā suga, kuras aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (II pielikums) un kam vajadzīga stingra aizsardzība (IV pielikums).
Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).

Dzīves vide

Purva bruņrupucis vislabprātāk apdzīvo saldūdeni vai viegli iesāļu ūdeni, visbiežāk lēni plūstošu vai stāvošu, un šīs ūdenstilpes bieži ir mazas un blīvi aizaugušas, nereti sezonālas. Latvijā purva bruņrupuči novēroti dīķos, zivju dīķos, purvu ezeriņos, lielu ezeru līčos u.c.

Lai ūdenstilpe Latvijā būtu laba dzīvesvieta purva bruņrupucim, svarīgi, lai būtu pieejams viss nepieciešamais:

• Silts ūdens – Latvijas samērā vēsajā klimatā ūdenstilpei jābūt klajai un saulainai.
• Vietas, kur sildīties saulē – kritušu koku stumbri, siekstas, ciņi u.c.
• Vietas dēšanai – smilšainas, saules apspīdētas vietas, piemēram, uz dienvidiem vērstas, smilšainas skraja meža nogāzes.
• Vietas ziemošanai – dūņains ūdenstilpes dibens, turklāt svarīgi, lai šī ūdenstilpe neaizsaltu līdz dibenam pat tad, kad gaisa temperatūra nokristos zem –25⁰C.

Bruņrupuči var ziemot savā barošanās biotopā vai arī ceļot uz netālu, ziemošanai piemērotāku ūdenstilpi. Tāpat mātītes dēšanas laikā var ceļot uz dēšanai piemērotām vietām. 

Dzīvesveids un pielāgojumi

Purva bruņrupuči aktivitātes sezonā sastopami galvenokārt ūdenstilpē vai tās krastos. Tie ir aktīvi gan dienā, gan naktī.

Dzīvei ūdenī ļoti piemērotas ir peldplēves starp kāju pirkstiem. Veikli peld un nirst, zem ūdens var palikt ilgāku laiku. 

Uz sauszemes iznācis bruņrupucis nav tik veikls kā ūdenī. Kad vien iespējams, sildās saulē. Labās sildīšanās vietās var salasīties vairāki bruņrupuči vienkop, un sildīšanās saulē var ilgt stundām.

Purva bruņrupuči ir ļoti piesardzīgi. Nojaušot briesmas, purva bruņrupuči metas ūdenī, ienirst un paslēpjas starp ūdens augiem.

Ja nav iespējas patverties ūdenī, purva bruņrupuči paslēpjas savās bruņās, ievelkot tajās galvu, kājas un asti. Šī aizsardzības metode labi palīdz pret vidēja lieluma plēsoņām.

Purva bruņrupucis ziemo, galvenokārt ierokoties dūņās ūdenstilpes dibenā. Tā kā Latvija ir sugas areāla ziemeļos, bruņrupuču ziemošanas periods pie mums ir ilgāks nekā Dienvideiropā. Latvijā purva bruņrupuči ziemo no oktobra sākuma–vidus līdz aprīļa beigām–maija sākumam. Parasti tie no ziemošanas mostas, kad pavasarī gaiss sasilis līdz 6–14⁰C, bet ūdens – līdz 5–10⁰C.

Barība un barošanās

Purva bruņrupucis pārtiek no dažādiem ūdens bezmugurkaulniekiem – gliemjiem, odu, maksteņu un spāru kāpuriem, ūdensvabolēm un to kāpuriem u.c. Ēd arī tritonus un to kāpurus, vardes un to kurkuļus, zivis.

Barojoties krastā, ēd gliemežus, vaboles, sienāžus, sliekas, mitrenes u.c. bezmugurkaulniekus.

Var ēst arī beigtus ūdensputnus un zivis.

Barību atrod ar redzes un ožas palīdzību.

Ir pieņēmums, ka par purva bruņrupuča klātbūtni ūdenstilpē liecina virs ūdens peldoši zivju peldpūšļi, jo purva bruņrupuči ēdot zivis, bet ne to peldpūšļus.

Vairošanās un dzīves cikls

Purva bruņurupuču vairošanās uzvedība sākas drīz pēc ziemošanas (Latvijā – aprīļa beigās–maija sākumā). No pārošanās līdz dēšanai paiet 4–6 nedēļas. Mātītes grūsnības jeb olu iznēsāšanas ilgums atkarīgs no vides temperatūras (turklāt apaugļota mātīte tēviņa spermu var saglabāt arī gadu vai pat ilgāk).

Mātīte ar kājām smiltīs izrok 8–10 cm dziļu bedrīti (rakšana aizņem 1–2 stundas), olas izdēj vairākās porcijās ar nelieliem intervāliem, tad bedrīti aizrok. Dēšanas periods ir 14–20 dienas, var būt 1–3 dējumi, dējumā parasti ir 6–9 olas (var būt 1–1). Jo vecāka un lielāk mātīte, jo vairāk olu izdēj; ja dējumi lielāki, tad to ir mazāk.

Purva bruņrupuča olas ir eliptiskas formas, baltas, ar kaļķainu apvalku. Olu izmēri: garums 28–39 mm, platums – 12–21 mm.

Olu attīstība ilgst 70–110 dienas, inkubācijas perioda ilgums atkarīgs no vides temperatūras. Interesanti, ka purva bruņrupučiem (tāpat kā vairākām citām rāpuļu sugām) no olu inkubācijas temperatūras atkarīgs mazuļu dzimums. Ja temperatūra ir +30⁰C un vairāk, šķiļas mātītes, ja zemāka par +27⁰C – tēviņi.

