Kapibara

Dzīves vide un pielāgojumi

Kapibaras apdzīvo biezu augāju ap dīķiem, ezeriem, upēm, strautiem, muklājiem. Iecienīta dzīves vide ir palienes.

Kapibaras neveido pastāvīgas mītnes, bet slēpjas biezoknī. Netraucētās vietās kapibaras ir aktīvas no rīta un vakarā, bet dienas vidus svelmes periodu pārlaiž seklā bedrītē vai ūdenī. Cilvēku blīvāk apdzīvotos rajonos kapibaras ir aktīvas naktī.

Pieaugušām kapibarām ķermeni sedz vien reti sari, kā dēļ kapibara ir jutīga pret apdegšanu saulē. Lai pasargātu ādu no saules, kapibaras izvārtās dubļos.

Kad kapibaru pārsteidz uz sauszemes, tā rikšo prom kā zirgs, bet, ja turpinās uzstājīga vajāšana, metas ūdenī. Kapibaras ļoti labi peld un nirst. Kamēr peld, virs ūdens paliek tikai nāsis, acis un ausis. Kapibara arī spēj peldēt pilnībā zem ūdens, un nereti šādi veic ievērojamus attālumus, vai arī paslēpjas ūdens augos, virs ūdens atstājot tikai nāsis. Tomēr, lai arī kapibaru dēvē par ūdens dzīvnieku, ūdeni tā galvenokārt izmanto tikai paslēptuvei. Pilnībā zem ūdens var pavadīt līdz 5 minūtēm.

Kapibaras pielāgojumi dzīvei ūdenī ir mucveidīgais ķermenis, kura blīvums tikai nedaudz pārsniedz ūdens blīvumu, peldplēves starp kāju pirkstiem, acu, ausu un nāsu novietojums galvas virspusē.

Barība un barošanās

Kapibaras barībā ir galvenokārt zāle un ūdens augi. Dažreiz ēd arī koku mizu un augļus. Kapibaras nereti ganībās barojas kopā ar govīm. Pieaugusi kapibara dienā apēd 2,5–3,5 kg zāles.

Tāpat kā citiem grauzējiem, kapibaras zobi pastāvīgi aug, tā kompensējot pastāvīgo dilšanu, kapibarai nemitīgi ēdot šķiedrainu zāli.

Kapibarām ir ļoti efektīva gremošanas sistēma, kas uztur dzīvnieku, kura barībā 75% sastāda tikai 3–6 augu sugas. Kapibaras ir koprofāgi – t.i., tās ēd savas fekālijas kā gremošanas trakta baktēriju avotu, kas nepieciešamas, lai sagremotu zāles sastāvā esošo celulozi. Kapibaras arī atgremo barību.

Kapibaras ēd arī kultūraugus – labību, melones un ķirbjus, kā dēļ izpelnās ražas postītāju reputāciju.

Sabiedriskā uzvedība

Kapibaras parasti sastopamas līdz 3–30, visbiežāk ap 10 dzīvnieku grupās. Grupā ietilpst pāris vai vairāki abu dzimumu pieaugušie dzīvnieki kopā ar pēcnācējiem. Grupā ir stabila un sirdīgi uzturēta hierarhija, un grupu parasti vada dominējošais tēviņš. Pieaugušam tēviņam uz pieres ir kails laukums, kur atrodas palielināti tauku dziedzeri. Tas ir t.s. “moriljo dziedzeris”, kas izdala baltu šķidrumu, kas noder kā smaržas signāls, vēstot par dzīvnieka fizioloģisko stāvokli un gatavību vairoties (ja ieberzts uz dzīvnieka ķermeņa) vai kalpo teritorijas iezīmēšanai (tad to ierīvē koku un krūmu mizā).

Vairošanās un dzīves cikls

Kapibaras ir poligāmas. Vairojas cauru gadu, bet vislielākā vairošanās aktivitāte ir lietus sezonas sākumā. Kad mātīte meklējas, tēviņš sāk tai cieši sekot soli solī, un dominējošais tēviņš pacenšas padzīt rangā zemāko un aizņemt tā vietu. Kapibaras pārojas ūdenī.

Gadā parasti ir viens metiens, bet labvēlīgos apstākļos dažām mātītēm var būt arī pa diviem metieniem. Grūsnība ilgst 130–150 dienas. Metienā ir 1–8 mazuļi, visbiežāk 4. Dzemdības notiek uz sauszemes. Mazuļi piedzimst 1,5 kg smagi un labi attīstīti, tūlīt seko mātei un jau drīz nomēģina zāli. Mazuļi ar mātes pienu barojas 16 nedēļas un kļūst neatkarīgi apmēram gada vecumā.
Kapibaru mazuļi barojas ne vien ar savas mātes, bet arī citu grupas mātīšu pienu. Mazuļi dzīvo “komunālajā migā”, un to aprūpē piedalās visi pieaugušie grupas locekļi. Savā pirmajā dzīves gadā jaunās kapibaras vēl ir mazas, lēnas un ātri nogurdināmas, kas tās dara jutīgas pret plēsoņu uzbrukumiem. Mazuļu aizsardzība grupā ir nepieciešama sugas izdzīvošanai.

Kapibaras dzimumgatavību sasniedz nepilnu 2 gadu (18–22 mēnešu) vecumā.

Kapibaru mātītēm ir 5 pāri zīdekļu.

Dzīves ilgums nebrīvē pārsniedz 12 gadus. Savvaļā parasti nodzīvo 6–10 gadus, bet vidējais dzīves ilgums ir pat zemāks par 4 gadiem, jo kapibaras, sevišķi jaunās, ir iecienīta barība jaguāriem, pumām, ocelotiem, plēsīgajiem putniem, kaimaniem, kā arī anakondām.

Dažādi fakti

Kapibara ir vislielākais mūsdienu grauzējs. Ķermeņa garums ir 100–130 cm, augstums plecā – līdz 60 cm, svars – 27–79 kg. Mātītes ir mazliet lielākas par tēviņiem.

Kapibaras medī galvenokārt kvalitatīvās ādas iegūšanai, bet augsti vērtēta ir arī kapibaru gaļa, kas pēc izskata un garšas atgādinot cūkgaļu. Kapibaru gaļu sasāla, izžāvē un sasmalcina. Uzskata par delikatesi, parasti pasniedz ar rīsiem un plantāniem (cepamajiem banāniem).

Katoļu baznīca kapibaras gaļu pasludinājusi par lietojamu pārtikā gavēņa laikā (40 dienu periodā līdz Lieldienām). Jau 16. gs. priesteri kapibaru klasificēja kā “zivi” (pateicoties tās dzīvei ūdenī), tātad piemērotu gavēņa ēdienam.

Dienvidamerikā kapibaras arī komerciāli audzē dažos rančo. Domā, ka šāda rančo prakse nes labumu dabisko mitrāju uzturēšanā – labāka metode nekā to nosusināšana intensīvai liellopu audzēšanai. Ierosināta kapibaru liela apjoma audzēšana, lai darītu galu nelegālajām medībām. Pierādījies, ka kapibaras ir viegli pieradināmas. Daudzviet Dienvidamerikā kapibaras ir vienīgā lielo zālēdāju suga, un tās ir efektīvākas zālēdājas nekā govis un citi introducētie mājlopi.

Kapibaras nosaukums radies no gvarani indiāņu vārda Kapiÿva – “zāles valdniece”. Savukārt sugas latīniskais nosaukums Hydrochoerus nozīmē “ūdens cūka”.