Mājas jaks

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Mammalia – zīdītāju klase
Artiodactyla – pārnadžu kārta
Bovidae – dobradžu dzimta
Bos grunniens – mājas jaks

Izplatība

Pasaulē ir ap 12 miljoniem jaku, bet vairākums no tiem ir mājas jaki. Jaka savvaļas un mājas formas tagad ir tik attālinātas, ka 2003. gadā tās oficiāli nodalītas kā atsevišķas sugas – Bos mutus (savvaļas jaks) un Bos grunniens (mājas jaks).

Mājas jakus tur daudzviet, bet to priekšteči – savvaļas jaki tagad sastopami tikai Tibetā (neliels skaits arī Indijā). Agrāk savvaļas jaku areāls bijis daudz plašāks, vēl līdz 13.–18. gs. aptverot arī Mongoliju, Kazahstānu un Krievijas dienvidus, bet nav precīzi zināms, kurā laikā suga šajās teritorijās izmirusi. Savvaļas jakus uzskata par izmirušiem arī Nepālā un Butānā. Pašlaik pasaulē ir ap 15 000 savvaļas jaku, un to skaits arvien samazinās.

Iespējams, visnozīmīgākais savvaļas jaka apdraudējums ir medības. Tibetas Mežu birojs sugas saglabāšanā pieliek ievērojamas pūles (t.sk. par savvaļas jaka nogalināšanu noteikts naudas sods 600 ASV dolāru apmērā, kas Tibetā ir ārkārtīgi augsta summa), tomēr medības grūti ierobežot, ja nav iespējams nodrošināt motorizētas patruļas. Jaku medības arvien notiek, jo daļai vietējo iedzīvotāju jaki ir vienīgais gaļas avots skarbākajos ziemas mēnešos. Taču jakus medī arī komerciālām vajadzībām. Visvairāk apdraudēti ir jaku tēviņi, jo tie aizklīst tālāk no medniekiem mazāk pieejamajām kalnu piekājēm un grēdām, kurām priekšroku dod mātītes.

Savvaļas jakiem barošanās konkurenci rada mājlopu skaita palielināšanās kalnos.

Sugas saglabāšanā problēmas var sagādāt arī mājas jaka introdukcija, ar ko nodarbojas lauku dzīves entuziasti. Galvenie draudi šādā gadījumā – infekciju (īpaši brucelozes) ienešana savvaļas populācijā un palielināta konkurence uz barību. Nevēlama ir arī savvaļas jaku krustošanās ar mājas jakiem.

Vai ir tiesa, ka

Jaki ir govju dzimtas pārstāvji, kas nemāk maut?
Jakiem ir ļoti liela sirds un liela tilpuma plaušas?
Budistu svētkos no mājas jaku sviesta veido skulptūras?

Dzīves vide un pielāgojumi

Savvaļas jaki apdzīvo kalnu tundru, stepes un tuksnesi 3200–6100 m augstumā virs jūras līmeņa. Jaku dzīves vietās ir ārkārtīgi skarbs klimats. Dažviet nokrišņu daudzums ir tikai 100–300 mm gadā, pie tam lielākoties kā krusa un sniegs; kalnu ezeros galvenokārt ir sālsūdens; gaisa temperatūra var nokristies zem –40ºC. Augu sega ir nabadzīga, to veido zāle, grīšļi, zemi krūmi. Daži savvaļas jaku bari migrē lielos attālumos, lai sasniegtu apmierinošas barošanās vietas.

Jakam arī nav nepieciešams, lai klimats būtu sevišķi maigs. Pēdējos gados jaki arvien vairāk uzturas kalnu tuksnešos. Viens no tā iemesliem ir fakts, ka šīs teritorijas nav piemērotas lopkopībai, tātad – ne cilvēka radītu traucējumu, ne konkurējošu mājlopu.

Gan savvaļas, gan mājas jakiem piemīt fizioloģiskas īpatnības, kas ļauj dzīvot augstāk kalnos atšķirībā no citiem dobradžu dzimtas pārstāvjiem – lielāks plaušu tilpums, lielāka sirds, paaugstināts eritrocītu (sarkano asinsķermenīšu) daudzums asinīs, augstāka hemoglobīna koncentrācija (t.i., palielinātas iespējas asinīs transportēt skābekli).

Un, protams, kalnu apstākļiem sevišķi piemērota ir jaka garā, pinkainā vilna (kas gandrīz skar zemi) – ideāls siltumizolācijas materiāls, ko pie tam papildina arī bieza pavilna. Jaku sviedru dziedzeri izdala lipīgu vielu, kas salipina pavilnu, siltumizolāciju vēl pastiprinot. (Šo sekrētu izmanto Nepālas tautas medicīnā.)

