Pelēkais ronis

Eiropas ciltsgrāmata

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Mammalia – zīdītāju klase
Pinnipedia – airkāju kārta
Phocidae – roņu dzimta
Halichoerus grypus – pelēkais ronis

Izplatība savvaļā

Pelēkie roņi dzīvo Atlantijas okeāna ziemeļu daļā. Suga iedalīta trīs atšķirīgās populācijās, kas atbilstoši mīt Rietumatlantijā, Austrumatlantijā un Baltijas jūrā. Baltijas jūras pasugas roņi biežāk sastopami tās ziemeļu daļā – Botnijas un Somu līcī.

Pelēkais ronis ir Baltijas jūrā visbiežāk sastopamā un augumā lielākā (150–300 kg) roņu suga. Senāk roņus intensīvi medīja, galvenokārt, lai iegūtu taukus. 20. gs. vidū roņu skaits strauji samazinājās pārmērīgu medību un jūras piesārņojuma dēļ. Pateicoties medību aizliegumiem, pēdējos 20 gados pelēko roņu skaits Baltijas jūrā pieaug un tos arvien biežāk un lielākā skaitā sastop arī Latvijas piekrastē.

Galvenie draudi sugai ir jūras piesārņošana. Roņu dzimstību un izdzīvošanu ietekmē arī klimata izmaiņas, traucēšana mazuļu dzimšanas un barošanās vietās, intensīva kuģniecība. Jaunie roņi sapinas zvejnieku izliktajos tīklos un murdos, nespēj uzpeldēt un noslīkst.

Vai ir tiesa, ka

Roņi ēd gliemjus?
Roņu tēviņi veido harēmus?
Roņa mūžs ilgst pat 40 gadus?

Lasiet par roņiem Rīgas zoodārzā – roņu treneru stāsti:

Heidere I. 2006. Roņu apmācība Rīgas zoodārzā 2005.–2006. gadā. – Par mums un mūsu dzīvniekiem: Rīgas zoodārza dzīvnieku kopēju kurss 2005/2006. Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs. 121.–131. lpp.

Jačmenkina K. 2007. Roņu trenēšanas metodika. – Par mums un mūsu dzīvniekiem: Rīgas zoodārza dzīvnieku kopēju kurss 2006/2007. Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs. 51.–62. lpp.

Jačmenkina K. 2008. Roņi Rīgas zoodārzā. Prezentācija seminārā.

Aizsardzība

Pelēkā roņa nebrīves populācijas dati no 2000. gada tiek reģistrēti Eiropas ciltsgrāmatā (ESB), to uztur Varšavas zoodārzs Polijā.
Pelēkā roņa Baltijas jūras populācijas iekļautas Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kam ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras aizsardzībai un apsaimniekošanai nepieciešanas starptautiskas vienošanās.
Pelēkais ronis iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā.
Iekļauts Eiropas Savienības Sugu un biotopu direktīvas II un V pielikumā kā suga, kuras aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (II pielikums) un kuras īpatņu ieguvei savvaļā un izmantošanai var piemērot apsaimniekošanas pasākumus (V pielikums).
Īpaši aizsargājams Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).

Dzīves vide un pielāgojumi

Roņi labi peld un nirst. Savas dzīves lielāko daļu tie pavada ūdenī, spēj ienirt līdz 70 m dziļumam un uzturēties tur ilgāk kā 15 minūtes. Krastā vai uz ledus roņi parasti atpūšas, sildās, maina apmatojumu, pārojas, dzemdē un baro mazuļus.

Barība un barošanās

Pārtiek no dažādām zivīm (mencām, butēm, siļķēm u.c.), retāk – ar vēžveidīgajiem un gliemjiem. Zoodārzā roņus baro ar skumbrijām, reņģēm un reizēm arī ar lašveidīgajām zivīm.

Sabiedriskā uzvedība

Dzīvo nelielās grupās, vairošanas periodā tēviņi veido harēmus, kuros ietilpst 2–5 mātītes.

Vairošanās un dzīves cikls

Riests notiek pavasarī, drīz pēc iepriekšējo mazuļu piedzimšanas. Gadā ir viens metiens, parasti dzimst viens mazulis. Baltijas jūras ronēni dzimst martā–aprīlī. Roņiem vislabākā dzimšanas vieta ir lieli dreifējoši ledus gabali, kur tie ir labāk pasargāti no plēsēju vai klaiņojošu suņu uzbrukumiem.

Ronēns piedzimst labi attīstīts, klāts ar baltu, garu un pūkainu kažoku, kas saglabājas 2–3 nedēļas. Baltais kažoks mazuli gan pasargā no aukstuma, gan palīdz saplūst ar balto sniega fonu un paslēpties no plēsējiem. Gandrīz mēnesi māte baro mazuli ar pienu, kura tauku saturs ir ap 60%. Mēneša laikā mazuļa svars pieaug līdz 40 kg. Ronēns ir uzkrājis pietiekami daudz tauku un ir gatavs doties jūrā, lai pastāvīgi apgūtu prasmi medīt zivis. Savukārt māte ir gatava nodoties riesta priekiem, lai pēc 11,5–12 mēnešiem atkal pasaulē laistu mazuli.

Roņi dzimumgatavību sasniedz 4–6 gadu vecumā.

Dzīves ilgums 30–40 gadu.