Kailais smilšracējs

Dzīves vide un pielāgojumi

Kailie smilšracēji jeb kailās kurmjžurkas ir nelieli, sabiedriski pazemes dzīvnieki, kuri pielāgoti dzīvei vienīgi sausā vidē. Tie apdzīvo Austrumāfrikas savannas rajonus, kur nokrišņu ir ļoti maz un neregulāri (vidēji tikai 200–400 mm gadā) un pastāvīgi ir ļoti silts. Alas vislabprātāk veido cietā, laterītiskā smilšmālā, bet var dzīvot arī smalkās smiltīs, tīrā ģipšakmenī un laterītā. (Laterīts ir ķieģeļsarkanas krāsas iezis, kas sastāv galvenokārt no alumīnija un dzelzs oksīdiem un oksīdu hidrātiem).

Katra smilšracēju saime dzīvo plašā un sarežģītā alu sistēmā. Ap 2 m dziļumā no zemes virsmas izveidota liela kopējā migas kamera – bez izklājuma vai ar nedaudz ieklātiem sausiem augiem. No migas ved vairāki barības meklēšanas tuneļi – 3 cm plati, 15–40 cm dziļumā no zemes virsmas. Barības tuvumā tuneļi sazarojas. Ir arī “avārijas izejas” – līdz 70 cm dziļas ejas, kuras dažreiz izmanto bēgšanai. Virs alu sistēmas slejas zemes uzkalniņi, kas pēc formas atgādina vulkānus.

60 dzīvnieku kolonijā izmērot tuneļus, to kopgarums izrādījās 595 m, bet lielā, ap 90 dzīvnieku kolonijā tuneļi pārsniedza 3 km un tika saskaitītas 11 migu kameras.

Kailajiem smilšracējiem ir daudz neparastu anatomisku un fizioloģisku īpatnību, to skaitā – vairāki to specializētajam dzīves veidam atbilstoši pielāgojumi.

Smilšracēji alu rakšanā izmanto galvenokārt priekšzobus, savukārt ar kājām aizstumj atrakto zemi. Dziļākos rakšanas darbos piedalās racēju ķēde. Pirmais dzīvnieks ir galvenais racējs, bet pārējie izrakto zemi pakāpeniski aizstumj izejas virzienā, un pēdējais no tiem zemi izstumj virszemē. Izstumtās zemes pauguriņi ir vienīgais, kas liecina par smilšracēju koloniju pazemē.

Smilšracēju zobi nepārtraukti aug un, rokot ejas, arī nepārtraukti dilst. Žokļu muskuļi sastāda ap 25% no visas smilšracēju muskuļu masas.

Kā smilšracēji neaizrijas ar zemi, ja jau rok ar zobiem? Izrādās, dzīvnieciņa mutē ir stingri sariņi, kas novirza zemes daļiņas. Dažbrīd racējs vēl paņem mutē koka gabaliņu vai miziņu, kas neļauj zemei aizdambēt tā rīkli.

Vai dzīve pazemē ir droša? Tomēr ne pilnībā. Pa smilšracēju alām ļoti veikli spēj pārvietoties čūskas, kas arī medī šos dzīvnieciņus. Ar smilšracējiem barojas, piemēram, rūsganā knābjčūska (Rhamphiophis oxyrhynchus) un smilšu žņaudzējčūska (Eryx colubrinus). Pētījumos knābjčūsku kuņģos atrasti pat pa trim aprītiem smilšracējiem. Lielākie smilšracēji cenšas aizstāvēt koloniju, čūskām uzbrūkot.

Kailos smilšracējus medī arī plēsīgie putni. To uzbrukumi visvairāk draud rakšanas laikā, un visvairāk apdraudēts ir pēdējais racējs ķēdē, kurš izstumj atrakto zemi virszemē. Tāpēc smilšracēji cenšas paveikt rakšanas darbus, cik ātri iespējams.

Tā kā kailie smilšracēji dzīvo pazemē, to acis ir daudz sīkākas nekā citiem grauzējiem, pie tam tās sedz biezi plakstiņi, kas vēl papildus norobežo gaismu. Redze nav nekāda asā – tie neskaidri saredz tikai nelielā attālumā. Kailajiem smilšracējiem redze arī nav svarīga izdzīvošanā, vissvarīgākās ir citas maņas – dzirde un jo sevišķi tauste.