Barība un barošanās

Jaki ēd galvenokārt zemu zāli un citus pieejamos augus – krūmus, lakstaugus, arī ķērpjus un sūnu.

Sabiedriskā uzvedība

Lielāko daļu gada savvaļas jaku mātītes pavada kopā ar mazuļiem un pusaugu jakiem 10–200 dzīvnieku baros (lielie bari gan kļūst arvien retāki). Tēviņi dzīvo savrup, bariem pievienojas tikai dažas nedēļas septembrī uz riesta sezonu, kad pieeju mātītēm izcīna, brutāli kaujoties savā starpā.

Vairošanās un dzīves cikls

Mazuļi dzimst galvenokārt jūnijā, kad jakiem Tibetā ir vislabākie barošanas apstākļi. Grūsnība ilgst ap 9 mēnešiem. Ik pa diviem gadiem dzimst viens 18 kg smags mazulis, kas 5–9 mēnešus vai pat gadu pārtiek no mātes piena. Dzimumgatavību sasniedz 6–8 gadu vecumā.

Mājas jakiem vairošanās cikls nav tik noteikts kā savvaļas jakiem, mātītes var dzemdēt pat vairāk nekā vienu teļu gadā.

Dzīves ilgums savvaļā – līdz 25 gadiem.

Dažādi fakti

Savvaļas jaku mātītes sver vidēji 300 kg, tēviņi – vidēji 1000 kg. Mājas jaki ir ievērojami vieglāki – mātītes sver 225–255 kg, tēviņi – 350–580 kg. Mājas jakiem ir īsākas kājas, platāki nagi un ne tik spēcīgi ragi, vai arī ragu nav vispār.

Nav zināmi iemesli, bet savvaļas jaki reizēm mēdz uzbrukt mājas jakiem un tos pat nogalināt. Ikdienā lielākās savvaļas jaku sagādātās nepatikšanas parasti ir tas, ka tie bojā mājas jaku ganību žogus.

Dabiskie ienaidnieki – vilki.

Jaku ragi var sasniegt 51 cm (mātītēm) un 95 cm (tēviņiem).

Mājas jaka zinātniskajā nosaukumā vārds “grunniens” cēlies no latīņu valodas vārda “grunnio” – rukšķēšana. Jaki nespēj maut kā citas govis.

Mājas jaki

Uzskata, ka jaks domesticēts Tibetā pirmajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras. Tas ir visvērtīgākais mājlops kalnos virs 2000 m v.j.l.

Platie nagi un spēja augstkalnu apstākļos nest lielus smagumus mājas jakus padara par nozīmīgiem kravas lopiem kalnos. Tos izmanto arī aršanā. No jauno jaku smalkās vilnas darina apģērbus, no pieaugušo jaku garās vilnas – segas un teltis. Vietās, kur trūkst malkas, par kurināmo izmanto jaku mēslus. Dažos Tibetas rajonos svarīgs jaku produkts ir piens, no tā izgatavo arī lielus daudzumus sviesta un siera eksportam. Tāpat izmanto arī jaku gaļu.

Jakiem ir tikai viens trūkums, kas traucē tos kalnos izmantot garos pārgājienos – tie neēd graudus, ko varētu ceļojumā ērti vest līdzi. Tā jaki pa ceļam badosies, ja vien nebūs iespēja atrast vietu, kur pieejama arī zāle.

No jaku piena izgatavoto sieru Tibetā un Nepālā sauc “Chhurpi“, bet Mongolijā – “Byaslag“. No jaku piena izgatavotais sviests ir svarīga sastāvdaļa sviesta tējai, ko tibetieši patērē milzīgos daudzumos (tēju pagatavo no tējas lapām, jaku sviesta un sāls). Tējas nosaukums vietējās valodās – “Po cha“, “Cha süma” vai “Goor goor“. Jaku sviestu kalnu iedzīvotāji lieto kā degvielu lampās.

Pēc senas tradīcijas jaku sviestu izmanto sviesta skulptūru izgatavošanā Tibetas budistu reliģiskajos svētkos, ieskaitot Jaunā gada sagaidīšanu.

Mājas jaki var būt pelēki, melni, brūni, balti, sarkani, raibi. Ļoti reta mājas jaku forma ir “zelta jaki” ar zeltainu kažoku.

Tibetā, Pakistānā, Mongolijā, arī Kazahstānā un Kirgizstānā kā izklaidi piekopj jaku jāšanas sacīkstes (nelielos attālumos jaki spēj attīstīt lielu ātrumu). Pēdējā laikā parādījušies arī tādi sporta veidi kā slēpošana ar jakiem (Indijā tā ir tūristu atrakcija – jaks darbina pacēlāju, uzvelkot slēpotāju kalnā) un jaku polo (izgudrots 21. gs. sākumā, izmanto Mongolijā un Pakistānā).