Peru zarkukainis

Aizsardzība

Iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā bīstami apdraudēta suga (CR – Critically Endangered).

Peru zarkukaiņa atklāšanas un aizsardzības vēsture

Peru zarkukaini atklāja tikai pirms 20 gadiem. Atradējs bija vācu zoologs Rainers Šulte, kurš Peru strādāja Austrumkordiljeru bioloģiskās izpētes institūta (INIBICO) sugu saglabāšanas projektos un vairāk interesējās par apdraudētām varžu sugām. 2002. gadā Kordiljeru dienvidu grēdā viņš atrada neparastus zarkukaiņus – melnus, ar zeltainām acīm un spilgti sarkaniem rudimentārajiem spārniem, kādi zarkukaiņiem nemaz nav raksturīgi. Atradne bija Peru Kahamarkas departamentā netālu no Santarosas pilsētiņas. Zinātnieki, kas aprakstīja jaunatklāto sugu, tai deva atradēja vārdu – Peruphasma schultei (savukārt ģints nosaukums  “Peruphasma” nozīmē “Peru zarkukainis”).

Jau uzreiz bija skaidrs, ka skaistā suga ir ārkārtīgi reta. Mazi izplatības areāli ir visiem nelidojošajiem zarkukaiņiem, kas apdzīvo vulkāniskos kalnus vai izolētas kalnu grēdas. Sugai zināms tikai viens neliels izplatības rajons. Peru zarkukaiņa populācijas lielums vēl nav novērtēts, bet, tā kā pastāvīgi samazinās sugai piemērotais biotops, jādomā, ka samazinās arī populācija.

Jau šobrīd Peru zarkukaiņi sastopami tikai biotopa saliņās – krūmveida meža pudurīšos, kuri saglabājušies kalnos ierīkotajās lauksaimniecības platībās – kafijas un banānkoku plantācijās, un liellopu ganībās. Apkārtējās kafijas plantācijās un ganībās zarkukainis nespēj izdzīvot.

Peru zarkukaiņa izplatība ir saistīta ar citas ļoti ierobežoti izplatītas sugas – Maranjonas indesvardes (Excidobates mysteriosus) – izplatību. Abas sugas apdzīvo vienu biotopu. Tomēr indesvarde ir sastopama vēl vienā atradnē apmēram 100 km attālumā, kur ir tāds pats biotops, – būtu jāpārliecinās, vai šajā otrajā rajonā nav sastopams arī Peru zarkukainis.

Peru zarkukaiņa aizsardzībai par labu nāk tas, ka Maranjonas indesvardes saglabāšanai ir izveidoti liegumi (zemes atpirkšanu šo aizsargājamo teritoriju izveidošanai 2004. gadā finansēja Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) Nīderlandes atbalsta programma). Šādi liegumi ir trīs, un divos no tiem sastopams arī Peru zarkukainis. Dzīves vides saglabāšana ir vissvarīgākais uzdevums sugas saglabāšanā.

Santarosā Peru zarkukaiņus arī sekmīgi vairo sieta būros, tā iegūstot olas. Peru atļauj sugas olu, bet ne pašu zarkukaiņu eksportu. 

Sugai par labu nāk arī tas, ka šis skaistais kukainis ir ļoti iecienīts kolekcijās, sugu sekmīgi vairo, un tā ir pieejama tirdzniecībā. 

Tomēr nebrīvē vairotajiem kukaiņiem novērotas izmaiņas, kas atšķiras no savvaļas kukaiņu pazīmēm. Savvaļas Peru zarkukaiņi ir matēti melnā krāsā, bet nebrīvē parādījušies spīdīgi melni kukaiņi, kas, jādomā, ir tuvradnieciskas vairošanas (inbrīdinga) sekas. 

Dzīves vide

Peru zarkukaiņi apdzīvo zemus mežus Kordiljeru dienvidu grēdās 1200–1800 m virs jūras līmeņa. Tāpat kā Maranjonas indesvardes, tie dzīvo pārejas zonā starp Maranjonas ielejas sauso mežu (jeb matorālu) un mitru kalnu mežu, kāds kalnos ir, sākot no 1400 m v.j.l. 

Dzīvesveids un pielāgojumi

Peru zarkukaiņi ir aktīvi naktī, bet dienu pavada, paslēpušies uz klintīm augošo bromēliju – tilandsiju – lapās.

Ja Peru zarkukaiņus iztraucē, gan pieaugušie kukaiņi, gan nimfas izloka augšup vēdergalu un izsmidzina spēcīgi smakojošu un kodīgu sekrētu. Pieaugušie zarkukaiņi turklāt brīdina, izplešot sīkos, spilgti sarkanos  rudimentāros spārnus.

Barība un barošanās

Peru zarkukainis ir monofāgs – dabā tam ir tikai viens barības augs – vēl neprecizētas sugas Schinus ģints krūms (šās ģints pārstāvjus sauc par neīstajiem piparkokiem). 

Tomēr ar Peru zarkukaiņu turēšanu nebrīvē nav problēmu, jo nebrīvē tie spēj baroties arī ar citu augu – piemēram, ligustru – lapām. 

Vairošanās un dzīves cikls

Mātīte dēj pakāpeniski – pa 1–3 olām dienā. Olu izmēri: garums 3,8–4,0 mm, platums – 2,7–2,9 mm, augstums – 3,0–3,1 mm. Olu attīstība ilgst 2–5 mēnešus. 

Zarkukaiņiem attīstība notiek ar nepilnu pārvēršanos – no olām izšķiļas nimfas, kas atgādina miniatūrus pieaugušos kukaiņus – tāpat melnas, tikai mazākas, un sākumā tām vēl trūkst rudimentāro spārnu. Augot nimfas vairākkārt nomaina ārējo apvalku. Optimālā temperatūrā nimfu attīstība ilgst 4–5 mēnešus. 

Šķilšanās ir gandrīz simtprocentīga, un arī nimfas ir ļoti izturīgas, attīstības laikā to mirstība ir ļoti zema. Nimfas ir kustīgas un žiglas, jo īpaši tikko šķīlušās. 

Dažādi fakti

Peru zarkukaiņi ir diezgan prāvi kukaiņi. Mātītes ir lielākas par tēviņiem (dzimumu dimorfisms). Mātītes ir 4,3–5,5 cm garas, tēviņi ir līdzīgi mātītēm, tikai slaidāki un mazāki – tikai 3,8–4,3 cm gari.

Rudimentārie segspārni ir nelieli – mātītei priekšējo segspārnu garums ir 3,4–4,1 mm, pakaļējo – 5,5–6,5 mm, tēviņam attiecīgi 2,5–2,8 mm un 4,4–4,8 mm. 

Informācijas avoti

Conle O.V., Hennemann F.H. 2005. Studies on neotropical Phasmatodea I: A remarkable new species of Peruphasma Conle & Hennemann, 2002 from Northern Peru (Phasmatodea: Pseudophasmatidae: Pseudophasmatinae). – Zootaxa 1068: 59–68.

Schulte R., Allen D.J. 2019. Peruphasma schultei. – The IUCN Red List of Threatened Species 2019: e.T127947407A127947412. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2019-1.RLTS.T127947407A127947412.en. Accessed on 6 June 2022.