Pirmajā acu uzmetienā zvēriņš izskatās kails, bet, apskatot tuvāk, izrādās, ka tā nemaz nav. Uz smilšracēja ķermeņa ir izkaisīti reti, bāli taustes matiņi, uz lūpām ir uzkrītoši vibrisi (cieti, jutīgi mati, ko nebūtu pareizi saukt par ūsām), un pēdām ir smalku matiņu apmale (tā palīdz, kad rokot ar pēdām jāaizstumj izraktā zeme).

Vibrisi un jutīgie taustes matiņi uz astītes smilšracējiem palīdz orientēties pazemes tuneļos, labi kalpojot redzes vietā. Lai alā noorientētos, zvēriņš pārvietojoties kustina galvu un astīti šurpu turpu.

Dzirde ir laba, lai gan austiņas ir gandrīz nemanāmas. Ārējā auss ir vienīgi neliela ādas kroka ap auss atveri. Drukns ķermenītis, īsa aste un kājas, nelielas ausis – viss ir piemērots, lai vieglāk pārvietotos pa alu. Toties proporcionāli ļoti lielas ir ķepas, kā jau pienākas racējam.

Kailajiem smilšracējiem ir viszemākā termoregulācijas spēja zīdītāju starpā, toties stabils mikroklimats ir to alās. Smilšracēju ķermeņa temperatūra ir zema – tikai 32°C, un, neatkarīgi no ārējiem klimata apstākļiem, smilšracēju alā cauru gadu tiek uzturēta 26–32°C temperatūra un 80% gaisa mitrums. Smilšracēji sasildīties dodas tuvāk zemes virsmai, kur alu sieniņas sasildījusi saule, bet, kad jāatvēsinās, pārvietojas uz dziļākiem un vēsākiem alu atzariem. Toties sevišķi karstā vai aukstā laikā smilšracēji virszemei nemaz netuvojas,  bet uzturas komfortablos apstākļos migā. Tāpēc lielākā rakšanas aktivitāte ir galvenokārt agros rītos un vēlās pēcpusdienās.

Kailajiem smilšracējiem nav ne sviedru dziedzeru, ne arī visiem pārējiem zīdītājiem raksturīgā zemādas tauku slāņa. Ādas plānums, krokas, kas palielina ādas virsmu, un zemādas tauku slāņa trūkums uzlabo siltuma apmaiņas efektivitāti sildoties un atvēsinoties. 

Barība un barošanās

Kailie smilšracēji pārtiek no dažādām augu pazemes daļām – saknēm, sīpoliem un bumbuļiem – visam, kam vien pazemē var piekļūt. Tā ir barība ar augstu šķiedrvielu saturu, kuras sagremošanā palīdz simbiotiskie mikroorganismi smilšracēju barības traktā.

Tā kā iecienītā barība savannā atrodama izkaisīti lielās platībās, smilšracējiem barības meklējumos jāveic lieli attālumi. Atraduši augus, smilšracēji tos uzreiz pilnībā nenoposta, piemēram, apēd tikai daļu no pazemes bumbuļiem un atlikušos atkal rūpīgi aprušina ar zemi. Tas ļauj augiem augt un uzziedēt, un smilšracēji vēlāk atkal ierodas pēc barības.

Tikko barība ir ievākta un atgādāta uz migu, tā tiek noglabāta krātuvē.

Smilšracēji nespēj rakties pa slapju vai mitru zemi. Šādās situācijās tiem jāpaliek migā un jāsagaida apstākļu uzlabošanās. Tad tie ķeras pie barības krājumiem, bet barības meklējumus atsāk, kad tas atkal iespējams.

Kailie smilšracēji nedzer ūdeni. Organismam nepieciešamo šķidrumu tie uzņem ar apēsto augu barību. Augi nodrošina arī vajadzīgos mikroelementus – kalciju, magniju un fosforu, bet, ja nepieciešams vairāk, smilšracēji papildus grauž zemē atrastos lielo zālēdāju kaulus. 

