Klinšu damans
Klasifikācija
- Chordata – hordaiņu tips
- Mammalia – zīdītāju klase
- Hyracoidea – damanu kārta
- Procaviidae – damanu dzimta
- Procavia capensis – klinšu damans
- Procavia capensis capensis – klinšu damans (nominālā pasuga)
Izplatība savvaļā
Klinšu damani sastopami daudzviet Āfrikā – Āfrikas ziemeļu daļā uz dienvidiem no Sahāras, Dienvidāfrikā, kā arī Arābijas pussalas rietumos. Damani nav iekļauti apdraudēto sugu sarakstos, jo sastopami plaši un lielā daudzumā. Tomēr pēdējos gados dažas no damanu populācijām samazinās, cilvēka darbības rezultātā pārmainoties to dzīves videi.
Vai ir tiesa, ka
- Damani ir ziloņu radinieki?
- Āfrikas pilsētās problēmas rada kanalizācijas sistēmās ieviesušies damani?
- Damanu ekskrementus izmanto tautas medicīnā?
Lasiet par damaniem Rīgas zoodārzā:
Aizsardzība
■ Klinšu damana nebrīves populācijas dati no 2008. gada tiek reģistrēti Eiropas ciltsgrāmatā (ESB), pašlaik to uztur Zagrebas zoodārzs Horvātijā.
Dzīves vide un pielāgojumi
Klinšu damani apdzīvo dažādus biotopus – no sausiem tuksnešiem līdz lietus mežiem, kā arī kalnos līdz 4300 m augstumā. Damaniem nepieciešamas klinšainas, krūmainas vietas, kur ir pietiekami paslēptuvju starp akmeņiem un dzīvošanai piemērotu alu. Damani paši alas nerok, bet apdzīvo citu dzīvnieku – cauruļzobju vai surikatu – alas. Kad damanu iztraucē, tas šaujas uz alu vai paslēptuvi akmeņos. Lai arī damans nav liels dzīvnieks, izmisīgās situācijās tās sevi enerģiski aizsargā, mežonīgi kozdams.
Damani izskatās drukni, bet ir aktīvi un kustīgi, bez piepūles skrien augšup pa stāvām, gludām klintīm. Tam palīdz pielāgojums – mīksti, gumijai līdzīgi spilventiņi uz pēdām, ko sviedriem līdzīgs sekrēts pastāvīgi uztur mitrus.
Damaniem ir salīdzinoši vāja termoregulācija (organisms nav pilnībā homotermisks, to ķermeņa temperatūra svārstās atkarībā no vides temperatūras). Tāpēc damani lielāko daļu laika pavada, grupās vai pa vienam sauļojoties, jo sevišķi ziemā, kad tas kalpo kā svarīgs enerģijas saglabāšanas mehānisms. Ziemā damaniem nepieciešams arī vairāk barības. Damani ir aktīvi dienā, bet vēlu un tikai uz īsiem brīžiem nāk ārā no alām, kad laiks ir vēss un apmācies, un lietus laikā ārā nenāk nemaz. Lai saglabātu siltumu, damani alās bieži saspiežas kopā čupiņās.
Damanu kažoka biezums atkarīgs no dzīves vietas apstākļiem. Tuksnesī damaniem vilna ir īsa, bet aukstākos apstākļos dzīvojošajiem – daudz biezāka.
Barība un barošanās
Klinšu damani ēd praktiski visus pieejamos augus – zālaugus un krūmus, sevišķi lobēlijas un krustaines. Ēd pat tādus nakteņu un eiforbiju dzimtas augus, kas visiem pārējiem dzīvniekiem ir indīgi. Garšo augu jaunie dzinumi, pumpuri, augļi un ogas, bet sausajā sezonā 75% no barības sastāda zālaugi. Retāk ēd kukaiņus un to kāpurus.
Barojoties damani turas alas tuvumā, bet var doties līdz 50–100 m attālumā no tās. Visaugstākā barošanās aktivitāte ir agri no rīta un vēlu pēcpusdienā, tomēr kopējais barojoties pavadītais laiks ir augēdājam visai īss – mazāk par stundu dienā.
Damani labi kāpj kokos un staigā pa zariem, lai tiktu klāt svaigām lapām.
Damani var vairākas dienas izturēt bez dzeramā ūdens, organismam vajadzīgo šķidrumu uzņemot ar barības augiem.
