Līnis

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Actinopterygii – starspurzivju klase
Cypriniformes – karpveidīgo zivju kārta
Cyprinidae – karpu dzimta
Tinca tinca – līnis

Izplatība savvaļā

Līnis ir mērenās joslas saldūdeņu zivs, kas mūsdienās izplatīta gandrīz visā Eiropā un daļā Āzijas.

Par līņa dabisko izplatību trūkst skaidrības, jo gadsimtu gadā tas ieviests daudzviet Eiropā. Uzskata, ka sugas sākotnējais areāls aptvēris lielāko daļu Eiropas, izņemot Īriju, Skandināviju uz ziemeļiem no 61⁰30′ ziemeļu paralēles, Adrijas jūras baseina austrumdaļu un Grieķijas dienvidus, kur līnis tagad introducēts. Āzijā līņa sākotnējais areāls iesniedzas līdz Jeņisejas baseina rietumdaļai uz dienvidiem no 60⁰ paralēles.

Līnis savā areālā ir bagātīgi sastopama zivs. Tomēr dažviet Eiropā sugu apdraud aizsprostu būve.

Līnis ir izplatīta zivs arī Latvijas saldūdeņos.

Vai ir tiesa, ka

Līņi labprāt dzīvo ūdeņos ar zemu skābekļa saturu?
Līnis ir vientuļnieks?
Līnis ziemo, ieracies dūņās?

Dzīves vide

Līnis ir saldūdens zivs, kas var dzīvot arī iesāļā ūdenī. Visvairāk sastopams siltos, blīvi aizaugušos ezeros un dīķos ar dūņainu gultni. Spēj dzīvot arī ūdeņos ar pazeminātu skābekļa saturu, tomēr nav sastopams slēgtos ezeros, kur regulāri slāpst zivis.

Latvijā sastopams daudzās upēs un lielākajā daļā ezeru, un arī jūrā pie lielo upju grīvām.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Mazuļi dzīvo baros, bet pieaugušie līņi uzturas pa vienam. Nelielus barus veido ziemojot un nārsta laikā. Ziemā mazaktīvs, mēdz ziemot, ieracies dūņās.

Barība un barošanās

Līnis ir visēdājs, tā pamatbarība ir bentoss. Barojas ar detrītu (organiskajiem nosēdumiem ūdenstilpē), zoobentosu un augiem. Pieaugušie līņi bieži barojas gandrīz vienīgi ar gliemjiem.

Līņa barības objektu vidū reģistrēti dažādi bentiskie bezmugurkaulnieki – kukaiņu kāpuri (spāru, viendienīšu, maksteņu, strauteņu, knišļu, trīsuļodu, tīklspārņu, ūdensvaboļu), vēžveidīgie (sānpeldes, airkājvēži, gliemeņvēži, garneles), tārpi, gliemji (gliemeži un gliemenes), tārpi un adatādaiņi. Barībā reģistrēts arī planktons un nelielas zivis.

Vairošanās un dzīves cikls

Līņi nārsto aprīlī–oktobrī atkarībā no ģeogrāfiskās vietas, Latvijā – maijā–augustā, kad ūdens temperatūra ir 14–27⁰C, vislabāk – virs 22⁰C.

Mātītes ik gadu var nārstot 1–9 reizes (visbiežāk 2–3) ar 9–30 dienu starplaiku, ja vien ir piemēroti laika apstākļi. Nārsta periods kopumā aizņem 25–60 dienas. Auglība ir augsta – no 5,6 tūkstošiem līdz 1,2 miljoniem ikru.

Nārsto stāvošā ūdenī biezā augājā 15 cm–2 m dziļumā. Katrai mātītei seko vairāki tēviņi, un mātīte vairākās porcijās iznērš ikrus pār ūdensaugiem. Ikri ir zaļi un pielīp pie augiem un grunts, to attīstība atkarībā no ūdens temperatūras ilgst 3–7 dienas (piemēram, 20⁰C temperatūrā attīstība aizņem tikai 3 dienas).

Ikru izmērs ir 0,8–1 mm, kāpuru garums šķiļoties – 4–5 mm. Pēc izšķilšanās kāpuri 3–4 dienas pavada, piestiprinājušies pie augiem, līdz izmanto visu dzeltenuma maisu. Tad mazuļi pārceļas uz dzīvi blīvos ūdensaugos.

Krasas temperatūras svārstības var izsaukt augstu ikru bojāeju. Turpretī nekaitē zems skābekļa saturs un augsts ūdens sāļums – līdz 12‰ (salīdzinājumam – sāļums Rīgas jūras līča iesāļajā ūdenī ir tikai 5 promiles).

Dzimumgatavība iestājas 2–7 gadu vecumā, kad līnis sasniedzis 6–25 cm, Latvijā – 9–27 cm garumu. Parasti mātītes sāk nārstot gadu vēlāk nekā tēviņi.

Maksimālais dzīves ilgums – 20 gadu, Latvijā – 14 gadu.

Izmantošana

Kārots makšķernieku ķēriens un garšīga zivs. Tomēr makšķernieku un zvejnieku lomos gadās diezgan reti.

Līņus audzē dīķsaimniecībās. Selekcionēta zeltaina līņa forma – Tinca tinca aberratio aurata.

Latvijā 1955.–1996. gadā līnis tika ielaists vairāk nekā 120 ezeros (15%).

Līnis ticis introducēts daudzviet pasaulē. Piemēram, sekmīga introdukcija veikta XVIII gs. Īrijā (līņus ieveda no Anglijas), 1820. gadā Norvēģijā (no Nīderlandes), 1867. gadā Jaunzēlandē (no Tasmānijas, kur līnis bija sekmīgi introducēts jau iepriekš), 1870. gadā Indijā (no Lielbritānijas), 1876. gadā Austrālijā (izcelsme nezināma), 1877. gadā ASV (no Lielbritānijas un Vācijas), 1895. gadā Kanādā (no ASV), 1896. gadā Dienvidāfrikas Republikā (no Lielbritānijas), 1908. gadā Čīlē (izcelsme nezināma), 1920. gadā Zimbabvē (no Dienvidāfrikas Republikas), 1927. gadā Indonēzijā (no Nīderlandes), 1936. gadā Somijā (no Polijas), 1945. gadā Marokā (no Francijas), 1961. gadā Japānā (no Nīderlandes).

Ne visas introdukcijas bija sekmīgas – XX gs. introdukcijās līnis neieviesās, piemēram, Madagaskarā, Zambijā, Tunisijā un Jordānas upē.

Dažādi fakti

Līnis garumā var sasniegt 84 cm, Latvijā – 53 cm, bet parastais garums ir ap 20 cm. Reģistrēts 9 kg svars, Latvijā – 3,7 kg.

Tēviņus no mātītēm var atšķirt pēc vēdera spuras otrā stara, kas ir ievērojami masīvāks par pārējiem.

Raksturīgas līņa pazīmes, kas to atšķir no citām zivīm – pie mutes 2 taustekļi, zvīņas ir sīkas un garenas.

Informācijas avoti

Freyhof J., Kottelat M. 2008. Tinca tinca. – The IUCN Red List of Threatened Species 2008: e.T21912A9339248. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2008.RLTS.T21912A9339248.en. Accessed on 29 December 2021.

Froese R., Pauly D., eds. 2021. Tinca tinca. – FishBase. https://www.fishbase.de/summary/tinca-tinca.html. Accessed on 29 December 2021.

Plikšs M., Aleksejevs Ē. 1998. Zivis. Rīga: Gandrs. 304 lpp. (Līnis – 136.–137. lpp.)