Melnais stārķis

Aizsardzība

Melnā stārķa nebrīves populācijas dati no 1996. gada tiek reģistrēti Eiropas ciltsgrāmatā (ESB), to uztur Varšavas zoodārzs Polijā.
Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauts Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.
Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).

Dzīves vide

Melnie stārķi Latvijā apdzīvo dažādus netraucētus mežus. Barību meklē meža grāvjos, upītēs, strautos, bebru uzpludinājumos, zivju dīķos, palienēs, mitrās pļavās u.c. Atšķirībā no baltā stārķa, izvairās no cilvēka klātbūtnes. Pēcligzdošanas periodā melnie stārķi uzturas arī plašos zivju dīķos un citos mitrājos ārpus meža.

Mežu izciršana, mežu masīvu vietā nākot klajai lauksaimniecības ainavai, vēsturiski radīja piemērotu dzīves vidi baltajam stārķim, turpretī melnajam stārķim – atņēma. Pretēji baltajam stārķim, melnais stārķis Eiropā bija daudz bagātīgāk sastopams agrāk, kad meži bija plašāki un cilvēku klātbūtne, no kuras suga izvairās – daudz mazāk manāma.

Pielāgojumi

Stārķi ir lieli ūdensputni ar gariem knābjiem, kakliem un kājām. Garais, lielais un spēcīgais knābis nav specializēts kādas konkrētas barības iegūšanai un labi der ļoti daudzveidīga medījuma satveršanai. Garais kakls dod tālāku tvērienu un iespēju medījumu satvert arī, ja tas mūk. Garās kājas dod garāku soli un iespēju meklēt barību dziļākā ūdenī. Tāpēc stārķi var meklēt barību dažādos biotopos.

Melnais stārķis ir augumā mazāks par balto stārķi (arī ne tik smags), un tam ir mazāks spārna virsmas laukums. Meža iemītnieki melnie stārķi daudz vairāk lido vēzienlidojumā un veikli manevrē, lidojot mežā starp kokiem.

Barība un barošanās

Melnie stārķi pārtiek galvenokārt no zivīm. Barības sugu starpā minētas, piemēram, pīkstes (Misgurnus) un līdakas (Esox). Ēd arī abiniekus, kukaiņus, gliemjus, krabjus, sīkus rāpuļus, zīdītājus un putnus.

Parasti barību meklē seklā ūdenī – pielavās medījumam un satver ar asu knābja dūrienu. Portugālē novērots, ka melnais stārķis medījot noēno ūdeni ar spārniem.

Sabiedriskā uzvedība

Ligzdu kolonijas neveido, dažādu pāru putni nav sabiedriski savā starpā.

Ceļošanas laikā un ziemošanas vietās sastopami pa vienam vai nelielās grupās – parasti ne vairāk kā 30 putnu vienkop, dažkārt lielākā skaitā.

Vairošanās un dzīves cikls

Ligzdošanas sezona dažādās areāla daļās dažādā laikā – Palearktikā un Āfrikas dienvidos ligzdošanu sāk vietējā pavasarī, Āfrikas tropu rajonos – galvenokārt aukstajā sausajā sezonā. Latvijā dēj aprīlī, mazuļi šķiļas maija beigās.

Pat rajonos, kur melno stārķu ir daudz, dažādu pāru ligzdas cita citai nav tuvāk par kilometru. Pavasarī pāris ligzdas apkārtnē veic riesta lidojumus, putniem gaisā sekojot viens otram un izpildot dažādas figūras.

Galvenokārt ligzdo kokos. Latvijā ligzdu būvē diezgan biezā, netraucētā mežā lielā, vecā kokā, visbiežāk – ozolā vai priedē. Priekšroku dod kokiem ar plašu vainagu, lai ligzdu varētu būvēt zaros atstatus no stumbra (piemēram, 25 m augsti koki, kuru vecums ir 120 gadi, stumbra diametrs 66 cm). Ligzda parasti ir 4–25 m augstumā.

Dažviet raksturīga atšķirīga ligzdošana, piemēram, Spānijā ligzdo klintīs, turklāt dažkārt baltgalvas grifu (Gyps fulvus) un balto grifu (Neophron percnopterus) ligzdu tuvumā. Arī Dienvidāfrikā ligzdo galvenokārt klintīs. Āfrikā ligzdošanai dažkārt izmanto lielo plēsīgo putnu, piemēram, baltmugurērgļu (Aquila verreauxii) būvētas ligzdas, un viens melno stārķu pāris novērots ligzdojam āmurgalvu (Scopus umbretta) ligzdā.

