Pļavas ķirzaka

Aizsardzība

Iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.

Dzīves vide

Pļavas ķirzaka spēj pielāgoties dzīvei dažādos klimata apstākļos un ļoti dažādos biotopos, turklāt gan sausos, gan mitros. Plašajā izplatības areālā tā apdzīvo pļavas, krūmājus, dzīvžogus, skrajus mežus, mežmalas, virsājus, sūnu purvus, jūras piekrastes klintis un smilšu kāpas. Labprāt mīt netālu no ūdens – upju un ezeru krastos. Bieži dzīvo cilvēku tuvumā – dārzos pat pilsētās, mūra drupās, akmeņu krāvumos un pat atkritumu kaudzēs.

Dzīvo gan zemienēs, gan kalnos līdz pat 2900 m virs jūras līmeņa.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Pļavas ķirzakām ir izteikta dienas aktivitāte.

Rāpuļu ķermeņa temperatūra atkarīga no vides temperatūras, un aukstā laikā samazinoties ķermeņa temperatūrā, samazinās arī aktivitātes līmenis. Pļavas ķirzakas savvaļā  pārtrauc uzņemt barību, kad ķermeņa temperatūra nokrītas zem 27⁰C. 

Tāpēc pļavas ķirzakas gada auksto periodu pavada ziemošanā. Lielā daļā areāla pļavas ķirzaku ziemošanas periods ir oktobra vidū–marta vidū. Latvijā pļavas ķirzakas ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai ēku pamatos un parasti no ziemošanas iznāk ap aprīļa beigām.

Latvijā pļavas ķirzakām ādas maiņa notiek 2–3 reizes sezonā, turklāt ādas mešanas laikā tās kļūst vārgas.

Pļavas ķirzaku būtiskākās maņas ir redze, dzirde un oža, un tās uztver vibrācijas.

Pļavas ķirzakas bieži krīt par upuri plēsoņām. Sugas plašajā areālā kopumā visvairāk pļavas ķirzaku nomedī čūskas. Citi ķirzaku mednieki ir eži, ciršļi, mājas suņi un kaķi.

Labākais līdzeklis sevis pasargāšanai ir oža. Saodušas plēsoņu, ķirzakas sāk strauji šaudīt mēli, lai noteiktu, kādā attālumā plēsoņa ir. Ja plēsoņas smaka strauji pieaug, tātad tas tuvojas, ķirzaka sastingst, izliekoties par beigtu un/vai nomaskējoties apkārtējā vidē.

Pēdējais glābiņš ir astes mešana – brīdī, kad plēsoņa noņemas ar nomesto ķirzakas asti, kas turklāt vēl kustas, ķirzakai rodas iespēja pašai paglābties bēgot.

Pētījumā Francijā noskaidrojies, ka pļavas ķirzaku individuālo teritoriju lielums atkarīgs ne vien no barības daudzuma un ķirzaku populācijas blīvuma, bet arī krūmu seguma, zāles seguma, lakstaugu augstuma un augsnes mitruma. Teritoriju lielums atšķīrās arī starp tēviņiem un mātītēm, un arī starp dažādām populācijām. Pētot trīs populācijas, tēviņiem tajās teritoriju lielums bija vidēji 584, 1079 un 1692 m², bet mātītēm –  attiecīgi 563, 1059 un 539 m².

Barība un barošanās

Pļavas ķirzakas ir gaļēdājas, kas pārtiek galvenokārt no bezmugurkaulniekiem – kukaiņiem (īpaši cikādēm), zirnekļiem, tārpiem (sliekām), kailgliemežiem u.c.

Sabiedriskā uzvedība

Pļavas ķirzakas var dzīvot gan pa vienai, gan nelielās grupās.

Pļavas ķirzaku savstarpējā komunikācijā svarīga loma ir ķīmiskajiem signāliem – hormoniem, ko tās izdala pa femorālajām porām (uz augšstilbiem). Mātītes pēc tēviņu izdalītajiem ķīmiskajiem signāliem uzzina, vai tas ir gatavs vairoties un – cik konkurēt spējīgs tas ir.

Pētījumos izrādījies, ka pļavas ķirzaku mātēm ar dažādu vēdera krāsu atšķiras agresīvā uzvedība. Mātītes ar dzeltenu vēderu bija agresīvas pret citām mātītēm, bet mātītes ar oranžu vēderu agresivitāti izrādīja daudz mazāk.

Vairošanās un dzīves cikls

Pļavas ķirzakas vairojas vienreiz gadā. Latvijā pārošanās notiek maija sākumā–jūlijā, bet areāla dienvidos – jau aprīlī. Mazuļi Latvijā parasti dzimst jūlijā–augustā.

Ķirzaku tēviņiem pirms vairošanās sezonas sākuma jānomaina āda, tikai tad tie ir gatavi pāroties. Tēviņi mātīti izvēlas pēc tās ādas krāsas, turklāt priekšroka ir bālākām, neizteiksmīgākajām ķirzaku mātītēm, jo labāku maskēšanās iespēju dēļ ir lielāka iespēja, ka māte un mazuļi izdzīvos, tātad – augstāka sekmīgas vairošanās varbūtība nekā spilgtākām ķirzaku mātītēm.

