Parastā varde

Aizsardzība

Iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi (medību termiņi, ieguves apjomi u.c.) jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauta Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (jeb Biotopu direktīvas) V pielikumā kā Eiropā nozīmīga suga, kuras īpatņu ieguvei savvaļā un izmantošanai var piemērot apsaimniekošanas pasākumus.

Dzīves vide

Parastā varde ir sauszemes dzīvnieks, kas Latvijā apdzīvo praktiski jebkuru biotopu, izņemot dažus sūnu purvus ar ļoti skābu ūdeni un lielāko pilsētu centrus.

Parastās vardes savā plašajā areālā vislielākajā skaitā sastopamas ēnainos mežos un mitrās pļavās. Tomēr kopumā tās spēj dzīvot gandrīz visur – skujkoku, jauktos un lapkoku mežos, mežainā tundrā un stepē, krūmājos, klajumos, mitrās un sausās pļavās, purvos, laukos. Tās labprāt dzīvo arī cilvēka pārveidotā vidē – dārzos un parkos, turklāt pat pilsētās.

Parastās vardes nārsto stāvošā ūdenī gandrīz jebkurā ūdenstilpē, turklāt nav izvēlīgas pret ūdens kvalitāti. Latvijā visbiežāk nārsto dažādos dīķos un grāvjos. Var nārstot gan sezonālās (izžūstošās), gan pastāvīgās ūdenstilpēs – dīķos, ezeros un upēs. 

Dzīvesveids un pielāgojumi

Tāpat kā citiem mērenās joslas abiniekiem, parastajām vardēm gada gaitā ir dažādi dzīves posmi – dzīve ūdenī, dzīve uz sauszemes un ziemošanas periods.

Dzīve ūdenī

Parastās vardes no ziemas guļas pamostas, tikko nokusis sniegs, un nekavējoties dodas uz nārsta vietām. Ūdenī tās pavada tikai īso nārsta periodu, Latvijā tas ir aprīlī – apmēram 10.04.–1.05.

Dzīve uz sauszemes

Parastā varde ir aktīva un meklē barību krēslā un tumsā, bet šad tad arī dienā, īpaši pēc lietus vai kad apmācies. Dienu pavada mitrās vietās, bet ne vienmēr ūdens tuvumā. 

Ziemošana

Ziemo zem ūdens, parasti ūdenstilpēs ar caurteci – avotos, strautos un upītēs. Var ziemot arī ezeros un kūdras purvos.

* * *

Vardes ir nelieli dzīvnieki ar druknu ķermeni un bez astes. Galva ir plata un plakana. Āda ir kaila, gluda un mitra.

Mugurkaula apakšdaļā skriemeļi saplūstot veido urostilu, kas kopā ar iegurņa kauliem nodrošina stingru un izturīgu ķermeņa pakaļgala skeletu, kam piestiprināti lēkšanai nepieciešamie muskuļi. Garās, spēcīgās kājas piemērotas gan lēkšanai, gan peldēšanai.

Parastās vardes var būt visdažādākajos toņos – brūganas, pelēkas, krēmkrāsā, olīvkrāsā, sarkanīgas, pat iedzeltenā tonī, bet vēderpuse ir gaiša. Krāsojums vardēm palīdz maskēties un saplūst ar fonu. Mātītes parasti ir dzeltenīgākas, ar sarkaniem plankumiem sānos. Neatkarīgi no ķermeņa kopējā krāsojuma, uz pakauša gandrīz vienmēr ir tumšs V veida  plankums un uz ķermeņa – melni plankumi.

Barība un barošanās

Parastās vardes barība ir bezmugurkaulnieki, turklāt medījuma sugas dažādās sezonās atšķiras. Latvijā visvairāk barojas ar dažādiem kukaiņiem un to kāpuriem (vabolēm, odiem u.c.), sliekām un gliemjiem. Ēd arī mitrenes un zirnekļus. Tārpus sameklē, vadoties pēc ožas.

Vairošanās un dzīves cikls

Parasto varžu vairošanās uzvedība sākas jau diezgan agrā un vēsā pavasarī, un ikri attīstās samērā vēsā laikā. Areāla dienvidu daļā parastās vardes nārsto jau februārī–martā, bet polārajos apvidos un augstāk kalnos – daudz vēlāk – jūnijā. Latvijā nārsta sezona ir aprīlī.

Nonākuši ūdenstilpē, tēviņi dziedot pievilina mātītes, dziesma atgādina rūkšanu vai urkšķēšanu. Parasto varžu tēviņiem nav ārējo rezonatoru, tāpēc to sauciens ir pakluss un dzirdams tikai apmēram 50 m attālumā. 