Bruņrupuču mazuļiem ir “olas zobs” tāpat kā putnu mazuļiem, un ar tā palīdzību tie pāršķeļ olas čaulu un izšķiļas. Tikko šķīlušies bruņrupucēni ir ap 20–25 mm gari.

Jaunie purva bruņrupuči dzimumgatavību sasniedz 4–10 gadu vecumā (atkarībā no ģeogrāfiskās vietas). Šajā laikā to bruņu garums ir jau sasniedzis  9–12 cm. Tēviņi dzimumgatavību parasti sasniedz agrāk nekā mātītes.

Purva bruņrupuči pieder ilgdzīvotājiem. Dzīves ilgums savvaļā sasniedz 25 gadus. Ir pieņēmumi, ka purva bruņrupucis var nodzīvot pat 70–120 gadu.

Purva bruņrupucis Latvijā

Purva bruņrupucis Latvijā sastopams ļoti reti, Latvija ir uz sugas izplatības ziemeļu robežas. Par atrastiem izklaidus visā Latvijas teritorijā, ir kopumā vairāk nekā 100 ziņojumu, un daļa no tiem ir apstiprināta vai ticama.

Tomēr purva bruņrupuča slēptā dzīvesveida dēļ par tā izplatību un dzīvi Latvijā zināms ļoti maz. Nav droši zināms, vai Latvijā mīt dabiska sugas populācija. Vismaz daļa Latvijā atrasto bruņrupuču varētu būt Latvijā ievesti un izmukuši vai izlaisti dabā. Visticamāk, ka mūsdienās Latvijā savvaļā sastop gan dabiskas izcelsmes, gan ievestus purva bruņrupučus.

Izplatības ziemeļu robeža

Galvenais faktors, kas purva bruņrupučiem neļauj izplatīties tālāk ziemeļos, ir klimata apstākļi. Vēsākā klimatā bruņrupučiem nākas ziemošanā pavadīt ilgāku laiku. Jo attiecīgi īsāks ir bruņrupuču aktīvās dzīves periods (Latvijas samērā aukstā, īsā vasara), jo mazāk laika, lai mazuļi sekmīgi attīstītos un ziemā izdzīvotu. Aukstas ziemas, jo īpaši kailsals izdzīvošanu apgrūtina vēl vairāk.

Kas apdraud purva bruņurupuci Latvijā?

• Piemērotas dzīves vides samazināšanās cilvēka darbības ietekmē – meliorācija, apdzīvoto vietu paplašināšanās, bruņrupuču apdzīvoto dīķu modernizācija vai nosusināšana.
• Tieši kaitējoša cilvēka darbība – bruņrupuču ķeršana un turēšana mājās, nejauša noķeršana makšķerējot vai tīklos, traucējumi dzīves vietās, sabraukšana uz ceļiem, kūlas dedzināšana pavasarī.
• Dažādi plēsoņas apdraud bruņrupuču olas, mazuļus un pieaugušos bruņrupučus. Ir garš saraksts dažādu vietējo dzīvnieku, kas kaitēt bruņrupučiem. Zīdītāji: vilks, lapsa, āpsis, sesks, ūdrs, brūnais lācis, meža cūka, eži, zebiekste, caunas, lielais ūdenscirslis, žurkas. Vislielāko kaitējumu sagādā invazīvās, purva bruņrupuča biotopos masveidīgi savairojušās sugas – jenotsuns un Amerikas ūdele. Kaitē arī mājas suņi. Putni: zivju gārnis, stārķi, lielais dumpis, jūraskrauklis, jūras ērglis, melnā klija, vārnas, krauklis, sīlis, kaijas. Zivis: līdaka, sams.
• Invazīvās bruņrupuču sugas purva bruņurupucim rada konkurenci uz barību, sildīšanās un dēšanas vietām. Jau no 2005. gada Latvijā savvaļā novēro cilvēku dabā izlaistus sarkanausu bruņrupučus, kas turklāt vismaz atsevišķos gadījumos spēj arī sekmīgi pārziemot Latvijas apstākļos. Potenciāli invazīvas var būt arī tirdzniecībā esošās citzemju saldūdens bruņrupuču sugas.

Dažādi fakti

Purva bruņrupucis ir vidēja lieluma bruņrupucis. Bruņu garums var sasniegt 21 cm, platums – 17 cm, augstums – 8 cm. Svars var sasniegt 1,5 kg.

Purva bruņrupuči areāla ziemeļos (tai skaitā Latvijā) ir lielāki par purva bruņrupučiem areāla dienvidos. 

Tēviņiem ir garāka un resnāka aste nekā mātītēm, tie ir salīdzinoši mazāki, ar plakanāku bruņu augšdaļu (karapaksu) un ieliektu apakšdaļu (plastronu; mātītēm tas plakans vai izliekts). Kloākas atvere mātītēm atrodas pie karapaksa malas projekcijas, tēviņiem – tālāk no tās. Var atšķirties acu krāsa – mātītēm varavīksnene dzeltena ar tumšām, radiālām svītrām, tēviņiem – sarkanbrūna (tas gan ne vienmēr saskatāms).

Informācijas avoti

Dijk P.P. van, Sindaco R. 2004. Emys orbicularis. The IUCN Red List of Threatened Species 2004: e.T7717A12843950. Accessed on 13 April 2020.

Pupiņš M., Pupiņa A. 2007. Eiropas purva bruņurupuča Emys orbicularis (Linnaeus, 1758) sugas aizsardzības plāns Latvijā. Daugavpils: Latgales Ekoloģiskā biedrība. 104 lpp.

Tortoise & Freshwater Turtle Specialist Group 1996. Emys orbicularis (errata version published in 2016). The IUCN Red List of Threatened Species 1996: e.T7717A97292665. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.1996.RLTS.T7717A12844431.en. Accessed on 24 November 2021.