Impala

Dzīves vide un pielāgojumi

Impalas apdzīvo skrajus mežus, krūmājus un savannu. Visiecienītākā ir akāciju savanna ar auglīgu augsni, kur arī sausajā sezonā aug kvalitatīva zāle. Impalas izvairās gan no pārāk bieza meža, gan pārāk klajas savannas, kur trūkst paslēptuvju. Tās nedodas arī pārāk augstu kalnos (Kilimandžaro nogāzēs sastopamas līdz 1700 m augstumā virs jūras līmeņa, bet ne augstāk).

Impalām nepieciešams, lai pastāvīgi tuvumā būtu pieejams ūdens. Tas sevišķi svarīgi ir sausajā sezonā, mazāk aktuāli – kad bagātīgi sazēlusi sulīga zāle. Daudz impalu dzīvo lielo upju tuvumā (piemēram, pie Limpopo un Zambezi), bet lietus sezonā tās var atļauties doties mazliet tālāk no upju ielejām. 

Impalas apdraud daudzi plēsoņas (lauvas, leopardi, gepardi, hiēnsuņi un hiēnas medī pieaugušās impalas, bet šakāļi un babuīni – impalu mazuļus). Impalām netrūkst paņēmienu, kā sevi pasargāt no plēsoņām. Svarīgākais no tiem ir spēja ļoti ātri skriet. Impalu skrējienu pat nevar īsti saukt par skriešanu – tās pārvietojas lēcieniem, no kuriem garākie sasniedz 9 metrus.

Pamanot plēsoņas, impalas metas bēgt un cenšas vai nu noskriet vai samulsināt ienaidnieku. Impalas skrien ne vien gariem, bet arī ļoti augstiem lēcieniem (parasti lec līdz pat 3 m augstu) un nereti ar nodomu lēkā dažādos virzienos, lai samulsinātu vajātāju. Vēl viena impalu lēcienu īpatnība – tās piezemējas uz priekškājām un var sevi aizsargāt, izsperot gaisā pakaļkājas. 

Impalu skrējiens un iespaidīgie lēcieni šķietami neprasa ne mazāko piepūli. Tās bieži pārlec krūmus un cita citu, un labprāt veic augstus palēcienus arī klajā vietā, kur nav nekādu šķēršļu.

Impalas nereti ganās kopā ar gazelēm (Gazella) un vēršantilopēm (Alcelaphus). Interesanti, ka šiem dzīvniekiem ir dažādas bēgšanas stratēģijas. Tikušas izbiedētas, gazeles un vēršantilopes aizbēg klajā līdzenumā, bet impalas cenšas aizbēgt un paslēpties, piemēram, krūmos vai pamežā.

Barība un barošanās

Impalas ir augēdājas ar jauktu barošanās veidu – atkarībā no situācijas tās var baroties ganoties vai šķinot. Lietus sezonā impalas barojas galvenokārt ar strauji augošo zaļo zāli. Iestājoties sausajai sezonai, zāle vairs nav pieejama lielā daudzumā, un impalām jāpārslēdzas uz dažādu pieejamo šķinamo barību, kas ir zemākas kvalitātes un ar augstāku šķiedru saturu. Sausajā sezonā arī pieaug barošanās laiks, apēstās barības daudzums un atgremošanas ilgums. Piemēram, lietus sezonā barošanās aizņem vidēji 8 stundas dienā, bet sausajā sezonā – ap 11 stundām.

Lietus sezonā impalas barojas galvenokārt ar zāli, sausajā sezonā ēd zāli, dažādu krūmu un koku lapas, kā arī dažādu augu augļus, sēklas un (piemēram, akāciju un mopānkoku) pākstis.

Impalas dienu pavada klajākās vietās un barojas, bet dienas vidus svelmē patveras ēnā un atgremo. Naktī galvenokārt atpūšas un atgremo, bet nedaudz arī paēd. Savukārt vislielākā aktivitāte un baru pārvietošanās notiek no rīta drīz pēc ausmas un vakarā pirms krēslas iestāšanās. 

Atšķirībā no citām antilopju sugām, impalām vismaz reizi dienā jādzer ūdens. Tas nav nepieciešams vienīgi lietus sezonā, kad bagātīgi sazēlusi sulīga zāle – tad impalas dažas dienas var iztikt bez dzeršanas. Taču, ja ūdens saturs barībā ir zemāks par 70%, impalas nevarēs iztikt bez dzeramā ūdens.

