Kalifornijas paipala

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Aves – putnu klase
Galliformes – vistveidīgo kārta
Odontophoridae – Amerikas paipalu dzimta
Callipepla californica – Kalifornijas paipala

Izplatība savvaļā

Kalifornijas paipala izplatīta Ziemeļamerikas Klusā okeāna piekrastes rajonos ASV, Kanādā un Meksikā. No 1960. gada Kalifornijas paipalu skaits ASV jūtami samazinājās, faktors bija zālāju biotopu pārganīšana (savukārt areāla mazāk sausajos rajonos uz dažām populācijām negatīvi atsaucās arī zāles pāraugšana nepietiekamas ganīšanas dēļ). Toties nākamajā desmitgadē skaits sāka palielināties, un tas turpinās arvien. Vērtē, ka 1970.–2017. gadā savvaļas populācija ik gadus pieaugusi par 1,1%, un šobrīd pieaugušo putnu skaits varētu būt ap 5,8 miljoniem.

Kalifornijas paipala ir nozīmīgs medījamais putns ASV rietumos (savulaik ik gadus nomedīja vairāk par diviem miljoniem). Kalifornijas paipalas tur arī nebrīvē, tās ir iecienītas sava dekoratīvā izskata dēļ. Abu šo iemeslu dēļ tās ir arī introducētas rajonos ārpus to dabiskā izplatības areāla – ASV Jūtas, Nevadas un Ņūmeksikas štatos un arī Havaju salās, Kanādā – Britu Kolumbijā, kā arī daudzviet citur – Argentīnā, Austrālijā, Čīlē un Jaunzēlandē.

Vai ir tiesa, ka

Kalifornijas paipala lido ar ātrumu 90 km/h?
Kalifornijas paipalu baros var būt 1000 putnu?
Ja Kalifornijas paipalu mātīte aiziet bojā, perēšanu pārņem tēviņš?

Dzīves vide

Kalifornijas paipalas apdzīvo ļoti dažādus biotopus – čaparalu (sausu, biezu mūžzaļo pundurkoku biotopu, kāds raksturīgs Lejaskalifornijā), krūmājus, tuksnesi, zālājus un mūžzaļos mežus. Var dzīvot arī piepilsētās un lauksaimniecības platībās.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Kalifornijas paipalas uzturas galvenokārt uz zemes. Tās apdzīvo 2–18 ha lielas teritorijas, kas vasarā ir mazākas, ziemā – lielākas.

Pētījumos noskaidrots, ka Kalifornijas paipalas lidojuma ātrums ir 61,2–93 km/h, reģistrētais pārvietošanās ātrums uz zemes – 19,3 km.

Barība un barošanās

Kalifornijas paipalas ir augēdājas – pārtiek no augiem un to sēklām. Pamatbarība ir dažādu platlapaino augu sēklas, ēd arī gumus. Barību meklē, kašņājoties pa substrātu (meklē sēklas), arī plūc augu lapas. Kad ir iespēja, ēd arī augļus, ogas un kukaiņus.

Iecienīti barības augi ir tauriņzieži – lupīnas (Lupinus), vanagnadziņi (Lotus), āboliņi (Trifolium), lucernas (Medicago), kā arī grābeklītes (Erodium), tuksneša āmuļi (Phoradendron), kālija sālszāle (Salsola kali), ozoli (Quercus), pelūdes (Hypochoeris), amzinkijas (Amsinckia) un mieži (Hordeum). Ēd arī augu lapas.

Nepieciešams stāvošs ūdens, ko padzerties.

Sabiedriskā uzvedība

Kalifornijas paipalas parasti redzamas grupās – parasti 25–40 putnu bariņos, bet novērots arī līdz pat 1000 putnu vienkop. Pavasarī, sākoties vairošanās sezonai, grupas izklīst, veidojas pāri, un tēviņi aizsargā teritorijas un mātītes. Kad izšķiļas cālīši, paipalu ģimenes turas kopā līdz pat jauno paipaliņu izaugšanai.

Vairošanās un dzīves cikls

Areāla dienvidos ligzdošanas sezona sākas aprīlī, ziemeļos – maijā–jūnijā un turpinās līdz jūlijam–augustam.

Ligzda ir ar zāli izklāta bedrīte uz zemes. Dējumā visbiežāk ir 13–17 olas, bet var būt no 6 līdz pat 28. Olas ir krēmkrāsā ar gaišbrūniem raibumiem, olu izmērs vidēji 31,6×24,1 mm.

Perēšana aizņem 22–23 dienas. Perē mātīte viena, bet tēviņš uzturas tuvumā. Kad izšķiļas cālīši, to vadāšanā piedalās arī tēviņš. (Ir arī novērojumi, ka, ejot bojā perējošajai mātītei, tēviņš pārņem perēšanu.) Paipalu mazuļi ir ligzdbēgļi, šķilšanās ir sinhrona, un jau pēc stundas cālīši tek līdzi vecākiem.

Kalifornijas paipalām ligzdošana bieži paliek bez rezultātiem – nereti tikai 20% ligzdu izaug mazuļi. Ja pirmais perējums neizdodas, vēlāk vasarā perē atkārtoti.

Vidējais dzīves ilgums savvaļā – 7 gadi.

Migrācijas

Kalifornijas paipalas ir nometnieces, kas sezonālas migrācijas neveic. Vistālākais veiktais attālums nepārsniedz 27 km.

Dažādi fakti

Kalifornijas paipalas ir nelieli vistveidīgie putni – to garums ir 23–27 cm, svars – 150–190 g. Tēviņi ir nedaudz smagāki par mātītēm.

Sugai raksturīgs dzimumu dimorfisms – tēviņam ir spilgti melns, smails cekuls uz pieres, uzkrītošs, melnbalts sejas zīmējums un brūnmelns zvīņu raksts uz vēdera. Mātītes ir pelēcīgākas, ar īsāku cekuliņu.

Kalifornijas paipalai aprakstītas astoņas pasugas, kuras atšķiras pēc krāsojuma, jo īpaši atšķiras muguras tonis, kas var būt no pelēka līdz brūnam, un nedaudz atšķiras arī putnu lielums.

Informācijas avoti

BirdLife International 2021. Callipepla californica. – The IUCN Red List of Threatened Species 2021: e.T22679603A138739529. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2021-3.RLTS.T22679603A138739529.en. Accessed on 6 July 2022.

McGowan P.J.K. 1994. Family Phasianidae (Pheasants and Partridges). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 434–553.

Price Z. 2000. Callipepla californica. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Callipepla_californica/. Accessed on 6 July 2022.