Mirdzošā ameka

Pasaules Sarkanā grāmata: bīstami apdraudēta suga (Critically Endangered)

Eiropas ex situ programma

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Actinopterygii – starspurzivju klase
Cyprinodontiformes – karpzobveidīgo zivju kārta
Goodeidae – šķeltspuru dzimta
Ameca splendens – mirdzošā ameka

Izplatība savvaļā

Mirdzošā ameka dabā sastopama vienīgi nelielā rajonā Meksikā, Halisko štatā. Sugas vēsturē netrūkst dramatisma – 1990. gadā to atzina par nopietni apdraudētu (EN), 1996. gadā – par savvaļā jau izmirušu (EW). Pēc dažiem gadiem sugu dabā “atklāja vēlreiz”, un 2019. gadā tai apstiprināja bīstami apdraudētas sugas statusu (CR).

Mirdzošā ameka pašlaik apdzīvo vairs vienīgi Teučitlānas upes augšteci (Amekas upes baseinā). Skaits samazinās.

Agrāk suga bija sastopama vēl dažās atradnēs 35–95 km attālumā no Teučitlānas. 2006. gadā sugu no jauna atklāja Molīno ūdenstilpē, bet 2010. gadā tā šeit izzuda, ūdenstilpei izžūstot pārmērīgas gruntsūdeņu ūdens izmantošanas dēļ. Domā, ka suga izzudusi arī Almolojas upē, kur to atklāja XX gs. sākumā. Skaits strauji samazinājās līdz ar invazīvās zivju sugas Pseudoxiphophorus bimaculatus ieviešanos un savairošanos. Ameka vairs nav sastopama arī pašā Amekas upē, kur tā pirmoreiz tika atrasta un aprakstīta, ģintij dodot atradnes vārdu (Ameca).

Tagadējā izplatības vietā sugu apdraud ūdens piesārņojums – Teučitlānas upē ieplūst lauksaimniecības notekūdeņi (mājlopu fekālais piesārņojums). Sekas ir sedimentācija (nogulšņu veidošanās), skābekļa samazināšanās ūdenī un ūdens aizaugšana.

Konkurenci rada vairākas invazīvās zivju sugas – gupijas Poecilia mexicana un Pseudoxiphophorus bimaculatus, un šķēpnesējs Xiphophorus hellerii. Visbīstamākā no šīm zivīm ir Pseudoxiphophorus bimaculatus, kas apdraud daudzas vietējās zivju sugas, būdama agresīva un barojoties ar zivju mazuļiem.

Mirdzošās amekas apdzīvotajās vietās uzturas atpūtnieki, bet neuzskata, ka tas zivīm būtiski kaitētu. Sīko zivtiņu neviens nekāro izmantot pārtikā. Sugu vairo akvārija zivju kolekcijās, papildu ievākšana no dabas nenotiek.

Vai ir tiesa, ka

Mirdzošās amekas apdzīvo termālos baseinus?
Mirdzošās amekas pārtiek no zirnekļiem?
Mirdzošās amekas nenērš ikrus?

Aizsardzība

Iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā kā bīstami apdraudēta (CR – Critically Endangered).
Izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme).

Dzīves vide

Mirdzošā ameka apdzīvo dzidras upes ar siltu ūdeni (temperatūra 26–28⁰C). Substrāts – dūņas, smiltis, grants, akmeņi un akmens bluķi. Ūdens augi – glīvenes, ūdens hiacintes, raglapes un zaļaļģes.

Tipisks mirdzošās amekas biotops ir Rinkonas ūdens parka baseins Teučitlānas pilsētas nomalē. Ūdenstilpei ir betona sienas, tās izmēri ir ap 25×12 m, dziļums – ap 1 m, substrāts – smilts un dūņas. Šajā baseinā ieplūst termālie avoti, savukārt baseina ūdeņi tālāk ieplūst Teučitlānas upē, kur ierīkoti dambji un izveidotas liellopu dzirdināšanas vietas.

Amekas sastop arī dažviet Teučitlānas upē uz leju, bet vislielākais to blīvums ir Rinkonas baseinā, kur tā ir dominējošā vietējā zivju suga. Citas šeit sastopamās zivis ir vietējā suga Goodea atripinnis (zaļā šķeltspure) un vairākas invazīvās sugas – gupijas Poecilia mexicana un Pseudoxiphophorus bimaculatus, šķēpnesējs Xiphophorus helleri un tilapija Oreochromis aureus.

Barība un barošanās

Mirdzošā ameka ir galvenokārt augēdāja. Tā gandrīz visu laiku pavada, barojoties ar pavedienveida zaļaļģēm un kramaļģu apaugumu uz akmeņiem un betona. Nedaudz ēd arī odu kāpurus, airkājvēžus un tārpus (mazsartārpus). Apēd arī ūdenī iekritušus sīkus kukaiņus un zirnekļus.

Vairošanās un dzīves cikls

Amekas ir dzīvdzemdētājas – tām raksturīga iekšējā apaugļošana, un mātītes dzemdē pilnīgi attīstītus mazuļus (izpaliek ikru stadija).

Raksturīgs ļoti ilgs grūsnības periods – gandrīz 2 mēneši. Mazuļi dzimst ļoti lieli – gandrīz 2 cm gari. Vienā reizē dzimst 5–25 mazuļi (lielākais skaits parasti ir vecākajām mātītēm).

Kad tēviņi sasnieguši 3–3,8 cm garumu, to astes spurai sāk parādīties pieaugušiem tēviņiem raksturīgā dzeltenā mala.

Mirdzošajām amekām raksturīgs dzimumu dimorfisms, dzimumi ir viegli atšķirami. Tēviņi ir mazāki par mātītēm (pieaugušie tēviņi sasniedz 7,5 cm garumu, bet mātītes – pat 9–10 cm). Tēviņu astes spurai ir dzeltena (retāk balta) mala. Muguras spura ir lielāka nekā mātītēm. Tēviņiem redzams arī t.s. andropodijs – vairošanās orgānā pārveidota anālās spuras daļa (pēc anālās spuras pirmajiem 7 stariem ir labi saskatāms robs, kāds raksturīgs arī citām šķeltspuru zivju sugām).

Informācijas avoti

Borstein S., Borstein R. 2021. Ameca splendens. Chicago Livebearer Society. https://www.chicagolivebearer.com/index.php/livebearer-profiles/7-fish-ofthe-month. Accessed on 7 December 2021.

Goodeid Working Group 2021. Ameca splendens. http://www.goodeidworkinggroup.com/ameca-splendens. Accessed on 7 December 2021.

Koeck M. 2019. Ameca splendens. – The IUCN Red List of Threatened Species 2019: e.T1117A500918. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2019-2.RLTS.T1117A500918.en. Accessed on 7 December 2021.