Sabiedriskā uzvedība

Sausajā sezonā visu vecumu un dzimumu impalas apvienojas lielos baros, kuros var būt pat vairāki simti dzīvnieku, kas kopīgi klaiņo barības meklējumos. Savukārt lietus sezonā impalas dzīvo grupās ar sarežģītu sociālo struktūru un ir teritoriālas. Dažviet Āfrikas austrumos, kur gadā ir divas lietus sezonas, impalu teritorialitātes periods aptver visu gadu, bet Dienvidāfrikā teritorialitāte pastāv tikai divus mēnešus.

Lietus sezonā impalas veido dažādas sociālās grupas – (1) mātīšu grupas kopā ar jaunuļiem, (2) teritoriāli tēviņi, (3) vecpuišu grupas.

Mātītes un jaunuļi apvienojas 10–100 dzīvnieku grupās, kas izmanto aptuveni 80–180 hektāru lielu platību. Vairākas šādas grupas veido vēl lielāku teritoriālo vienību – klanu. Jaunās mātītes parasti paliek savā dzimtajā klanā.

Lietus sezonā visaugstākā ranga tēviņi ieņem un aizsargā nelielas teritorijas. Teritoriju izmērs ir 20–90 hektāru, un saimnieks to robežas iezīmē ar urīnu un ekskrementiem. 

Tēviņi visaktīvākie, visagresīvākie un vistrokšņainākie ir vairošanās sezonas laikā. Mātītēm vai sāncenšiem tie tuvojas, izdodot ņurdošas un rukšķošas skaņas un raksturīgi šaudot mēli. Mātītes atbild, pulcējoties ap tēviņu, bet sāncenši vai nu bēg vai stājas pretī pretiniekam, arī šaudot mēli.

Tēviņš var kandidēt uz savu teritoriju, iegūstot un saglabājot augstu rangu hierarhijā. Kad vien iespējams, pretendents ielaužas svešā teritorijā un demonstrē sevi tās saimniekam, provocējot to uz cīnīšanos. Ja izdodas uzvarēt cīņā, ienācējs iegūst teritoriju savā īpašumā un iezīmē tās robežas.

Teritoriālais tēviņš cenšas kontrolēt visas mātīšu un jauno dzīvnieku grupas, kuras vien ienāk viņa teritorijā. Viņš dodas pie katra mātīšu bariņa un cenšas atturēt tās no došanās prom. Kamēr uz vietas nav mātīšu, nekonkurējošus, uzvedīgus vecpuišus savā teritorijā pacieš gluži labi. Kad parādās mātīšu bariņš, visi tēviņi tiek patriekti, savukārt visas mātītes tiek apošņātas un pārbaudītas, vai kāda nav estrusa stāvoklī (nemeklējas) – vai nevajadzēs ar kādu pāroties.

Tikko iekarojis teritoriju, impalu tēviņš ir labā formā. Tomēr teritorijas uzturēšana ir nogurdinoša, un dzīvnieka spēki pakāpeniski izsīkst, līdz tas vairs nespēj aizsargāt teritoriju pret jaunu pretendentu. Pētījumos Serengeti noskaidrots, ka tēviņa īpašuma tiesības uz teritoriju ilgst vidēji 82 dienas (5–267). Kad tēviņš zaudējis savu teritoriju, tas pievienojas vecpuišu baram, kurā tas atgūst spēkus un atkal pakāpeniski kāpj pa hierarhijas kāpnēm, līdz ir gatavs atsākt cīņu par savu teritoriju. Cīņa par teritorijas saglabāšanu vissīvākā ir laikā, kad meklējas visvairāk mātīšu. Riesta sezonā īpašuma tiesības uz teritorijām ir īsas, strauji mainās, un vairākums teritoriālo tēviņu ir spēka gados (5–7 gadus veci).

Neteritoriālie un jaunie tēviņi apvienojas vecpuišu grupās. Tajās var būt līdz 60 dzīvniekiem, un šādi bariņi uzturas 200–600 hektāru lielā teritorijā. Savukārt, iestājoties sausajai sezonai, kā jau minēts, tēviņi pievienojas mātīšu bariem.

