Mandarīnpīle

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Aves – putnu klase
Anseriformes – zosveidīgo kārta
Anatidae – pīļu dzimta
Aix galericulata – mandarīnpīle

Izplatība savvaļā

Mandarīnpīļu dabiskais izplatības areāls ir Tālajos Austrumos – ligzdo Japānā, Korejā, Krievijas dienvidaustrumos, Ķīnas ziemeļaustrumos un Taivānā. Skaits samazinās. Pamatareālā visvairāk kaitē izmaiņas dzīves vidē un ķeršana eksportam, kāda daudzus gadus notikusi lielos daudzumos.

Pēdējā laikā mandarīnpīles sastopamas arī Eiropā. Lielbritānijā izveidojusies stabila introducēto mandarīnpīļu populācija. Citās Eiropas valstīs nereti novēro no kolekcijām izbēgušus putnus.

Atsevišķas mandarīnpīles regulāri tiek novērotas arī Rīgā un citviet Latvijā. Mandarīnpīli nepieskaita Latvijas vietējām sugām, bet novērojumus reģistrē E kategorijā (sugas, kuras izbēgušas no nebrīves, vai introducētas sugas, kuru populācijas savvaļā izdzīvo ar cilvēka atbalstu).

Vai ir tiesa, ka

Mandarīnpīles ēd ozolzīles?
Mandarīnpīles ēd granti?
Nesen šķīlušies mandarīnpīļu mazuļi lec no 18 metru augstuma?

Aizsardzība

Iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi (medību termiņi, ieguves apjomi u.c.) jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.

Dzīves vide

Mandarīnpīles apdzīvo upes, strautus, dīķus, ezerus un purvus, ko ieskauj biezs lapkoku mežs. Visiecienītākās ir ūdenskrātuves ar biezu peldošo ūdensaugu slāni. Ideāli, ja ir nelielas salas, kur mitināties. Labprāt sēžas koku zaros un pastaigājas pa tiem.

Pielāgojumi

Mandarīnpīļu dzīve ir cieši saistīta ar ūdeni, un tām ir vairāki pīļu dzimtas putniem raksturīgi specifiski pielāgojumi.

Ķermenis ir plats un garens kā laiviņa – ideālai peldspējai pielāgota ķermeņa forma.
Garš kakls – atvieglo barības meklēšanu, sniedzoties zem ūdens.
Plats, konisks knābis, kurā ir raga plātnīšu rinda – pielāgojums ūdens filtrēšanai. Savukārt knābja zobs (augšknābja galā) palīdz plūkt augus.
Biezais apspalvojums nodrošina hidroizolāciju un siltumizolāciju. Lai spalvas saglabātu ūdensnecaurlaidību, pīles ik dienas vairākas stundas pavada, kārtojot spalvu tērpu un ieziežot to ar virsastes dziedzeru eļļaino sekrētu. Pīles arī regulāri mazgājas, visbiežāk – pirms rūpīgas apspalvojuma kārtošanas.

Barība un barošanās

Mandarīnpīles pārtiek no dažādām sēklām (jo sevišķi rīsa un citiem graudiem, kā arī zīlēm un riekstiem) un ūdens augiem. Ēd arī dažādus sīkus dzīvniekus – sauszemes un ūdens kukaiņus un gliemjus, arī sīkas zivtiņas.

Barību atrod uz ūdens virsmas un seklumā sniedzoties zem ūdens. Mandarīnpīles spēj arī nirt, bet to dara vienīgi, lai glābtos no briesmām, bet ne barojoties.

Mandarīnpīles barojas gan dienā, gan naktī.

Rupjās barības sagremošanai kalpo gastrolīti – sīki putnu uzknābāti akmentiņi un grants, kas uzkrājas muskuļkuņģī un darbojas kā dzirnakmeņi, efektīvi piedaloties sēklu un citas šķiedrainās barības sasmalcināšanā.

Sabiedriskā uzvedība

Pāri ligzdo pa vienam, kolonijas neveido.

