Peļu klijāns

Aizsardzība

Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauts Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.
Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.

Dzīves vide

Peļu klijāns sastopams dažādos biotopos, bet svarīgi, lai būtu kaut nedaudz koku, kas nepieciešami, kur ligzdot un nomesties. Visvairāk apdzīvo ainavu, kurā mežs mijas ar klajumiem – pļavām, purviem, tīreļiem, apstrādātiem laukiem, izcirtumiem. Ligzdošanai der arī nelieli meža puduri, bet lielākos meža masīvos visbiežāk ligzdo netālu no mežmalas. Barību meklē klajās vietās, un bieži redzams sēžam novērošanas postenī kokos, stabos, uz žogu mietiem, akmeņiem vai balstiem. Ziemā bieži uzturas daudz klajākās vietās nekā ligzdošanas sezonā.

Pielāgojumi

Peļu klijāniem ir vairāki plēsīgajiem putniem raksturīgi barības meklēšanas un barošanās pielāgojumi:

• Plati spārni – piemēroti barības meklēšanai, planējot virs klajām teritorijām.
• Neuzkrītoša apspalvojuma krāsa – tumša ķermeņa un spārnu virspusē, salīdzinoši gaišāka apakšpusē – raksturīgs plēsīgo putnu krāsojuma modelis, kas tos padara mazāk uzkrītošus skatā no lejas, tātad – ļauj veiksmīgāk piekļūt medījumam.
• Izcila redze – palīdz barības meklēšanā, gan nolūkojot barību no posteņa, gan lidojot virs plašām teritorijām. Dežurējot novērošanas postenī, klijāni spēj pamanīt sienāzi vairāk kā 100 m attālumā, strupasti vai ķirzaku 400 m attālumā un trusi vismaz 1000 m attālumā.
• Līks un spēcīgs knābis – piemērots gan medījuma satveršanai, gan gaļas plēšanai un sadalīšanai.
• Spēcīgas kājas ar līkiem nagiem un raupjiem pēdu spilventiņiem – piemērotas medījuma stingrai satveršanai un sadalīšanai.

Barība un barošanās

Peļu klijānu pamatbarība ir sīki zīdītāji, bet barības spektrs var būt dažāds atkarībā no teritorijas un sezonas. Daudzviet svarīgākais medījums ir grauzēji, jo sevišķi strupastes, kas barībā var būt līdz pat 90% vai vairāk. Medī arī peles, žurkas, kāmjus, ciršļus, jaunus trušus un zaķus. Vietās, kur ir daudz savvaļas trušu, tie ir svarīga barības daļa.

Apvidos, kur nav daudz zīdītāju, izmanto citu pieejamo barību. Dažviet galvenā barība skaita ziņā ir bezmugurkaulnieki – vaboles, circeņi, siseņi un sliekas. Dažos rajonos barībā svarīgi ir rāpuļi – ķirzakas, glodenes un čūskas, retumis abinieki. Nozīmīgu barības daudzumu var sastādīt arī putni – var ķert putnus līdz baloža, fazāna vai irbes lielumam. Nereti ķer vēl nelidojošus putnu mazuļus.

Dažreiz, jo sevišķi ziemā, var ēst maitu. Lielākoties barojas pie vidēja lieluma kritušiem dzīvniekiem, piemēram, aitām.

Peļu klijāni regulāri ēd krupjus, indīgo ādu vienkārši novelkot medījumam no muguras.

Plēsīgie putni, kas ēd čūskas, bez izšķirības medī gan neindīgās, gan indīgās sugas, lai gan nav pierādīts, ka kaut viena no plēsīgo putnu sugām būtu imūna pret čūsku indi. Tā vietā tie paļaujas uz savu veiklību un izveicību, sagrābjot čūsku un ātri sadragājot tās galvu vai kaklu, pirms tā paspēj iekost.

Klijāni medījumu  gandrīz vienmēr saķer uz zemes. Ilgu laiku pavada, sēžot novērošanas postenī, grozot galvu un vērojot apkārtni. Nolūko medījumu arī no planējoša lidojuma, nereti plivinās gaisā uz vietas. Meklējot kukaiņus, staigā arī pa zemi. Rudenī var “ganīties” pārplūdušās pļavās, uzlasot sliekas.

Mazākus barības objektus aprij veselus, lielāku medījumu ar knābi sadala gabalos. Tāpat kā pārējiem plēsīgajiem putniem nesagremotās medījuma daļas – vilna, spalvas, kukaiņu hitīna daļas – sakrājas atriju lodītē, kuru putns izvada pa muti.

Sabiedriskā uzvedība

Sastopami pa vienam vai pāros, bet var migrēt baros.

Vairošanās un dzīves cikls

Peļu klijāniem raksturīgi riesta lidojumi ar svārstveidīgu krišanu lejup ar sakļautiem spārniem.

Plēsīgajiem putniem, kas pārtiek no mugurkaulniekiem, nepieciešama sava medību teritorija, lai pastāvīgi nodrošinātu pietiekamu barības ieguvi. Tipiskā situācijā pārim ir sava medību teritorija, ko tie aizsargā gandrīz pilnībā. Klijāniem medību teritorija atkarībā no medījuma blīvuma ir 200–400 ha. Svarīga nozīme ir teritoriālajiem lidojumiem – putni tā nostiprina savas īpašuma tiesības uz teritoriju un reklamē, ka tā ir aizņemta. Plēsīgie putni virs ligzdas teritorijas planē katru dienu, lielākoties priekšpusdienā.

