Parastais krupis

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Amphibia – abinieku klase
Anura – bezastaino abinieku kārta
Bufonidae – īsto krupju dzimta
Bufo bufo – parastais krupis

Parastajam krupim ir liela morfoloģiskā daudzveidība sugas robežās. Iespējams, ka nākotnē parasto krupi sadalīs vairākās sugās, bet līdz tam nepieciešams vairāk pētījumu, jo sistemātikā ir vēl daudz neskaidrību.

Izplatība savvaļā

Parastā krupja plašais izplatības areāls aptver Eiropu, Āzijas rietumdaļu un rajonu Āfrikas ziemeļrietumos. Eiropā parasto krupi nesastop tikai Īrijā un vairākumā Vidusjūras salu (bet sastopams Sicīlijā), tas izplatīts arī Skandināvijā, izņemot ziemeļus. Parastie krupji sastopami līdz pat 3000 m virs jūras līmeņa.

Sugas izplatības valstis ir Albānija, Alžīrija, Andora, Austrija, Baltkrievija, Beļģija, Bosnija un Hercegovina, Bulgārija, Čehija, Dānija, Francija, Gibraltārs, Grieķija, Horvātija, Igaunija, Itālija, Kazahstāna, Krievija, Latvija, Lībija, Lielbritānija, Lietuva, Lihtenšteina, Luksemburga, Maroka, Melnkalne, Moldova, Monako, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Portugāle, Rumānija, Sanmarīno, Serbija, Sīrija, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Somija, Šveice, Tunisija, Turcija, Ukraina, Ungārija, Vācija, Ziemeļmaķedonija un Zviedrija.

Parastais krupis ir parasta un izplatīta suga, un populāciju vērtē kā kopumā stabilu. Dažviet tomēr novēro populāciju samazināšanos. To visbiežāk izsauc piemērotas dzīves vides izpostīšana (mežu izciršana, mitrāju nosusināšana, piesārņojums, lauksaimniecības intensifikācija, urbanizācija). Krupji arī iet bojā uz ceļiem un dažkārt tiek iznīcināti aiz nepatikas. Dažās populācijās Spānijā un Lielbritānijā konstatēta hitrīdiju infekcija. Spānijā parasto krupju skaits ievērojami samazinājies dzīves vides samazināšanās un sausuma dēļ, bet pasuga gredosicola cieš no plēsoņām (ūdriem) un konkurences ar vietējo varžu sugu Pelophylax perezi. Lielbritānijā dažas parastā krupja populācijas samazinājušās vēl nenoskaidrotu faktoru dēļ.

Parastais krupis ir bieži sastopams visā Latvijas teritorijā.

Vai ir tiesa, ka

Parastais krupis nedzer pienu?
Parastais krupis neēd zemenes?
Parastais krupis sargā dārzu no dažādiem kaitēkļiem?

Aizsardzība

Iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.

Dzīves vide

Parastie krupji apdzīvo dažādus biotopus – dažādus mežus, krūmājus, pļavas, purvus, laukus, parkus un dārzus. Visbiežāk uzturas mitros biotopos ar biezu zāli un lielākoties izvairās no plašām, klajām teritorijām. Laukos labprāt dzīvo cilvēku mītņu tuvumā. Spēj pielāgoties dzīvei cilvēka pārveidotos biotopos.

Parastajiem krupjiem nepieciešamas ūdenstilpes, kur nārstot, un arī kurkuļu attīstība var notikt tikai ūdenī. Tam piemērots stāvošs (vai lēni plūstošs) ūdens, turklāt ūdens līmenim jābūt pastāvīgam (neder ūdenstilpes, kas sezonāli izžūst). Parastie krupji nārsto aizaugušos dīķos, karjeros, pat nelielos ezeros, un šīs ūdenstilpes var būt arī zivju apdzīvotas. Var nārstot arī grāvjos un lāmās.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Parasto krupju gada cikls: ūdenī uzturas tikai nārsta laikā (Latvijā nārsta periods ir aptuveni 20.04.–5.05.), dzīvo uz sauszemes, bet gada auksto laiku (Latvijā septembra beigās–martā) pārlaiž ziemojot. Ziemo alās, pagrabos, mājas pamatos un līdzīgās vietās.

Parastie krupji ir aktīvi krēslā un naktī (apmākušā, lietainā laikā – arī dienā). Parasti dienu pavada, slēpjoties zem akmeņiem, kritušiem kokiem, zariem un dēļiem, lapu un baļķu kaudzēs, grauzēju alās, pagrabos un citās saimniecības ēkās.