Atradis piemērotu mātīti, tēviņš daudz nekavējas un sāk pāroties 30 sekunžu laikā. Vēlēšanos pāroties viņš izrāda, kožot mātītei galvā. Ja mātīte nevēlas iesaistīties, tā pielūdzējam kampj un kož, un aizskrien prom. Ja iebildumu nav, pāris turpmākās 5–30 minūtes velta, lai vairākkārt pārotos. Gan pļavas ķirzaku tēviņiem, gan mātītēm raksturīga poligāmija.

Viena no neparastākajām pļavas ķirzakas īpatnībām ir tās vairošanās veids – tā ir vienīgā ķirzaku suga, kas var gan dēt olas, gan dzemdēt mazuļus. Šīs īpatnības dēļ pļavas ķirzaka ir daudz pētīta, pētījumi arvien turpinās, bet arvien nav zināms, kādēļ konkrētiem īpatņiem vai populācijām ir viens vai otrs vairošanās veids. 

Sugas areāla dienvidrietumu daļā – Spānijā, Francijas dienvidrietumos, Austrijā, Itālijā un Slovēnijā – pļavas ķirzakām raksturīga olu dēšana. Savukārt pārējā areālā, ieskaitot Latviju, pļavas ķirzakas mazuļus dzemdē.

Oldējēju populācijās mātītes dēj pa 7–70 neattīstītām olām, tomēr no šī olu daudzuma visbiežāk galu galā izšķiļas tikai 5–8 mazuļi, un rezultātā pēcnācēju skaits oldējēju un dzīvdzemdētāju populācijām ir apmēram līdzīgs.

Oldējēju populācijās mātītes parasti dēj apslēptās vietās augājā ūdens tuvumā, un olu attīstība aizņem apmēram 3 mēnešus, līdz izšķiļas mazuļi.

Dzīvdzemdētāju populācijās mātītēm grūsnība ilgst 70–90, un tās dzemdē 3–12 (vidēji 5) pilnībā attīstītus mazuļus. Visi mazuļi nedzimst uzreiz, bet dažu dienu līdz nedēļas laikā.

Tikko dzimušu vai šķīlušos pļavas ķirzaku mazuļi ir 3–4 cm gari (ieskaitot asti).

Pļavas ķirzakas dzimumgatavību sasniedz pēc otrās ziemošanas. Tēviņiem tas parasti notiek apmēram 22 mēnešu vecumā, mātītēm – mazliet vēlāk – 24 mēnešu vecumā.

Dzīves ilgums ir vidēji 5–6 gadi, bet ir informācija par atsevišķām pļavas ķirzakām, kas sasniegušas 8 gadu vecumu.

Dažādi fakti

Pieaugušas pļavas ķirzakas ir ap 12 cm garas.

Tēviņiem un mātītēm izmēri īpaši neatšķiras. Tēviņiem vēders ir oranžā krāsā, mātītei –  gaišāks, dzeltens vai bāli oranžs. Tēviņam raksturīga arī baltu plankumiņu rinda uz muguras visā ķermeņa garuma. Pieaugušiem tēviņiem ir arī resnāka astes pamatne.

Pļavas ķirzakām plašajā areālā ir daudzveidīgs krāsojums – brūns, rūsgans, pelēcīgs, zaļgans, arī pilnīgi melns. Mazuļi ir melni vai ļoti tumši, bieži ar bronzas mirdzumu.

Latviešu valodā ķirzakām ir daudz senu tautas nosaukumu. Pļavas ķirzaka tikusi saukta par meža ķirzaku un mazo ķirzaku. Ķirzakas sauktas par ķirzatēm, šķirgaiļiem, Kurzemē – šķirgatēm, Rucavā – drēžām.

Informācijas avoti

Aghasyan A., Avci A., Tuniyev B., Crnobrnja-Isailović J., Lymberakis P., Andrén C., Cogalniceanu D., Wilkinson J., Ananjeva N.B., Üzüm N., Orlov N.L., Podloucky R., Tuniyev S., Kaya U., Böhme W., Nettmann H.K., Joger U., Cheylan M., Pérez Mellado V., Borczyk B., Sterijovski B., Westerström A., Schmidt B., Terbish K., Munkhbayar K., Nazarov R., Shi L., Zhao W., Bi J. 2019. Zootoca vivipara. – The IUCN Red List of Threatened Species 2019: e.T61741A49741947. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2019-2.RLTS.T61741A49741947.en. Accessed on 4 October 2022.

Day C. 2012. Zootoca vivipara. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Zootoca_vivipara/. Accessed on 4 October 2022.

Guillaume C.-P., Heulin B., Beshkov V. 1997. Biogeography of Lacerta (Zootoca) vivipara: reproductive mode and enzyme phenotypes in Bulgaria. – Ecography 20(3): 240–246.

Latvijas Daba 2022. Pļavas ķirzaka Lacerta vivipara Jacq. https://www.latvijasdaba.lv/rapuli/lacerta-vivipara-jacq/. SIA Gandrs. Skatīts 4.10.2022.