Vairošanās un dzīves cikls

Mandarīnpīles savā ligzdošanas areālā Tālajos Austrumos ligzdošanas sezonu uzsāk aprīlī.

Ligzdo koku dobumos 3–18 m augstumā. Dējumā ir 9–12 olas. Perēšana ilgst 28–30 dienas. Mandarīnpīļu mātīte perē viena, bet tēviņš uzturas ligzdas tuvumā.

Mandarīnpīļu mazuļi ir ligzdbēgļi. Lai sekotu mātei un sāktu barošanos, mandarīnpīlēniem drīz pēc izšķilšanās jāveic sarežģīts ceļojums, lai no koka dobuma nonāktu zemē. Vispirms tie ar nagaino kājiņu palīdzību uzrāpjas dobuma izejā, tad – nolec zemē no vairāku metru augstuma. Šajā vecumā pīlēniem ir tikai sīki spārnu aizmetņi, kas necik nepalīdz kritiena bremzēšanā. Taču mandarīnpīlēnu mīkstie, pūkainie ķermenīši veiksmīgi absorbē triecienu, un putnēni neskarti seko mātei tālāk uz ūdenskrātuvi.

Jaunās mandarīnpīles pieaug 40–45 dienu laikā.

Mandarīnpīles dzimumgatavību sasniedz gada vecumā.

Tāpat kā daudziem citiem putniem, mandarīnpīļu tēviņiem un mātītēm ir atšķirīgs tērps (dzimumu dimorfisms). Mandarīnpīļu tēviņu pavasara riesta tērps ir viens no krāšņākajiem putnu pasaulē. Savukārt mātītes ir pieticīgi brūnpelēkas, kas palīdz tām palikt neuzkrītošām perēšanas laikā.

Migrācijas

Kontinentālajā Āzijā ligzdojošā mandarīnpīļu populācija ir migrējoša un ziemot dodas tālāk uz dienvidiem – Ķīnas austrumos. Japānā ligzdojošā populācija un Lielbritānijā introducēto mandarīnpīļu populācija ir galvenokārt nometnieki un sezonālas migrācijas neveic.

Mandarīnpīles Eiropā

Mandarīnpīles Lielbritānijā no Āzijas tika ievestas jau XVIII gadsimtā. Eiropiešu intereses pamatā, protams, bija šo putnu krāšņais, dekoratīvais izskats. Turpmāk mandarīnpīles nekad nav izzudušas no putnu audzētāju kolekcijām visā pasaulē.

Lielbritānijā, citur Eiropā un arī Ziemeļamerikā dīķos un arī voljeros turētās mandarīnpīles nereti nonāk savvaļā. Lielbritānijā izveidojusies stabila, pašuzturoša introducēto mandarīnpīļu populācija (piemēram, 1988. gadā Lielbritānijā savvaļā reģistrēja ap 7000 mandarīnpīlļu, to skaitā ap 1000 ligzdojošu pāru).

Tagad pētījumos noskaidrots, ka mandarīnpīles savulaik tiešām dzīvojušas Rietumeiropā – iespējams, vidējā pleistocēnā (pirms 600 000 gadu). Mūsdienās mandarīnpīles Lielbritānijā apdzīvo ezerus un upes, ko ieskauj biezi platlapju meži, – iespējams, tieši tādu biotopu, kāds Lielbritānijā varēja būt izplatīts arī pleistocēna laikos.

Informācijas avoti

BirdLife International. 2018. Aix galericulata. The IUCN Red List of Threatened Species 2018: e.T22680107A131911544. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2018-2.RLTS.T22680107A131911544.en. Accessed on 20 October 2020.

Carboneras C. 1992. Family Anatidae (Ducks, Geese and Swans). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 1: Ostrich to Ducks. Pp. 536–629.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1999. Latvijas ūdeņu putni. Rīga. 208 lpp. (Mandarīnpīle – 68.–69. lpp.)

Latvijas putni 2020. Latvijas putni. Pielikums par sugām D un E kategorijās. http://www.putni.lv/zz-pielikums.htm. Skatīts 20.10.2020.