Dažreiz gaisā notiek sadursmes starp teritorijas īpašnieku un ienācēju, un nereti tie ar nagiem saķeras “ritenī” un rotēdami krīt zemē. (Tāpat izpausties var arī spēle starp jaunajiem putniem vai konflikti starp vecākiem un jaunajiem putniem.) Šādās sadursmēs putni reti savaino cits citu.

Peļu klijāni ir monogāmi, lai gan sugas Skotijas populācijā nereti novēro bigāmiju (bet ne citās populācijās).

Ligzdu būvē kokos, dažos rajonos – arī klintīs. Latvijā visbiežāk ligzdo bērzos un priedēs. Ligzdu var izmantot atkārtoti daudzus gadus, parasti katram pārim ir vairākas ligzdas, kuras pa gadiem lieto pārmaiņus. Ligzda ir prāva zaru un zariņu platforma, ko izklāj ar zaļiem augiem. To būvē zaru žāklē vai uz zara netālu no koka stumbra. Dažreiz izmanto citu sugu plēsīgo putnu būvētās ligzdas. Ligzdas vietu parasti izvēlas mātīte, un viņa arī ligzdu galvenokārt būvē, bet tēviņš viņu pagādā ar materiālu.

Atkarībā no tā, kādā ģeogrāfiskajā platumā (cik tālu ziemeļos) ligzdo, dēšanu sāk marta beigās–maijā. Arī Latvijā pirmās olas ir marta beigās. Dējumā parasti 2–4 (1–5) olas. Gadā ir viens perējums. Perēšana aizņem 33–38 dienas, perē galvenokārt mātīte.

Mazuļi ir ligzdguļi. Tos sākotnēji sedz primārais pūku tērps, kas aug no spalvu folikuliem, no kuriem vēlāk augs spalvas. Seko biezāks sekundārais pūku tērps, kas vēlāk veidos dūnu pamatni zem jaunā putna spalvu tērpa. Peļu klijānēnu pūka ir balta vai brūnpelēka.

Mazuļi ligzdā pavada 50–60 dienas. Sākumā barību uz ligzdu piegādā tikai tēviņš, bet, kad mazuļi sasnieguši 3 nedēļu vecumu, medību lidojumos sāk doties arī mātīte.

Jaunie peļu klijāni kļūst neatkarīgi no vecākiem 6–8 nedēļas pēc izlidošanas.

Ligzdošanas sekmes ir atkarīgas no biotopa kvalitātes ligzdošanas teritorijā, jo īpaši barības daudzuma un pieejamības, traucējumiem ligzdas rajonā u.c. Lai arī peļu klijāna populācija ir relatīvi stabila, ik gadu līdz pat ceturtdaļai ligzdošanas teritoriju paliek neizmantotas. No perējuma parasti izlido līdz 3 mazuļiem (Vācijā konstatētās ligzdošanas sekmes – sekmīgajiem pāriem vidēji izlido 1,0–2,4 no mazuļiem).

Peļu klijāni dzimumgatavību parasti sasniedz 3 gadu vecumā, retos gadījumos – jau 1 gada vecumā.

Vecākais zināmais peļu klijāns bija vairāk nekā 25 gadus vecs.

Migrācijas

Peļu klijāni ir daļēji migranti. Eiropas peļu klijāni ir galvenokārt nometnieki, bet ziemeļos (Skandināvijā u.c.) ligzdojošie – gājputni, kas pārvietojas ziemot tālāk uz dienvidiem Eiropā. Savukārt Āzijā ligzdojošie peļu klijāni ir tālie migranti, kas migrē ziemot uz Āfriku un migrējot veic līdz pat 13 000 km. Migranti ligzdošanas teritorijas atstāj augustā–novembrī, atgriežas februārī–maijā.

Daļa Latvijas peļu klijānu ir gājputni, kas ziemo Centrāleiropā un Eiropas dienvidrietumos. Neliels skaits peļu klijānu Latvijā ziemo.

Dažādi fakti

Ķermeņa garums 50–57 cm, spārnu atpletums – 113–128 cm. Tēviņi sver 525–1183 g, mātītes ir smagākas – 625–1364 g (apgrieztais dzimumu dimorfisms).

Peļu klijānu klasiskais krāsojums ir tumšbrūns ar gaišāku ķermeņa apakšpusi. Tomēr sugai raksturīgas krāsojuma variācijas, un retumis sastopami arī netipiski gaiši, gandrīz balti putni.

Informācijas avoti

BirdLife International 2017. Buteo buteo (amended version of 2016 assessment). The IUCN Red List of Threatened Species 2017: e.T61695117A119279994. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2017-3.RLTS.T61695117A119279994.en. Accessed on 15 December 2020.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1996. Latvijas meža putni. Rīga. 192 lpp. (Peļu klijāns – 28.–29. lpp.)

Latvijas putni 2020. Peļu klijāns Buteo buteo. http://www.putni.lv/butbut.htm. Skatīts 15.12.2020.

Thiollay J.M. 1994. Family Accipitridae (Hawks and Eagles). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 52–205.