Nīlzirgs

Dzīves vide un pielāgojumi

Nīlzirgi vislabprātāk dzīvo pastāvīgās, relatīvi seklās ūdenskrātuvēs ar niedrājiem un zālājiem krastos. Dienu pavada ūdenī, bet naktī dodas krastā baroties.

Galvenais, kāpēc šiem dzīvniekiem jāuzturas ūdenī – to ādai pastāvīgi jābūt mitrai. Ilgstošā saskarsmē ar gaisu nīlzirga āda sasprēgātu.

Nīlzirgam atpūšoties ūdenī, tā acis un arī nāsis parasti paliek virs ūdens, ļaujot tam elpot. Ienirstot nāsis noslēdz. Nīlzirgi pilnībā ieniruši parasti pavada 3–5 minūtes, bet, ja ir vēlēšanās, var zem ūdens palikt arī 30 minūtes.

Barība un barošanās

Nīlzirgi ir zālēdāji, kas ūdenī tikai atpūšas, nevis barojas. Pretēji izplatītajam uzskatam, ūdensaugus tie neēd tikpat kā nemaz. Nīlzirgi barojas ar zāli, kas aug ūdenskrātuves krastos.

Domājams, ka nīlzirgi baroties dodas naktī tāpēc, lai izvairītos no tiešu saules staru iedarbības uz ādu.

Barības meklējumos nīlzirgi ik nakti veic līdz 33 km. Parasti ganās ne tālāk kā 2-5 km attālumā no krasta, un barošanās aizņem 5–6 stundas naktī.

Nīlzirgi ēd, ar lielajām, muskuļotajām lūpām plūcot zāli. Zāli sakošļā ar dzerokļiem. Lielajiem priekšzobiem barošanās procesā nav nekādas lomas – tie nīlzirgam kalpo galvenokārt kā ieroči.

Pieaudzis nīlzirgs katru nakti patērē ap 35-50kg zāles. Tas ir maz, salīdzinot ar nīlzirga ķermeņa masu (aptuveni 2,5%). To kompensē nīlzirgu paradums dienā atpūsties ūdenī, kā rezultātā to enerģijas patēriņš ir zems.

Sabiedriskā uzvedība

Nīlzirgi ir sabiedriski, dzīvo baros, ir poligāmi. Tēviņi savā starpā sadala upes posmus, un konkurentu cīņas par teritoriju ir visai brutālas – cīkstoņi var viens otru ar zobiem savainot, pat nogalināt. Tomēr lielākoties konfliktus veiksmīgi atrisina, iztiekot ar draudu pozām vien. Vecpuišus teritoriālie tēviņi savā teritorijā pacieš – ar noteikumu, ka tie respektē viņu dominanci.

Nīlzirgi dzīvo 10–15 dzīvnieku grupās. Grupas var būt arī lielākas, bet tad tajās ir galvenokārt mātītes ar mazuļiem.

Vairošanās un dzīves cikls 

Nīlzirgi dzimumgatavību sasniedz 3–4 gadu vecumā, bet vairoties parasti sāk tikai 6–15 gados. Pa mazulim dzimst ik pa diviem gadiem, jo mazuļa barošanās ar mātes pienu var turpināties 18 mēnešus.

Grūsnība ilgst ap 8 mēnešiem, dzemdības, tāpat kā vairošanās notiek ūdenī. Nīlzirgu mazuļi iemācās peldēt un nirt vēl pirms iemācīšanās staigāt, arī ar mātes pienu barojas zem ūdens. Nīlzirdzēni cieši seko mātei un, kamēr tā atpūšas seklumā, mēdz uzrāpties tās mugurā pasauļoties. Šāda uzvedība mazuļiem sniedz arī drošību no krokodiliem.

Dzīves ilgums – 40–50 gadi, nebrīvē pat ilgāk.

Apdraudējums dabā

Pēdējās desmitgadēs nīlzirgu skaits samazinās arvien straujāk. Nīlzirgus visvairāk apdraud nelegālas medības un – tāpat, kā daudzus citus dzīvniekus – piemērotas dzīves vides samazināšanās uz lauksaimniecības platību rēķina.