Ligzda ir prāva zaru būve (platums ap 1,5 m), to izklāj ar sūnām, zāli un lapām, ko “sacementē” ar zemi. Ja stārķus netraucē, vienu ligzdu var izmantot daudzus gadus pēc kārtas. Nelabvēlīgos gados neligzdo.

Dējumā vidēji 3–4 olas, bet var būt 2–6. Olas dēj ar 2 dienu intervālu. Olas ir aptuveni ovālas un kaļķa baltumā. Perēt sāk no pirmās vai otrās olas, perē abi vecāki. Perēšana ilgst 32–38 dienas (bet ziņots arī par 46 dienas ilgu perēšanu). 

Šķilšanās ir asinhrona (cāļi nešķiļas vienlaikus). Tikko šķīlušies stārķēni ir gandrīz kaili, bet ļoti drīz tos klāj ievērojams baltas dūnas kažociņš.

Melnie stārķēni ir ligzdguļi, ligzdā vecāku aprūpē tie pavada 63–71 dienu. Barību gādā abi vecāki, atnestās zivis tie stārķēniem atrij ligzdas dibenā. Mazuļi aug ļoti strauji, bet 3 nedēļu vecumā augšanas temps mazliet palēninās, un sākas lidspalvu dīgšana.
Jaunie melnie stārķi dzimumgatavību nesasniedz ātrāk kā 3 gadu vecumā.

Vecākais gredzenotais savvaļas melnais stārķis sasniedzis 19 gadu vecumu. Nebrīvē reģistrēta 31 gada nodzīvošana.

Abu dzimumu melnie stārķi daudz neatšķiras. Tēviņi ir vidēji mazliet lielāki, ar nedaudz slaidāku knābi.

Migrācijas

Lielākā daļa melnā stārķa populāciju ir gājputni – Eiropas melnie stārķi galvenokārt dodas ziemot uz Āfriku, Āzijā ligzdojošie – uz Āzijas dienvidiem. Savukārt nelielā Spānijas populācija un Āfrikas dienvidos ligzdojošie melnie stārķi ir daļēji nometnieki.

Melnie stārķi migrāciju laikā neceļo tik lielos baros kā baltie stārķi, bet pa vienam vai nelielās grupiņās. Līdzīgi baltajiem stārķiem un lielajiem plēsīgajiem putniem, arī melnie stārķi migrāciju ceļojumā daudz planē, izmantojot termālās augšupejošās gaisa strāvas, un Vidusjūru apiet “ap malām”, jo virs plašiem ūdeņiem augšupejošās gaisa strāvas neveidojas. Tomēr, būdami mazāki un veiklāki par baltajiem stārķiem, melnie stārķi spēj veikt lielākus attālumus arī dinamiskā vēzienlidojumā un biežāk pārlido ūdens šķēršļus pa taisno.

Daļa Eiropas melno stārķu uz Āfriku dodas pa “rietumu ceļu” pāri Gibraltāram, daļa – pa “austrumu ceļu” pāri Bosfora šaurumam. Tomēr melnā stārķa Eiropas populācijai nav tik stingra ģeogrāfiski sadalījuma attiecībā uz migrācijas maršrutu kā baltajam stārķim. Piemēram, reģistrēts, ka viena un tā paša perējuma jaunie putni no Dānijas ceļā uz Āfriku izmantojuši dažādus maršrutus.

Katrā gadījumā neliela daļa Eiropas melno stārķu ziemo Rietumāfrikā, bet vairākums – Āfrikas ziemeļaustrumos, bet tikai daži dienvidos no ekvatora.

Latvijas melnie stārķi ceļā uz ziemošanas vietām dodas augusta beigās–septembra sākumā, atgriežas – aprīļa sākumā.

Dažādi fakti

Melnais stārķis ir augumā nedaudz mazāks par balto stārķi.

Salīdzinot ar balto stārķi, knābi klabina reti.

Informācijas avoti

BirdLife International 2017. Ciconia nigra (amended version of 2016 assessment). The IUCN Red List of Threatened Species 2017: e.T22697669A111747857. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2017-1.RLTS.T22697669A111747857.en. Accessed on 9 November 2020.

Elliott A. 1992. Family Ciconiidae (Storks). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 1: Ostrich to Ducks. Pp. 436–465.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1996. Latvijas meža putni. Rīga. 192 lpp. (Melnais stārķis – 16.–17. lpp.).

Latvijas putni 2019. Melnais stārķis Ciconia nigra. http://www.putni.lv/cicnig.htm. Skatīts 9.11.2020.