Apaugļošana ir ārēja. Tēviņš uzrāpjas mātītei mugurā, cieši satver tās ķermeni ar priekškājām un, tikko mātīte iznērš ikrus, tēviņš tos apaugļo. Nārsta periodā tēviņiem uz priekškājām pie īkšķiem ir izveidojušās tumšbrūnas vai melnas dzimumtulznas – ādas pauguriņi, kas palīdz turēties pie mātītes. Tēviņš atstāj mātīti tikai tad, kad visi ikri ir iznērsti un apaugļoti.

Nārsta periods ir ļoti īss – parasti visi ikri tiek iznērsti apmēram trijās dienās. Katra mātīte atkarībā no vecuma iznērš 600–1400 ikru. Ikri ir želejveida apvalkos, un tos iznērš lielos, blīvos kamolos. Kad nārsts galā, vardes dodas prom un ikriem uzmanību vairs nepievērš. Nākamajā dienā pēc nārsta ikru kamoli uzpeld ūdens virspusē, turklāt parasti vienkop ir vairāku mātīšu iznērstie ikri, kas noklāj ūdens virsmu vairāku kvadrātmetru platībā.

Atkarībā no ūdens temperatūras pēc 8–10 dienām no ikriem izšķiļas kurkuļi, kas turpina attīstību ūdenī. Kurkuļu attīstība līdz metamorfozei ilgst 45–60 dienas. 

Metamorfozes laikā kurkulim vispirms izaug pakaļkājas, pēc tam priekškājas. Vienlaikus sāk absorbēties aste, kurkulis zaudē žaunas, bet iegūst plaušas. Izmaiņas skar arī gremošanas sistēmu, sirdi un skeletu. Kad metamorfoze galā, mazuļi masveidā iznāk no ūdens.

Latvijā parasto varžu mazuļi no ūdens sāk iznākt jau jūnija vidū. 

Salīdzinājumā ar citām sugām parastajai vardei raksturīgs agrs un īss nārsts, un ātra ikru un kurkuļu attīstība. Tas saistāms ar to, ka parastās vardes bieži nārsto sezonālās ūdenstilpēs – seklās un ātri izžūstošās peļķēs. Neskatoties uz ātro attīstību, daudz ikru un kurkuļu aiziet bojā, ūdenim izžūstot. 

Parastās vardes dzimumgatavību sasniedz dzīves trešajā gadā, kad ķermeņa garums sasniedzis 5–6 cm.

Dzīves ilgums savvaļā var sasniegt 14 gadus.

Parastā varde un cilvēks

Parastā varde ir derīgs dzīvnieks, jo pārtiek no kukaiņiem. Cilvēki vardes arī dažādi izmantojuši.

• Parastā varde pārtiek no kukaiņiem un līdz ar to palīdz ierobežot odu un ražas kaitēkļu populācijas.
• Dažās Eiropas valstīs iecienīta delikatese ir varžu kājiņas, un uz galda nonāk arī parastās vardes.
• Parastās vardes savulaik ievērojamā daudzumā izmantoja medicīniskajos pētījumos; nav precīzi zināms, kādā apjomā tas arvien turpinās mūsdienās.
• Parastās vardes nereti izmanto kā modeļus studentu mācību programmās, apgūstot mugurkaulnieku anatomiju un fizioloģiju.
• Mūsdienās parastās vardes vairāk izmanto kā modeli ekoloģiskajos pētījumos – parastās vardes populāciju izmaiņas atspoguļo ekosistēmas veselību kopumā.

Dažādi fakti

Parastās vardes garumā sasniedz 6–10 cm, svars ir vidēji 22,7 g. Mātītes kopumā mēdz būt lielākas par tēviņiem.

Latviešu valodā vardēm ir daudz senu, tautā izmantotu nosaukumu – naģe, nāģe, nāģis, čaba, kunna.

Informācijas avoti

Kuzmin S., Ishchenko V., Tuniyev B., Beebee T., Andreone F., Nyström P., Anthony B.P., Schmidt B., Ogrodowczyk A., Ogielska M., Bosch J., Miaud C., Loman J., Cogalniceanu D., Kovács T., Kiss I. 2009. Rana temporaria. – The IUCN Red List of Threatened Species 2009: e.T58734A86470817. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2009.RLTS.T58734A11834246.en. Accessed on 19 May 2022.

Latvijas Daba 2022. Parastā varde Rana temporaria L. – Latvijas daba: sugu enciklopēdija. SIA Gandrs. https://www.latvijasdaba.lv/abinieki/rana-temporaria-l/. Skatīts 19.05.2022.

Pupiņš M., Pupiņa A. 2011. Latvijas pieaugušo abinieku sugu lauku noteicējs. Daugavpils: Daugavpils universitāte, Ekoloģijas institūts. 81 lpp. (Parastā varde 63.–65. lpp.)

Ramos M. 2001. Rana temporaria. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Rana_temporaria/. Accessed on 19 May 2022.