Indijas dzeloņcūka

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Mammalia – zīdītāju klase
Rodentia – grauzēju kārta
Hystricidae – dzeloņcūku dzimta
Hystrix indica – Indijas dzeloņcūka

Izplatība savvaļā

Indijas dzeloņcūkas plaši izplatītas Āzijas dienvidu daļā un Tuvajos Austrumos. Sastopamas arī Himalaju kalnos līdz 2400 m augstumam.

Dzeloņcūkām pārmet ražas postīšanu un tās medī gan šī kaitējuma, gan lielisko, dekoratīvo adatu dēļ. Indijas dzeloņcūkas izzudušas Singapūrā un ir ļoti retas Arābijā, kur fermeri tām dara galu, tikko pamana.

Vai ir tiesa, ka

Dzeloņcūku mazuļi dzimst labi attīstīti un klāti ar adatām?
Dzeloņcūkas var ar savām adatām smagi savainot leopardus un tīģerus?
Atradušas kaulus, dzeloņcūkas tos savāc un sakrāj pie savas alas?

Dzīves vide un pielāgojumi

Dzeloņcūkas labi pielāgojas dzīvei visdažādākajā vidē. Vislabprātāk dzīvo klinšainās piekalnēs, bet tās var sastapt visu tipu mežos, krūmājos, klinšainos rajonos, stepēs, smilšu tuksnešos, kā arī dārzos un plantācijās.

Dzeloņcūkas paslēptuvēm izmanto klinšu plaisas, cauruļzobju alas vai – visbiežāk – slēpjas pašu raktās alās. Dzeloņcūku platās pēdas ar garajiem nagiem ir lieliski piemērotas alu rakšanai. Alas izmanto daudzus gadus no vietas. Viena šāda ala bijusi 18 m gara, noslēgusies lielā midzeņa kamerā 1,5 m zem zemes līmeņa, un tai bijušas trīs izejas.

Dzeloņcūkas ir aktīvas naktī. Parasti nekāpj kokos, toties lieliski peld.

Barība un barošanās

Dzeloņcūku barībā ietilpst miza, saknes, bumbuļi, krituši augļi un kultūraugi. Dažreiz ēd arī kukaiņus un sīkus mugurkaulniekus. Retos gadījumos novērots, ka dzeloņcūkas ēd maitas.

Dzeloņcūku alās un to tuvumā nereti atrod kaulus, bet dzeloņcūkas tos acīmredzot atstiepušas un grauzušas priekšzobu asināšanai un lai uzņemtu kaļķi (kas nepieciešams dzeloņcūku adatu augšanai).

Dzeloņcūkas sagādā krietnus zaudējumus fermeriem, graužot koku mizu gumijkoku plantācijās, noēdot kukurūzu, ķirbjus, saldos kartupeļus un jaunos kokvilnas dzinumus. Dzeloņcūkas posta ne vien plantācijas, bet arī dārzus, kur visu izrok un apgrauž.

Sabiedriskā uzvedība

Indijas dzeloņcūkas dzīvo ģimeņu grupās, bet barību labprātāk meklē vienatnē.

Vairošanās un dzīves cikls

Vienā alā parasti dzīvo vairākas nelielas ģimeņu grupas, bet mātīte var sev ieviest arī atsevišķu alu dzemdībām, midzeni izklāj ar zāli. Indijas dzeloņcūkas parasti ir monogāmas un mazuļu aprūpē piedalās abi vecāki. Grūsnība ilgst 93–112 dienas. Metienā ir 1–4 mazuļi, bet visbiežāk 1–2. Tikko piedzimuši mazuļi sver ap 350 g, ir redzīgi, labi attīstīti, un to ķermenīšus jau sedz mīkstas adatas. Ar mātes pienu barojas ap 100 dienām. Dzimumgatavību sasniedz 8–18 mēnešu vecumā.

Dzeloņcūkām ir ievērojams dzīves ilgums, viens no lielākajiem grauzēju kārtā. Savvaļā var nodzīvot 12–15 gadus. Galvenie dzeloņcūku dabiskie ienaidnieki ir lielie savvaļas kaķi.

Dažādi fakti

Dzeloņcūkām uz galvas, skausta un muguras ir tievas, garas adatas, kuras var sasliet kā cekulu. Ķermeņa sāni un aizmugurējā daļa savukārt klāta ar resnām, cilindriskām, līdz 35 cm garām adatām. Īsās astes galā piedevām ir grabināmās adatas. Tās ir tievas gandrīz visā savā garumā, bet adatas gals ir paplašināts un dobs, tā ka vairāku šo adatu vienlaicīga vibrēšana rada šalcošu graboņu.

Sastapušās ar citu dzīvnieku, dzeloņcūkas saceļ un izpleš savas adatas, tādējādi praktiski dubultojot savus izmērus. Ja traucēklis neatkāpjas, dzeloņcūkas stampājas ar kājām, žvadzina adatas un galu galā atmuguriski uzbrūk, cenšoties pretiniekā ietriekt stingrās, īsās ķermeņa adatas. Tieši šīs adatas nodara visvairāk posta un nereti paliek iedūrušās upurī.

Daudzi no bēdīgi slavenajiem cilvēkēdājiem leopardiem un tīģeriem izrādījušies dzeloņcūku adatu ievainoti, un ķermenī sadūrušās adatas tiem acīmredzot sagādājušas pastāvīgas sāpes un traucējušas normāli medīt savvaļas dzīvniekus.