Kailie smilšracēji dzīvo rajonos, kur nav daudz cilvēku mītņu un lauksaimniecības zemju, un tātad cilvēkam nekā nekaitē. Tomēr, ja vien tiek klāt, tie labprāt ēd manioku un batātes (saldos kartupeļus). Ja sugas areālā paplašināsies šo kultūru audzēšana, kailie smilšracēji var izpelnīties ražas postītāju reputāciju.

Sabiedriskā uzvedība

Kailie smilšracēji un Namībijā sastopamie Damaralendas smilšracēji (Fukomys damarensis) ir vienīgās divas zīdītāju sugas, kas dzīvo stingri organizētās saimēs tāpat kā sabiedriskie kukaiņi (bites, skudras u.c.).

Smilšracēju kolonijā var būt 75–90 dzīvnieki, bet visbiežāk – 20–30. Ir ziņojumi par lielākām smilšracēju kolonijām – līdz pat 290 dzīvniekiem, bet, iespējams, kļūdaini ieskaitīti vairāku koloniju dzīvnieki. Piemērotā dzīves vidē smilšracēju kolonijas var būt pat tikai 100 metru attālumā cita no citas, bet vietās, kur daudz barības – pat dažu desmitu metru attālumā.

Kailo smilšracēju kolonijas ir paplašinātas ģimeņu grupas ar vairāku paaudžu dzīvniekiem.

Tāpat kā kukaiņu saimēs, arī kailo smilšracēju kolonijā ir stingra pienākumu dalīšana. Saimē ir viena ļoti liela dominējošā mātīte – “karaliene”, 1–3 tēviņi, kas vairojas, un abu dzimumu “strādnieki”, kas nevairojas. Ļoti retos gadījumos saimē ir divas “karalienes”.

“Karaliene” izvēlas dažus lielākos un vecākos tēviņus, ar kuriem pāroties, un savas “valdīšanas” laikā nepārojas ar nevienu citu. “Karaliene” hierarhiju saimē uztur, agresīvi izturoties pret tēviņiem un “strādniekiem”, tos grūstot un bradājot. Būdama kolonijā galvenā, “karaliene” arī saņem barību pirmā. Hierarhijas secība smilšracēju saimē ir lineāra – “karaliene”, nākošie – lielie tēviņi, kas vairojas, tālāk – “strādnieki” – vispirms lielākās mātītes un tēviņi, tad jaunāki, sīkāki “strādnieki” un, visbeidzot, mazuļi.

“Karaliene” un “nestrādājošie” laiku pavada migas kamerā, kuru atstāj vienīgi urinācijas vai defekācijas nolūkā. Savukārt “strādnieku” ziņā ir visi darbi – tie piegādā barību “karalienei” un “nestrādājošajiem”, ievāc materiālu migai, aprūpē mazuļus, uztur un tīra alu sistēmu, rok jaunas alas un iekārto migas, kā arī aizsargā koloniju pret čūskām. Darbu dalīšana ir arī “strādnieku” kastā – mazāko “strādnieku” ziņā ir barība un mazuļu kopšana, lielāko – rakšana un kolonijas apsargāšana.

Kailo smilšracēju kolonijās dzīve rit izolēti no citām kolonijām. Inbrīdings (tuvradnieciska vairošanās) smilšracēju saimēs ir norma, tā rezultāts ir ģenētiski vienveidīgi dzīvnieki.

Ja “karaliene” aiziet bojā, saimes lielākās mātītes cīnās savā starpā, pat līdz nāvei, un, kad citu konkurentu vairs nav, dominējošā mātīte pārņem koloniju. “Karalienes” maiņa var notikt arī, jaunai mātītei izspiežot veco. Kad mātīte kļuvusi par “karalieni”, ar viņu notiek arī fiziskas pārvērtības, t.sk. palielinās mugurkaula skriemeļi, lai viņa spētu iznēsāt pēcnācējus. Kad saimē atjaunota hierarhija, turpmāk vairojas tikai “karaliene”, kura pati ierosina pārošanos, izraugoties kādu no “nestrādājošajiem” tēviņiem.

