Meža pūce

Aizsardzība

Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.

Dzīves vide

Meža pūce apdzīvo dažādus biotopus un nevairās cilvēka klātbūtnes. Pamata biotops ir platlapju meži, bet spēj pielāgoties arī cilvēka radītiem un pārveidotiem biotopiem. Latvijā suga sastopama mežos, apdzīvotās vietās, ieskaitot pilsētas, parkos, kapsētās. Visvairāk meža pūču ir  kultūrainavā, kut lauki mijas ar viensētām un nelieliem mežiem vai atsevišķiem veciem kokiem.

Citviet areālā apdzīvo arī klinšainus apvidus, ja vien tajos ir arī koki un krūmi. Galvenokārt izplatīta zemienēs, bet arī kalnos – līdz 2350 m augstumā virs jūras līmeņa Turcijā, bet Himalajos – pat līdz 4250 m augstumā, dažviet dzīvojot pat arī virs koku zonas robežas.

Barība un barošanās

Meža pūču pamatbarība ir sīki zīdītāji (no grauzējiem un ciršļiem līdz vāverēm un zaķu mazuļiem) un putni (līdz baloža lielumam). Ēd arī abiniekus, rāpuļus, sliekas, gliemežus, vaboles un citus kukaiņus, un reizēm zivis.

Medījumu izvēle vairāk atspoguļo medījuma pieejamību nevis mednieka specializāciju. Anglijā lielākā daļā meža pūces medījumu ir peles un strupastes – 56%, bet lielāki zīdītāji – 35%. Skotijā biežākās medītais zīdītājs ir meža kaidoņpele, putns – mājas zvirbulis. Daudzviet ziemā ēd galvenokārt sīkos zīdītājus, bet vasarā ligzdošanas sezonā pārslēdzas uz putniem. Čehijā pamatbarība strupastes, bet sliktos strupastu gados pārslēdzas uz citiem dzīvniekiem.

Meža pūce ir aktīva naktī, medī galvenokārt krēslā un tumsā. Medījumu nosaka pēc skaņas. Medījumu lielākoties noskata no vakts, orientējoties galvenokārt pēc skaņas.

Ir ziņas, ka meža pūce novērota lidojumā no ūdens virsmas satverot zivi; bradājam pa seklu ūdeni zivju meklējumos; lidojumā ķeram sikspārņus un lielus kukaiņus.

Aprakstīts arī, kā meža pūce barojas ar sliekām – nolaižas uz zemes un modri klausās, vai neizdzirdēs skaņu; tad pagriež galvu un izstiepj kaklu, ieklausās, klana galvu; lec uz priekšu un atkal ieklausās; beigās divos–trijos lēcienos nonāk pie sliekas un to uzknābā.

Sabiedriskā uzvedība

Meža pūces ir ļoti teritoriālas, un pāri ligzdo pa vienam. Monogāmas, veido pārus uz mūžu, tomēr atsevišķos gadījumos novērota bigāmija.

Vairošanās un dzīves cikls

Meža pūcēm ligzdošanas sezona ir galvenokārt februārī–jūlijā. Latvijā lielajās pilsētās – Rīgā, Jelgavā –ligzdošanu sāk pat vēl agrāk nekā citur – jau decembrī. Kopumā Latvijā meža pūcēm ligzdās olas ir lielākoties decembrī–maijā, mazuļi – janvārī–jūlijā. Gadā ir viens perējums.

Latvijā meža pūces visbiežāk ligzdo koku dobumos, cauros stumbros, arī dažādās ēku spraugās un pažobelēs, arī drupās. Ļoti labprāt izmanto speciāli izliktos pūču būrus. Retāk ligzdo neapdzīvotās klijānu un vanagu ligzdās. Citviet areālā reģistrēta arī ligzdošana žagatu ligzdās, klintīs, stāvos upju krastos, lielo zīdītāju migās, vāveru ligzdās un uz zemes seklās bedrītēs pie koka stumbra vai zem krūma.

Diezgan uzticīga ligzdas vietai, taču izvēlas citu, ja vecā vieta kļūst nepiemērota vai ja daudz traucējumu.

Eiropā meža pūču ligzdošanas teritorija ir 10–12 ha optimālā biotopā, bet 60–70 ha vietās, kur mazāk medījuma.

Meža pūces pie ligzdas ir agresīvas, dažkārt var pat uzbrukt cilvēkam.

Dējumā visbiežāk 3–5 olas, var būt 2–9. Olas dēj ar 2–4 dienu intervālu. Māte perē un silda mazuļus viena, bet tēvs piegādā barību. Perēšana aizņem 28–30 dienas. Mazuļi šķiļas asinhroni, un, ja trūkst barības, jaunākais mazulis var novārgt un kļūt par barību vecākajiem. Mazuļi ir ligzdguļi, izšķīlušos tos sedz balta dūna. Pirmās 15 dienas mazuļus nepārtraukti silda. 25–30 dienu vecumā mazuļi atstāj ligzdu, būdami vēl lidot nespējīgi, ļoti veikli kāpelē pa zariem un uzturas ligzdas tuvumā. 32–37 dienu vecumā jaunās meža pūces iegūst lidspēju, bet vecāki tirpina par tām rūpēties. Patstāvību iegūst 3 mēnešu vecumā.

Zviedrijā pētījumā konstatēts, ka meža pūcēm dzīves pirmajā gadā mirstība ir 71%, otrajā – 44%, trešajā – 48%. Šveicē pirmajā dzīves gadā – 49%, otrajā un trešajā gadā pa 25%.

Meža pūces sāk vairoties 1–2 gadu vecumā.

Savvaļā gredzenota meža pūce sasniegusi 18 gadu un 10 mēnešu vecumu.

Migrācijas

Meža pūces dzīvo kā nometnieki (tomēr bargās ziemās pastiprinās mirstība). Ligzdojošais pāris savā teritorijā paliek visu gadu (arī ūjināšana naktīs .dzirdama visu gadu, lai gan visvairāk, protams, vairošanās laikā). Izaugušie jaunie putni vēlā rudenī atstāj dzimto teritoriju, visbiežāk pārvietojoties dažus kilometrus tālāk.

Dažādi fakti

Meža pūce ir vidēja lieluma pūce – ķermeņa garums 37–39 cm, spārnu izpletums 94–104 cm. Mātītes mazliet lielākas par tēviņiem, nominālpasugai tēviņi sver vidēji 440 g, mātītes – 553 g.

Meža pūce pieder tām pūču sugām, kam raksturīga daudzveidīga apspalvojuma krāsa – dažādas krāsu morfas. Meža pūču krāsa var variēt no gaiši pelēkas līdz tumši rūsganbrūnai, un jebkuros toņos šiem pa vidu.

Informācijas avoti

BirdLife International 2016. Strix aluco. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22725469A86871093. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22725469A86871093.en. Accessed on 12 August 2021.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1996. Latvijas meža putni. Rīga. 192 lpp. (Meža pūce – 58.–59. lpp.)

Latvijas putni 2020. Meža pūce Strix aluco. http://www.putni.lv/stralu.htm. Skatīts 12.08.2021.

Marks J.S., Cannings R.J., Mikkola H. 1999. Family Strigidae (Typical Owls). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 5: Barn-owls to Hummingbirds. Pp. 76–243.