Sabiedriskā uzvedība
Damanu ģimenes vienība sastāv no viena pieauguša teritoriāla tēviņa (var būt arī otrs, rangā zemāks tēviņš), vairākām radnieciskām pieaugušām mātītēm un mazuļiem. Grupā var būt 2–26 dzīvnieki, bet visbiežāk 4–10. Vairāku ģimeņu kolonijā var būt līdz 80 damaniem. Teritoriālais tēviņš ir kolonijas līderis un modrākais dzīvnieks. Kamēr pārējā grupa barojas, vai nu šis tēviņš vai viena no mātītēm dežurē uz augsta akmens vai zarā un, ja draud briesmas, dod trauksmes signālu – asu rējienu, un visa grupa tad šaujas uz slēptuvēm. Damanu saziņā aprakstīts 21 dažāds balss signāls, t.sk. “dziesmas”.
Vairošanās un dzīves cikls
Grūsnība ilgst 202–245 dienas. Metienā ir 1–6, visbiežāk – 2–3 mazuļi. Mazuļi piedzimst 170–240 g smagi, labi attīstīti un redzīgi, un jau nākošajā dienā ņipri pārvietojas. Pēc 2 nedēļām sāk nomēģināt cieto barību. Ar mātes pienu barojas 10 nedēļas. Dzimumgatavību sasniedz 16–17 mēnešu vecumā, bet pieauguša damana izmērus sasniedz 3 gadu vecumā.
Damanu dzīves ilgums ir 8–10 gadi. Nebrīvē reģistrēta 11 gadu nodzīvošana.
Dažādi fakti
Damani ārēji atgādina nelielus trušus, bet visā citā ziņā tie ir pilnīgi atšķirīgi no trušiem un vairāk radnieciski ziloņiem un citiem nepārnadžiem. Tomēr plaši izteiktais apgalvojums, ka damani ir tuvākie mūsdienu ziloņu radinieki, varētu arī nebūt pilnīgi pareizs. Pēdējās uz morfoloģiskajiem un molekulārajiem pētījumiem balstītās klasifikācijas rāda, ka ziloņiem visradnieciskākā mūsdienu dzīvnieku grupa ir sirēnu kārta (lamantīni, dugongi, jūras govis), bet damani ietilpst vienā apakšgrupā ar ziloņiem un sirēnām.
Damanu ķermeņa lielums ir atkarīgs no nokrišņu daudzuma vidē, kur tas dzīvo, jo nokrišņi tieši ietekmē damanu pamatbarību – augus. Parasti rajonos, kur mitrāks, damani ir lielāki nekā sausajās dzīves vietās.
Klinšu damanu komunālajās atejas vietās veidojas lielas kaudzes, ekskrementiem un urīnam pakāpeniski sarecot lipīgā masā. Šo vielu – hiraceumu (hyraceum, no damanu nosaukuma) – izmanto epilepsijas, konvulsiju un “sieviešu kaišu” ārstēšanā.
Damaniem uz muguras ir dorsālais dziedzeris. Kad damans satraucas, tā muguras sari izslejas, atsedzot dziedzeri. Tas ir damaniem raksturīgs agresijas demonstrējums.
Damanu tēviņa dzimumorgānu lielums sezonāli mainās. Maijā–janvārī ārpus vairošanās sezonas damanu tēviņu sēklinieki ir nelieli (un apstājusies spermatozoīdu ražošana), savukārt februārī, sākoties riesta sezonai, sēklinieki ievērojami palielinās.
Damanu galvenie dabiskie ienaidnieki ir leopardi un ērgļi. Tos var medīt arī lapas, zebiekstes un mangusti.
Dažviet, kur izveidojušās ļoti lielas damanu populācijas, tie no savas klinšu dzīves vides var izplatīties uz cilvēku apdzīvotām vietām, kur kaitē, ieviešoties kanalizācijas sistēmās un mūra sienās. Damanus apvaino arī, ka Dienvidāfrikā tie ganībās konkurējot ar aitām uz barību, un damanu skaitu pieprasa samazināt. Tomēr pētījumi rāda, ka damani lauksaimniecībai nerada vairāk par 1% zaudējumu gadā.
Dažas vietējās ciltis ir iecienījušas damanu gaļu. Vietējie iedzīvotāji damanus no alām izvilina, ar svilpīti atdarinot damana balsi, un damani tad nespēj noturēties, nepalūrējuši no alas.