Vairošanās un dzīves cikls

Savvaļā kailie smilšracēji vairojas cauru gadu. “Karaliene” dzemdē ik pa 76–84 dienām, ik gadu laižot pasaulē vairāk nekā 50 mazuļu 4–5 metienos. Reģistrēts, ka kāda mātīte 11 gadu laikā nebrīvē dzemdējusi vairāk nekā 900 mazuļu. Neviena mātīte nespētu izaudzināt tādu skaitu pēcnācēju, ja to aprūpē nepiedalītos visa saime.

Grūsnība ilgst ap 66–74 dienām, katrā metienā var būt ir 1–28 mazuļi, bet visbiežāk dzimst 3–12.

Jaundzimušie mazuļi dzimst ļoti sīki (to svars ir ap 1,9 gramiem), akli un, bez šaubām, kaili. 24 stundas kopš dzimšanas mazuļiem parādās priekšzobi, un tie sāk rāpot. 2 nedēļu vecumā mazuļi iegūst dzirdes spēju. Kustībām kļūstot koordinētākām, tie sāk pārvietoties ārpus migas kameras. Jau 2 nedēļu vecumā mazuļi līdztekus mātes pienam sāk izmantot arī augu barību. Apmēram 3 nedēļu vecumā mazuļi sāk rotaļu cīņas, stumjot un velkot cits citu aiz astītes vai ādas.

Tā kā “karaliene” vairojas gandrīz nepārtraukti, mazuļu aprūpē viņa spēj piedalīties maz, un tas ir galvenokārt “strādnieku” uzdevums. Saikne ar pēcnācējiem “karalienei” pastāv tikai pirmās 36 dienas pēc dzemdībām, kamēr tā zīda mazuļus, bet pēc tam aprūpes pienākums pilnībā pāriet “strādnieku” ziņā. Tie apgādā mazuļus ar barību, silda, apmīļo, aizsargā un nepieciešamības gadījumā pārvieto (piemēram, ja radies kāds apdraudējums).

Kailajiem smilšracējiem ir 9–15 zīdekļi, vidēji – 12. 

Jaunie smilšracēji pieaugušu dzīvnieku izmērus sasniedz gada vecumā vai vēlāk. Neskatoties uz to, jau 1–2 mēnešu vecumā, drīz, kopš pārtraukuši baroties ar mātes pienu, tie kļūst par saimes locekļiem “strādnieku” lomā. Pirmie darbi ir alu slaucīšana un barības nešana.

Šķietami primitīvie kailie smilšracēji dzīvo neparasti ilgi. To mūžs ir ap 9 reizes garāks nekā pārējām grauzēju sugām, un arvien nav pilnībā izprasti mehānismi, kas kolonijās nodrošina šādu dzīves ilgumu. Kailie smilšracēji var nodzīvot pat 30 gadus, ja vien neiet bojā plēsoņu uzbrukumā, no pārmērīga karstuma vai sala, vai necieš no lauksaimniecībā lietotām indēm.

Dažādi fakti

Kailajiem smilšracējiem atklātas vēl daudzas neparastas īpašības, to skaitā tie nejūt sāpes un nav uzņēmīgi pret ļaundabīgiem audzējiem.

Tā kā kailo smilšracēju dzīves veids ir līdzīgs sabiedrisko kukaiņu dzīves veidam, smilšracēju pētniecībā piedalījušies arī entomologi, to skaitā Francis Ratnieks – latviešu izcelsmes biškopības profesors Saseksas Universitātē Lielbritānijā – viens no pazīstamākajiem (un zinātniskajā literatūrā visvairāk citētajiem) bišu ekspertiem pasaulē.

Kailie smilšracēji ir nozīmīga suga Kenijas ekotūrisma industrijas kontekstā.

Informācijas avoti

Hagan, K. 2013. Heterocephalus glaber. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Heterocephalus_glaber/. Accessed on 31 July 2020.

Jarvis, J.U.M, P. Sherman P.W. 2002. Heterocephalus glaber. – Mammalian Species 706: 1–9. American Society of Mammalogists.

Maree, S. & Faulkes, C. 2016. Heterocephalus glaber. – The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T9987A115095455. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T9987A22184136.en. Accessed on 31 July 2020.

Nowak R.M. 1991. Genus Heterocephalus – Naked Mole-rat, or Sand Puppy. – Walker’s Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 963–964. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.