Vairošanās un dzīves cikls

Ziemeļu populācijās (ekvatoram tuvākajos rajonos) impalas var vairoties cauru gadu, bet visvairāk mazuļu dzimst martā un novembrī. Dienvidāfrikā izteiktākā impalu riesta sezona ir aprīli–jūnijā, mazāk izteikta – arī septembrī–oktobrī. Impalu tēviņi ir poligāmi.

Grūsnība ilgst 6–7 mēnešus. Vienreiz gadā dzimst viens mazulis. Mātīte uz dzemdībām nošķiras no bara un dodas biezā aizsegā. Dzemdības parasti notiek dienas vidū. Tikko piedzimis mazulis ir 5–5,5 kg smags. Pēc 1–2 dienām māte ar mazuli atgriežas barā.

Mazuļa zīdīšanas periods impalu ziemeļu populācijās ir 4–6 mēneši, bet dienvidu populācijās – 6–8 mēneši. Nākošā mazuļa ieņemšana notiek, kamēr māte vēl zīda iepriekšējo. Impalu mazuļi aug “bērnudārzos” – grupiņā kopā ar vienaudžiem, kas spēlējas un visu dara kopā.

Impalu mātītēm ir 2 pāri zīdekļu.

Impalas dzimumgatavību sasniedz pusotra gada vecumā. Mātītēm pirmie mazuļi dzimst 2 gadu vecumā, bet jaunie tēviņi parasti savas teritorijas neizcīna un tātad arī nepārojas vēl līdz 4 gadu vecumam.

Savvaļā impalu dzīves ilgums var sasniegt 13 gadus. Mātīšu mūžs savvaļā ir vidēji 6–7 gadi, bet daudzas dzīvo ilgāk un arvien dzemdē mazuļus vairāk nekā 10 gadu vecumā. Nebrīvē reģistrētais vecākais (arvien dzīvais) dzīvnieks bijis 17 gadus un 5 mēnešus vecs.

Impalas un cilvēks

Impalas ir iecienīts medījamais dzīvnieks. Tās medī gan sporta medībās, gan gaļas ieguvei patēriņam, gan eksportam. Dienvidāfrikas Republikā impala ir vispopulārākais safari medījums un otrs populārākais medījums biltonga izgatavošanai. Biltongs ir afrikāņu tradicionālā kaltētā medījuma gaļa, kuru visvairāk gatavo no Dienvidāfrikas gazeļu (Antidorcas marsupialis) un impalu gaļas.

Dažādi fakti

Impalas ir 1,1–1,5 metrus garas (tēviņi ir lielāki par mātītēm), astes garums – 25–40 cm, augstums plecā 77,5–100 cm. Parasti mātītes sver 40–45 kg, tēviņi – 60–65 kg.

Ragi ir tikai impalu tēviņiem – lirveidīgi, 45–91,7 cm gari.

Melnās svītras uz impalu ķermeņa (uz astes, pie acs, uz abām kājām, ausu galos) dažādiem dzīvniekiem atšķiras un var kalpot impalu individuālajai atpazīšanai.

Balstoties uz DNS pētījumiem, impalas pasuga A. m. petersi (melnsejas impala) tagad atzīta par pastāvīgu sugu. Melnsejas impala iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā kā jutīga suga (VU – Vulnerable). Tā sastopama Angolā un Namībijā, XX gs. 90. gadu beigās vērtēja, ka pasaulē palicis tikai 1000–2000 melnsejas impalu.

Informācijas avoti

IUCN SSC Antelope Specialist Group. 2016. Aepyceros melampus. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T550A50180828. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-2.RLTS.T550A50180828.en. Accessed on 14 July 2020.

Jarman P.J. 2011. Common Impala Aepyceros melampus. – Wilson D.E., Mittermeyer R.A. (eds). Handbook of the Mammals of the World, Volume 2: Hoofed Mammals. Pp. 624–625. Barcelona: Lynx Edicions.

Lundrigan B., Sproull K. 2000. Aepyceros melampus. Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Aepyceros_melampus/. Accessed on 14 July 2020.

Nowak R.M. 1991. Genus Aepiceros – Impala. – Walker’s Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 1462–1464. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.