Parastais krupis visvairāk pārvietojas soļiem, bet arī nelieliem lēcieniem. Ūdenī ir diezgan neveikls.

Krupja krāsojums palīdz tam vizuāli saplūst ar substrātu. Mugura ir pelēka, brūna vai olīvkrāsā, turklāt nokrāsa var būt atkarīga no substrāta pamatkrāsas.

Parastajam krupim ir indes dziedzeri – lieli pieauss indes dziedzeri jeb parotīdi abās galvas pusēs, turklāt vēl daudz sīkāku indes dziedzeru ir izkaisīti pa visu ādu. Tie krupim noder aizsardzībai pret plēsoņām. (Tie nedaudzie plēsīgie dzīvnieki, kas medī krupjus, parasti ādu un galvu atstāj neskartas.)

Parastā krupja inde ir kodīga, bet patiesībai neatbilst apgalvojums, ka no krupja uz rokām uzmetoties kārpas.

Barība un barošanās

Parastais krupis ir gaļēdājs un barojas ar dažādiem sauszemes bezmugurkaulniekiem – kailgliemežiem, sliekām, dažādu kukaiņu kāpuriem, vabolēm. Lielākie krupji spēj norīt arī sīkus mugurkaulniekus.

Parastajam krupim piedēvē dažādu barību, ko tas nemaz nelieto. Nostāsti, ka krupji dzerot pienu vai pat zīžot to no govs pupa, nav patiesi. Patiesībai neatbilst arī nostāsti, ka krupji ēdot zemenes. Tiesa ir tas, ka tie ogu laikā labprāt apciemo zemeņu dobes, taču – lai medītu kailgliemežus, kas barojas ar zemenēm. Parastais krupis ir derīgs dzīvnieks, kas pasargā dārza augus no dažādiem kaitēkļiem.

Vairošanās un dzīves cikls

Parastie krupji pavasarī nārstam velta tikai dažas dienas. Tēviņi dzied, bet dziedāšana ir diezgan klusa un neizteiksmīga (tiem ir neliels iekšējais rezonators). Nārstošanas gaitas gan ir diezgan uzkrītošas – par mātīti cīnās vairāki tēviņi (grupa burtiski izveido kamolu), līdz spēcīgākajam tēviņam izdodas nostumt pārējos konkurentus, pāris izveido tā saucamo ampleksu un tālāk pārvietojas divatā, līdz iznērsti ikri.

Mātīte ūdenstilpē iznērš ap 3000 ikru (1200–7000). Parastā krupja ikri ir savirknēti 3–5 metru garos pavedienos, kurus mātīte aptin ap ūdens augiem vai nogrimušiem zariem. Pēc 2 nedēļām izšķiļas kurkuļi – sīki (ap 3,5 cm) un melni tāpat kā citām Latvijā sastopamajām krupju sugām. Tie turpina attīstību ūdenī, līdz pēc 2,5 mēnešiem sākas metamorfoze. Sugai raksturīga visu kurkuļu vienlaicīga metamorfoze, un jūlija vidū sīkie, ap 1,5 cm garie krupīši masveidā iznāk no ūdens.

Parasto krupju tēviņi dzimumgatavību sasniedz trešajā, mātītes – ceturtajā dzīves gadā.

Dažādi fakti

Pieaugušie parastie krupji parasti ir 5–7 cm gari, bet lielākie var sasniegt 12–15 cm. Tēviņi kopumā ir mazāki par mātītēm, nārsta periodā tos no mātītēm var atšķirt arī pēc tumši brūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē.

Parastajam krupim ir daudzi seni tautas nosaukumi – kraupis, kauķis, kaupiņš, depe, rupucis.

Informācijas avoti

Agasyan A., Avisi A., Tuniyev B., Crnobrnja Isailovic J., Lymberakis P., Andrén C., Cogalniceanu D., Wilkinson J., Ananjeva N., Üzüm N., Orlov N., Podloucky R., Tuniyev S., Kaya U. 2009. Bufo bufo. – The IUCN Red List of Threatened Species 2009: e.T54596A11159939. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2009.RLTS.T54596A11159939.en. Accessed on 25 July 2022.

Latvijas Daba 2022. Parastais krupis Bufo bufo (L.). SIA Gandrs. https://www.latvijasdaba.lv/abinieki/bufo-bufo-l/. Skatīts 25.07.2022.

Pupiņš M., Pupiņa A. 2011. Latvijas pieaugušo abinieku sugu lauku noteicējs. Daugavpils: Daugavpils universitāte, Ekoloģijas institūts. 81 lpp. (Parastais krupis 51.–53. lpp.)