Sākums Dzīvnieki Pelēkā vainagdzērve

Pelēkā vainagdzērve

Vašingtonas konvencijas II pielikums
Pasaules Sarkanā grāmata: nopietni apdraudēta suga (Endangered)

Klasifikācija

Izplatība savvaļā

Pelēkā vainagdzērve izplatīta Āfrikas austrumu un dienvidu daļā – Angolā, Botsvānā, Burundijā, Dienvidāfrikas Republikā, Kenijā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Malāvijā, Mozambikā, Namībijā, Ruandā, Tanzānijā, Ugandā, Zambijā un Zimbabvē. (Pasugai gibbericeps pieder vairāk nekā 90% visu pelēko vainagdzērvju, kas izplatītas sugas areāla ziemeļu daļā.) Skaits turpina samazināties. Sugu visvairāk apdraud piemērotas dzīves vides samazināšanās, putnu un olu nelegāla ievākšana no dabas, nelegāla starptautiskā tirdzniecība, pesticīdi un sadursmes ar elektrolīnijām.

Pelēkās vainagdzērves populācijas ļoti strauji samazinājušās Kenijā, Namībijā, Ugandā un Zimbabvē u.c., savukārt Dienvidāfrikas Republikas populācija pašlaik ir stabila vai pat palielinās. 2012. gadā sugu atzina par pasaules mērogā nopietni apdraudētu. Lielākās populācijas pašlaik saglabājušās Dienvidāfrikas Republikā, Kenijā, Ugandā un Zambijā.

Pelēkajām vainagdzērvēm ļoti svarīgo dabisko mitrāju platības nepārtraukti samazina daudzveidīga darbība – tos pārvērš lauksaimniecības zemēs, drenē, pārmērīgi nogana, apmežo, dzērvju ligzdošanas sezonā dedzina zāli un kūlu, būvē aizsprostus un hidroelektrostacijas, un gruntsūdeņu ieguves rezultātā mainās mitrāju hidroloģiskais režīms. Dienvidāfrikas Republikā šo biotopu apdraud arī ogļu ieguves palielināšanās.

Dzērvju nelegāla tirdzniecība visaktuālākā ir Ugandā, Tanzānijā un Ruandā, kur ķertās dzērves ir ļoti pieprasītas Dienvidāfrikas Republikā un Tuvajos Austrumos, lai apkalpotu mājas mīluļu tirgu.

Vainagdzērves spiestas arvien tuvāk sadzīvot ar cilvēku un vairāk cieš no traucējumiem. Vairošanās sekmēm kaitē ne vien tieši traucējumi pie ligzdām, bet arī dažādas darbības, kam ar vainagdzērvēm it kā nebūtu nekāda sakara – pīļu un lielo zīdītāju medības mitrājos un darbi zvejsaimniecībās. Dažviet Āfrikas dienvidos vainagdzērves vajā, jo tās barojas lauksaimniecības zemēs un, piemēram, noposta kukurūzas ražu. Arī Kenijā ik gadus daudz vainagdzērvju aiziet bojā no indes, kas izlikta, lai novērstu ražas postījumus. Ugandā, Dienvidāfrikā un Tanzānijā pieaug vainagdzērvju mirstība sadursmēs ar ir elektrolīnijām.

Vai ir tiesa, ka

Aizsardzība

2009. gadā iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā, 2012. gadā atzīta par nopietni apdraudētu sugu (Endangered – EN).
Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.

Dzīves vide

Pelēkās vainagdzērves sastopamas dažādos mitrājos – zāļu purvos, upju ielejās un piekrastē, seklās palienēs, dumbrājos, dažādās dabiskās un mākslīgās ūdenskrātuvēs. Ideāli ir, ja mitrājiem līdzās ir zālāji ar īsu vai vidēji garu zāli, kur vainagdzērvēm baroties.

Austrumāfrikā suga tagad lielākoties sastopama cilvēka pārveidotā vidē – ganībās, labības laukos, papuvēs, apūdeņotās platībās un fermu teritorijās. Dienvidāfrikā – muklājos un savannā, un arī lauksaimniecības zemēs.