Nīlzirgus medī ne vien gaļas un ādas dēļ, bet arī, lai iegūtu to zobus, kas ir ziloņkaula vērtībā. 1991.–1992. gadā vien no Āfrikas valstīm izvesti ap 27 000 kg nīlzirgu zobu. Nīlzirgu augšējo priekšzobu garums ir 23 cm, bet apakšējo priekšzobu garums var sasniegt 70 cm (t.sk. 30 cm atrodas smaganās). Šāds nīlzirga zobs sver ap 3 kg un ir tikpat liels kā daudzi ziloņu ilkņi nelegālajā tirgū. Nīlzirgu “ziloņkauls” pēc izskata ir ļoti līdzīgs īstajam ziloņkaulam, bet var būt pat pieprasītāks, jo nedzeltē. Pastiprinoties Āfrikas ziloņu malu medniecības un nelegālā ilkņu tirgus kontrolei, nelegālās nīlzirgu medības var kļūt arvien ienesīgākas.

Vēl viens iemesls nīlzirgu iznīcināšanai ir cilvēku un nīlzirgu konflikti. Nīlzirgi upmalās nereti noposta un izbradā stādījumus, tā sagādājot ekonomiskus zaudējumus. Pēdējos gados arī pieaudzis sūdzību skaits par nīlzirgu apgāztām laivām un nogalinātiem cilvēkiem. Nīlzirgu uzskata par vienu no bīstamākajiem sauszemes dzīvniekiem pasaulē. Sevišķi bīstamas ir mātītes, kad tām ir mazuļi. Zīmīgi, ka cilvēku un nīlzirgu sadursmes visvairāk notiek tieši tur, kur palielinājusies cilvēka populācija un tas pastiprināti ielaužas nīlzirgu dzīves vidē.

Dažādi fakti

Nīlzirgs ir trešais smagākais sauszemes dzīvnieks (1,5–3,5 tonnas) pēc baltā degunradža (1,5–4 tonnas) un ziloņiem (3–7 tonnas). Tēviņi ir augumā lielāki par mātītēm. Tie turpina augt visu dzīves laiku, kamēr mātītes maksimālo svaru sasniedz ap 25 gadu vecumā.

Nīlzirgi nepeld, bet pārvietojas ūdeni atsperoties pret upes vai ezera dzelmi.

Tauku slānis nīlzirgu ādā ir 5 cm biezs.

Nīlzirgs spēj atvērt žokļus līdz pat 150^o platā leņķī.

Gadiem pastāvēja uzskats, ka nīlzirgi izsvīstot asinis. Tagad zināms, ka ādas porās izdalītais sekrēts nav ne sviedri, ne asinis, lai gan satur sarkanus un oranžus pigmentus. Šiem pigmentiem piemīt spēja absorbēt gaismu ne vien parastajā, bet arī ultravioletajā spektrā. Rezultātā biezais, eļļainais sekrēts pasargā nīlzirgu ādu pret saules staru iedarbību.

Nīlzirgiem ir paradums izsvaidīt savas fekālijas. To panāk, defekācijas laikā asti vēzējot kā propelleri. Tā dara tēviņi, retāk mātītes, un tas notiek gan ūdenī, gan uz sauszemes. Astes garums ir 40–56 cm, tās gals izveidots kā birste. Ekskrementu izsvaidīšana kalpo teritorijas iezīmēšanai.

Lai arī nīlzirgam ir mucveidīgs ķermenis un īsas kājas, tas var noskriet cilvēku. Nīlzirgi spēj sasniegt 30–40 vai pat 50 km/h. Tiesa, šādā ātrumā tie rikšo, augstākais, dažus simtus metru.

Nīlzirgiem ir diezgan mežonīgs temperaments. Pieaugušie nīlzirgi mēdz naidīgi izturēties pret krokodiliem, ar ko parasti dzīvo vienā ūdenskrātuvē. Agresīvas sadursmes visbiežāk gadās laikā, kad nīlzirgiem ir mazuļi.

Nīlzirga latīniskais nosaukums Hippopotamus veidots no grieķu vārdiem hippos (zirgs) + potamos (upe), tātad – “upes zirgs”.