Sākums Dzīvnieki Lielais dīķgliemezis

Lielais dīķgliemezis

Klasifikācija

Mollusca – gliemju tips
Gastropoda – gliemežu klase
Hygrophila – saldūdens plaušgliemežu kārta
Lymnaeidae – dīķgliemežu dzimta
Lymnaea stagnalis – lielais dīķgliemezis

Izplatība savvaļā

Lielais dīķgliemezis ir plaši izplatīts Ziemeļu puslodē. Tas sastopams visās Eiropas valstīs, Āzijā, Ziemeļamerikā, un izplatība iesniedzas arī Āfrikas ziemeļos. Populāciju uzskata par stabilu, un nav zināmi faktori, kas sugu apdraudētu.

Suga introducēta Austrālijā un Jaunzēlandē. Tā sastopama arī Venecuēlā, bet vēl nav noskaidrots, vai lielais dīķgliemezis tur izplatījies dabiski vai ieviesies introdukcijas ceļā.

Lielais dīķgliemezis ir bieži sastopams visā Latvijā.

Vai ir tiesa, ka

Lielais dīķgliemezis dzīvo ūdenī, bet elpo gaisu?
Lielais dīķgliemezis barojas ar zivīm?
Lielais dīķgliemezis var pēc vajadzības mainīt dzimumu?

Dzīves vide

Lielais dīķgliemezis ir saldūdens suga. Tas apdzīvo stāvošus vai lēni plūstošus ūdeņus – dīķus, ūdenskrātuves, upītes, ezerus, kur daudz ūdensaugu. Vislabāk patīk ūdenstilpes ar dūņainu smilšu vai grants dibenu.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Lielie dīķgliemeži uzturas seklās dīķmalās uz ūdensaugiem, dažāda substrāta un grunts.

Lielais dīķgliemezis pieder plaušgliemežiem, tātad spēj elpot gaisa skābekli. To nereti redz uzlīdušu pa kāda auga stumbru līdz ūdens virsai un atvērušu elpatveri, kura izskatās kā neliels caurumiņš gliemeža sānos. Būdams ūdens dzīvnieks, tas spēj uzņemt skābekli arī no ūdens, bet iespēja elpot ar plaušām ļauj tam pielāgoties dzīvei ūdenstilpēs ar zemu skābekļa saturu.

Ūdenstilpei izžūstot, lielie dīķgliemeži spēj izdzīvot dūņās “pārziemojot” – blīvi noslēdzot čaulas atveri ar plēvveida vāku.

Lielie dīķgliemeži jaunās ūdenstilpēs ieviešas, tos “pārtransportējot” putniem. Tas izskaidro sugas ļoti plašo izplatību.

Dažkārt lielie dīķgliemeži ūdenstilpēs novērojami ļoti lielā daudzumā. Tas ir pārejoši, jo saistīts ar ekoloģisku likumsakarību – kolonizējot jaunu ūdenstilpi, jebkura gliemju suga var savairoties lielā daudzumā, kamēr vien ūdenstilpē nav citas, konkurējošas sugas. Vēlāk ūdenstilpē ieviešoties arī citām sugām, iestājas līdzsvars.

Barība un barošanās

Lielie dīķgliemeži barojas ar mikroskopiskajām kramaļģēm, ūdensaugiem un citu gliemju paliekām. Reizēm var būt plēsīgs un medī sīkus tritonus, zivtiņas vai citus gliemjus.

Vairošanās un dzīves cikls

Kā raksturīgi daudziem saldūdens plaušgliemežiem, lielie dīķgliemeži ir hermafrodīti – vairojoties spēj pildīt gan tēviņa, gan mātītes funkcijas, turklāt pārslēgties starp šīm lomām.

Lielie dīķgliemeži dēj uz ūdensaugiem un citiem objektiem. Olas apkopotas 2–6 cm lielos kokonos, kuros ir 50–120 olas. Pati ola ir sīka, ap 100 mikronu diametrā un atrodas ovālā kapsulā.

Gliemežu pētījumi Latvijā XX gs. sākumā

1922.–1923. gadā Latvijas Universitātes studente Neimaņu Meta veica pētījumu ar dīķgliemežiem un ūdensspolītēm. Pētījuma rezultātus viņa 1924. gadā apkopoja rakstā “Gliemežu kurkuļu izturība pret izžūšanu”, kurš kļuva par pirmo malakoloģijas publikāciju latviešu valodā.

Tolaik bija izteikta doma, ka gliemežus izplata putni, pie kājām vai citām ķermeņa daļām pielipušas gliemežu olas pārnesot no vienas ūdenstilpes uz otru. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai tas atbilst patiesībai – vai pēc ilgākas atrašanās gaisā gliemežu olas saglabā spēju attīstīties. Eksperimentus veica, braucot ar vilcienu un lidmašīnu (“aeroplānu”). Gliemežu olu kokonus piestiprināja pie koka nūjas, kuru turēja ārā pa braucoša vilciena logu, bet lidmašīnā tos, uz stikla plāksnītes novietotus, turēja izstieptā rokā pāri lidaparāta malai. – Šāda apiešanās gliemežu olām kaitēja maz, un tās sekmīgi attīstījās pat pēc 3,5 stundu ilgiem eksperimentiem.

Dažādi fakti

Lielākā no Latvijas dīķgliemežu sugām – čaulas augstums 4–5 cm (bet var sasniegt arī 7 cm), platums – 2–3 cm. Cik liels dīķgliemezis izaugs, atkarīgs arī no ūdenstilpes lieluma – lielākie dīķgliemeži atrodami lielākajos dīķos.

Lielā dīķgliemeža čaula ir koniska, spirāliski savīta uz labo pusi, ir 6–8 vītnes. Krāsa – dzeltenpelēka līdz tumši zaļganpelēka, bet jauniem gliemezīšiem tā ir caurspīdīgāka.

Latvijas Malakologu biedrība lielo dīķgliemezi pasludināja par 2011. gada gliemi.

Ir informācija, ka Krievijā lielie dīķgliemeži izmantoti pārtikā.

Informācijas avoti

Kuroda R., Abe M. 2020. The pond snail Lymnaea stagnalis. – EvoDevo 11: 24. https://doi.org/10.1186/s13227-020-00169-4. Accessed on 7 June 2022.

Latvijas Daba 2022. Lielais dīķgliemezis Lymnaea stagnalis (L.). SIA Gandrs. https://www.latvijasdaba.lv/gliemji/lymnaea-stagnalis-l/. Skatīts 7.06.2022.

Neimaņu Meta 1924. Gliemežu kurkuļu izturība pret izžūšanu (Experimentelles über die Widerstandsfähigkeit des Molluskenlaiches gegen Austrocknung). – Latvijas Universitātes Raksti XI (Acta Universitatis Latviensis XI). Rīga: Latvijas Universitāte. 447.–459. lpp.

Rudzīte M., Kalvišķis K. 2011. Gada gliemis 2011 – lielais dīķgliemezis Lymnaea stagnalis. Latvijas Malakologu biedrība. http://gliemji.daba.lv/LV/Gadagliemis2011.shtml#LU1924. Skatīts 7.06.2022.

Seddon M.B., Van Damme D., Cordeiro J. 2017. Lymnaea stagnalis. – The IUCN Red List of Threatened Species 2017: e.T155475A42428297. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2017-3.RLTS.T155475A42428297.en. Accessed on 7 June 2022.

Urtāne L., Rubene Z. 2007. Saldūdens gliemeži un gliemenes. – Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta sabiedriskā monitoringa rokasgrāmata. Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācija. 121.–138. lpp.