Atpūšas ūdenī, kokos vai elektrības stabos. Pelēkā vainagdzērve kopā ar melno vainagdzērvi ir vienīgās dzērvju sugas, kas spēj nomesties kokos

Barība un barošanās

Pelēkās vainagdzērves ir visēdājas. Barojas ar augiem – grīšļu un citu augu sēklotnēm un zāles jaunajiem dzinumiem. Ēd kukaiņus – sienāžus, circeņus, siseņus un tauriņu kāpurus, kā arī citus sīkus dzīvniekus – saldūdens krabjus, vardes un ķirzakas.

Dodas baroties arī ar lauksaimniecības kultūrām – graudiem, pākšaugiem un riekstiem.

Barību satver straujos knābienos. Augus izrauj no zemes. Dažreiz stampājas ar kājām pa zemi, lai parādītos sabiedētie kukaiņi. Pievienojas mājlopiem ganībās, jādomā, izmantojot gan to, ka lopu tuvumā uzturas vairāk kukaiņu, gan arī to, ka lopi tos iztramda.

Sabiedriskā uzvedība

Pelēkās vainagdzērves ligzdo vientuļos teritoriālos pāros. Ārpus ligzdošanas sezonas bieži veido barus. Sausajā periodā nakšņošanas vietās pulcējas 20–200 putnu grupās.

Vairošanās un dzīves cikls

Pelēko vainagdzērvju ligzdošanas laiks atkarīgs no lietus un sauso sezonu grafika konkrētajā Āfrikas daļā. Austrumāfrikā ligzdo gandrīz jebkurā gada laikā, bet vairošanās pīķi ir sausajā sezonā. Dienvidāfrikas sausākajos rajonos ligzdo galvenokārt lietus sezonā, visvairāk – decembrī–februārī.

Vietu ligzdai izvēlas mitrājā vai tā malā. Ideāla vieta – kur ūdens ir metru dziļš un apkārtējie augi vismaz metru augsti. Ligzdu veido no izrautas zāles un grīšļiem, ko sakrauj un sastampā apaļā platformā apkārtējo augu aizsegā. Ļoti retos gadījumos ligzdo kokos.

Dējumā ir 1–4 olas (vidēji vairāk nekā 2,5 olu dējumā – lielākais dējums starp dzērvēm, kam parasti ir 2 olas). Dējuma apjoms gan var mainīties dažādā augstumā virs jūras līmeņa.

Perēšana ilgst 28–31 dienu. Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tikko šķīlušos sedz tumšbrūna vai brūna dūna, bet galviņa ir smilškrāsā. Mazuļu pieaugšanas laiks var būt dažāds, parasti tie lidspēju sasniedz 56–100 dienu vecumā.

Dzimumgatavību sasniedz 3 gadu vecumā, retāk – jau 2 gadu vecumā.

Migrācijas

Pelēkās vainagdzērves sezonālas migrācijas neveic. Austrumāfrikā tās vairāk dzīvo kā nometnieki, bet areāla sausākajos rajonos – Namībijā un daļā Dienvidāfrikas Republikas – raksturīga lokāla un sezonāla pārvietošanās atkarībā no barības daudzuma un pieejamības, ligzdošanas vietām un lietus sezonas.

Dažādi fakti

Pelēkā vainagdzērve ir paliels putns, bet ne pati lielākā no dzērvēm. Garums 100–110 cm, spārnu izpletums 180–200 cm. Svars 3–4 kg.

Pelēkajām vainagdzērvēm ir gaišpelēkas vai pat gaišzilas acis.

Abām vainagdzērvju sugām (arī melnajai vainagdzērvei (Balearica pavonina)) raksturīgs uzkrītošs dzeltenu spalvu “vainadziņš”.

Atšķirības no melnās vainagdzērves ir nelielas – pelēks (nevis melns) kakls un lielāka sarkanā pasekste. Melnā vainagdzērve ir arī nedaudz mazāka.

Pelēkajai vainagdzērvei ir divas pasugas – regulorum un gibbericeps. Pasugas gibbericeps pazīme – izteiktāk sarkans vaiga laukums.

Informācijas avoti

Archibald G.W., Meine C.D. 1996. Family Gruidae (Cranes). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 3: Hoatzin to Auks. Pp. 60–89.

BirdLife International 2016. Balearica regulorum. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22692046A93334893. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22692046A93334893.en. Accessed on 6 August 2021.

Pieteikties jaunumiem

Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri