Grevi zebra

Aizsardzība

1986. gadā iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā kā nopietni apdraudēta suga (EN – Endangered).
Grevi zebras nebrīves populācijas dati tiek reģistrēti starptautiskajā ciltsgrāmatā (ISB), to uztur Mārvelas zoodārzs Hempšīrā, Lielbritānijā.
Sugai izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Mārvelas zoodārzs Hempšīrā, Lielbritānijā.
Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) I pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana un kuru tieši vai netieši apdraud starptautiskā tirdzniecība.
1979. gadā iekļauta Bonnas konvencijas I pielikumā kā migrējošā suga, kuras saglabāšanai jāveic konkrēti aizsardzības pasākumi.

Dzīves vide

Grevi zebras apdzīvo savannu, pustuksnesi un akāciju un mirru krūmājus. Vispiemērotākie ir rajoni, kur ir piekļuve neizsīkstošām ūdens dzeršanas vietām.

Barība un barošanās

Grevi zebras ir augēdājas, un to pamatbarība ir zāle. Sausuma periodos vai ļoti noganītās ganībās līdz pat 30% no barības veido krūmu zari. Grevi zebras spēj sagremot cietu un šķiedrainu zāli, kuru neēd mājlopi un daudzi citi savvaļas zālēdāji.

Grevi zebras ganās, diezgan aktīvi pārvietojoties – tās iet un ik pa reizei noplūc zāli, turklāt izvēlīgi plūcot iecienītāko sugu zālaugus. Tāpēc, ja, piemēram, savā starpā sajaucas Grevi zebru un līdzenumu zebru bari, jauktais bars ilgi nesaglabājas, jo līdzenumu zebras paliek ganāmies uz vietas, bet Grevi zebru bars ganoties dodas tālāk.

Sabiedriskā uzvedība un un migrācijas

Grevi zebrām ir netipiska sabiedriskā uzvedība. Lai gan tās ir sabiedriskas un veido barus, starp dzīvniekiem neveidojas ciešas, noturīgas saites, kādas raksturīgas, piemēram, līdzenuma un kalnu zebru ģimeņu grupās jeb harēmos. Grevi zebrām cieša saikne pastāv tikai starp māti un tās mazuli, līdz tas kļūst pieaudzis.

Grevi zebras veido dažādas grupas – var apvienoties mātītes ar un bez kumeliņiem, un tēviņi, kas nevairojas (t.s. vecpuiši). Šādi grupējumi var veidoties visdažādākajās kombinācijās, un tie nesaglabājas ilgstoši – dzīvnieki šīm grupām brīvi pievienojas un brīvi tās atstāj.

To nosaka tas, ka dzīvniekiem ir dažādi ikdienas gaitu modeļi un dažādas prasības pēc ūdens.

Grevi zebras bez ūdens var iztikt līdz pat 5 dienām (bet tad gan tām kārtīgi jāpadzeras). Izņēmums ir zebru mātes ar kumeliņiem, kam padzerties ūdeni nepieciešams vismaz reizi 1–2 dienās, pretējā gadījumā tās nespētu mazuli nodrošināt ar pienu.

Tāpēc ķēves ar kumeliņiem nedodas tālu prom no ūdens. Tā kā dzeršanas vietas apmeklē daudzi zālēdāji, zāle ūdens tuvumā ir noēsta un tāpēc īsāka, bet mazumu kompensē tas, ka, zeldama ūdens tuvumā, tā ir kvalitatīvāka un barojošāka.

Pārējās zebru mātītes, kam nav jāražo piens, bez ūdens var iztikt līdz pat 5 dienām, tāpēc tās lielākoties uzturas tālu no ūdens, izvēloties vietas, kur vairāk barības, piemēram, zālainā savannā ar nelielu koku paēnu. Savukārt vecpuiši visvairāk uzturas krūmājos.

Grevi zebrām satiekoties dzeršanas vietās vai labās ganībās, tās apvienojas grupās un turpina ceļu kopā, kamēr vien tām visa vajadzīgā pietiek. Kad, piemēram, ķēves ar kumeliņiem dodas atpakaļ pie ūdens, bet pārējie dzīvnieki labprātāk paliek bagātīgākās ganībās, ceļi šķiras.

Grevi zebru areālā ekvatoriālajā joslā ir divas lietus sezonas gadā, kas mijas ar sausajām sezonām. Tomēr nereti kāda vai vairākas no lietus sezonām izpaliek, un šādos ilgstošos sausuma periodos Grevi zebrām jācīnās par savu izdzīvošanu. Tad tās apvienojas lielākos baros un dodas sezonālajās migrācijās barības un ūdens meklējumos, bieži dienā veicot 35 km un vairāk.

Pilnīgi cits dzīves veids ir dominējošajiem tēviņiem spēka gados. Tie dzīvo pa vienam un ir teritoriāli. Grevi zebru ērzeļu teritorijas ir starp pašām lielākajām zālēdāju starpā. Kenijā reģistrētas Grevi zebru ērzeļu teritorijas 2,7–10,5 km² platībā, vidēji – 5,75 km² (kamēr neteritoriālie dzīvnieki klaiņo pat 10 000 km² lielā platībā). Ērzeļi var uzturēt savas teritorijas gadiem, tās pametot tikai, kamēr dodas pie ūdens. Tie paliek savās teritorijās pat sausā laikā, kad visas pārējās Grevi zebras jau ir devušās migrācijā, un tikai ļoti lielā sausumā pievienojas pārējām zebrām un migrē kopā ar tām.

Ērzeļu teritoriju funkcija ir tikai vairošanās – ērzelis cenšas piesaistīt un apsargāt katru ķēvi, kas meklējas un nāk cauri viņa teritorijai.

Tēviņu nepieciešamību uzturēt teritorijas nosaka mātīšu dažādās gaitas. Meklējas gan mātītes ar kumeliņiem, gan tās, kam to nav. Ja tēviņi sekotu vienām mātītēm, otras izpaliktu. Tāpēc dominējošie tēviņi veido teritorijas netālu no ūdens, kur teritorijai cauri nāks visas mātītes.

Rangā zemākie tēviņi arī veido teritorijas, bet tālāk no ūdens, kur savukārt ir bagātīgākas ganības, tā piekļūstot lielākoties tām mātītēm, kas klaiņo labāku ganību meklējumos. Viszemākā ranga tēviņi nespēj uzturēt teritorijas, tāpēc apvienojas vecpuišu baros.

Ļoti spēcīgs, dominējošs ērzelis savu teritoriju var uzturēt pat 7 gadus, līdz to beidzot atkaro jaunāks, spēkos pieņēmies tēviņš.

Vairošanās un dzīves cikls

Grevi zebras var vairoties jebkurā gada laikā, bet pārošanās visvairāk notiek, kad ērzeļi lietus sezonā atjaunojuši savas teritorijas. Poligāmi ir gan Grevi zebru ērzeļi, kas pārojas ar daudzām mātītēm, kas ienāk viņu teritorijās, gan lielākā daļa mātīšu, kas apmeklē vairāku tēviņu teritorijas. Tomēr mātīte var arī palikt viena tēviņa teritorijā un attiecīgi būt monogāma, ja šī teritorija ir tik laba, ka tajā pietiek barības un pieejams ūdens.

Visvairāk zebru kumeliņu dzimst “garās lietus sezonas” sākumā maijā–jūnijā un “īsajā lietus sezonā” novembrī–decembrī.

Grūsnība ilgst ap 390 dienām jeb 13 mēnešus.

Tuvojoties dzemdībām, mātīte nošķiras no bara. Tikko piedzimis, kumeliņš atbrīvojas no placentas, un māte mazuli ar mēli notīra. Uzskata, ka placentas apēšana mātei veicina laktācijas (piena radīšanas) sākšanos. 20 minūtes pēc piedzimšanas zebrēns spēj piecelties kājās un iet, bet pēc stundas – arī skriet.

Tūlīt pēc dzimšanas mazulis imprintējas (atpazīst un piesaistās) mātei. Zebrēns māti atšķir pēc tās smaržas, izskata un balss. Tas visur seko mātei, atpazīstot to pēc pakaļpuses svītru raksta.

Zebrēns ar mātes pienu pastāvīgi barojas 5 mēnešus, tad pakāpeniski pāriet uz cieto barību. Zīdīšanas periods līdz pilnīgai atšķiršanai no pupa aizņem vidēji 275 dienas (ap 9 mēnešiem).

Arī, pārstājuši baroties ar mātes pienu, zebrēni vēl paliek pie mātes, līdz gatavi sākt patstāvīgu dzīvi. Jaunās mātītes atstāj māti agrāk – 13–18 mēnešu vecumā, bet jaunie tēviņi nereti paliek pie mātes līdz pat 3 gadu vecumam.

Abu dzimumu Grevi zebras sasniedz dzimumgatavību 3 gadu vecumā, bet savvaļas ērzeļi parasti nesāk pāroties agrāk par 6 gadu vecumu. Mātītes nēsā pa mazulim caurmērā reizi divos gados.

Tāpat kā vairākumam dzīvnieku, arī Grevi zebrām dzīves ilgums nebrīvē ir lielāks nekā savvaļā. Nebrīvē tās sasniedz 22–30 gadu vecumu. Savvaļā dzīves ilgums parasti ir 12–13, bet reģistrēts arī 18 gadus vecs dzīvnieks.

Zebru svītrojums un evolūcija

Visām zebrām ir individuāls, ar citām zebrām nesajaucams svītru raksts. Ne velti zebrēni savas mātes atpazīst pēc svītrojuma. Arī pētnieki gan dabā, gan zoodārzā zebras citu no citas atšķir pēc raksturīgākajām svītru raksta iezīmēm. Var teikt, ka zebru svītras šajā ziņā kalpo līdzīgi cilvēku pirkstu nospiedumiem vai elektroniskajam svītrkodam.

Grevi zebru svītrojums ir atšķirīgs no līdzenumu un arī kalnu zebru svītrojuma – svītras ir šaurākas un blīvākas.

Grevi zebru svītrojums kalpo līdzīgi maskēšanās tērpam, jo sevišķi naktī. Naktī zebras ir grūti saskatāmas, it sevišķi lielākā attālumā. Zebru svītrainība arī apgrūtina izšķirt dzīvnieka ķermeņa formu gan, dzīvniekam esot garā zālē, gan zebrām atrodoties barā. Grevi zebras pie iespējas apvienojas grupās – kaut īslaicīgās, un tas dod nedaudz priekšrocību pret plēsoņām, ko zebru svītru ņirboņa var kaut uz brīdi vizuāli mulsināt.

Ir daudzas hipotēzes par to, kāpēc zebras ir svītrainas. Piemēram:

• Maskēšanās – lai vizuāli saplūstu ar fonu.
• Līdzeklis pret plēsoņām – lai svītru ņirboņa vizuāli mulsinātu.
• Līdzeklis pret kukaiņiem, kas pārnēsā slimību izraisītājus – arī tos svītrainā āda mulsina vairāk.
• Ķermeņa temperatūras regulācija – jo melns absorbē siltumu daudz, balts – maz.
• Atpazīšana – individuālais svītru raksts.
• Socializācija – svītras un raksti kā fokuss grūminga uzvedībai, kas pastiprina dzīvnieku savstarpējās saites.

Ir pētnieki, kas noraida hipotēzes, ka zebru svītrojums izveidojies, lai kalpotu kā maskēšanās līdzeklis, mulsinot plēsoņas un kukaiņus, vai lai palīdzētu temperatūras regulācijā, bet uzsver svītru nozīmi socializācijā.

Nav izdevies pārliecinoši pierādīt arī uzskatu, ka Grevi zebra ir visprimitīvākā un vissenākā zebra, no kuras cēlušās pārējās zebru sugas – līdzenumu zebra (Equus quagga) un kalnu zebra (E. zebra) – un vēl vēlāk – zirgs. DNS pētījumi apstiprina, ka Grevi, līdzenumu un kalnu zebrām ir kopīga izcelsme, un ka kalnu zebra attīstījusies pēdējā no tām. Viedokļi šķiras par to, kura suga ir senāka – Grevi zebra vai līdzenumu zebra. To pārliecinoši noteikt ir grūti, jo starp abām sugām ir ļoti nelielas nukleotīdu atšķirības.

Sugām toties ir atšķirīgs hromosomu skaits – Grevi zebrām 2n = 46, bet līdzenumu zebrām – 48. Tomēr tās evolucionāri ir tik tuvas, ka Grevi zebras areāla dienvidu daļā novēroti auglīgi abu sugu hibrīdi.

Dažādi fakti

Fosilie atradumi liecina, ka neolīta periodā (pirms 6000 gadu) Grevi zebras areāls pleties tālāk ziemeļos līdz pat Ēģiptei.

Sugu 1882. gadā zinātniski aprakstīja franču zoologs Emīls Ūstalē (Émile Oustalet). Sugu nosauca tā laika Francijas prezidenta Žila Grevi (Jules Grévy) vārdā, kurš zebru bija saņēmis kā dāvanu no Abesīnijas (Etiopijas) valdības.

Grevi zebra ir vislielākais no savvaļas zirgiem. Tās ķermeņa garums (ieskaitot galvu) ir 250–275 cm, plus aste 38–75 cm, augstums plecā ir 140–160 cm, svars – 350–450 kg. Tēviņi var būt ļoti nedaudz (par 10%) lielāki par mātītēm, vai arī daudz neatšķiras.

Grevi zebras skrienot spēj sasniegt ātrumu līdz 64 km stundā.

Informācijas avoti

Hollingshead A. 2010. Equus grevyi. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Equus_grevyi/. Accessed on 25 November 2020.

Nowak R.M. 1991. Genus Equus – Horses, Zebras, and Asses. – Walker’s Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 1304–1319. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.

Rubenstein D.I. 2011. Grevy’s Zebra Equus grevyi. – Wilson D.E., Mittermeyer R.A. (eds). Handbook of the Mammals of the World, Volume 2: Hoofed Mammals. P. 142. Barcelona: Lynx Edicions.

Rubenstein D.I., Low Mackey B., Davidson Z.D., Kebede F., King S.R.B. 2016. Equus grevyi. – The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T7950A89624491. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T7950A89624491.en. Accessed on 25 November 2020.