Gelada

Vašingtonas konvencijas II pielikums
Eiropas ex situ programma

Klasifikācija

Izplatība savvaļā

Geladas sastopamas nelielā areālā Āfrikā – Etiopijas centrālajā daļā. Populācija samazinās.

Geladu skaita samazināšanos pirmoreiz konstatēja 20. gs. 80. gadu beigās, kad uz dzīvnieku barības avotu bija atsaucies 1983.–1985. gada sausuma vilnis Somālijas pussalā, no kura ievērojami cieta arī Etiopijas iedzīvotāji.

Mūsdienās sugu visvairāk apdraud cilvēka radītās pārmaiņas dzīves vidē. Dabiskās pļavas nomaina sējumi, un mājlopu sagādātās konkurences dēļ geladām dažviet nākas atkāpties tālāk kalnos, kur ir mazāk barības. Vislielākās problēmas sagādā mežu izciršanas un pļavu pārganīšanas izsauktā augsnes erozija Etiopijas kalnienē. 

Geladu patvaļīgas medības Etiopijā vairs nav atļautas. Savulaik geladas medīja pārtikai, bet pieaugušos geladu tēviņus šāva, lai iegūtu to greznās krēpes, ko pēc oromu cilts tradīcijām izmantoja ceremoniālajos tērpos. No geladu krēpēm sāka izgatavot arī suvenīru cepures tūristiem. Tagad šāda produkcija vairs neatmaksājas, jo tūristiem ir sarežģīti nelegāli izvest no valsts geladu ādas izstrādājumus. Tomēr saglabājas malu medības – geladas dažviet vajā kā ražas postītājas.

Savulaik geladas izmantoja arī kā laboratorijas dzīvniekus (1968.–1973. gadā no Etiopijas uz ASV šim nolūkam eksportēja ap 1200 geladu). Tagad šāda geladu izmantošana ir pārtraukta.

Vai ir tiesa, ka

Aizsardzība

Sugai izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Reines zoodārzs Vācijā.
Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.

Dzīves vide

Geladas dzīvo kalnos 1400–4400 m augstumā virs jūras līmeņa – kalnu pļavās, krūmājos un mežos. Geladas gandrīz visu laiku pavada uz zemes. Šie lielie, masīvie pērtiķi ir neveikli kokos kāpēji, bet uzturēšanos uz zemes nosaka arī to specializētā barošanās – geladu pamatbarība ir zāle.

Geladas nakti pavada nepieejamās vietās stāvās klintīs, bet pa dienu nokāpj “ganīties” pļavās. Parasti geladas nedodas tālāk kā 2 km attālumā no klinšainās nogāzes, kur atgriezties drošībā, ja gadījumā draudētu briesmas.

Barība un barošanās

Geladu pamatbarība ir zālaugi – smilgas (Agrostis), auzenes (Festuca), lobēlijas (Lobelia) u.c., bet atkarībā no sezonas izmanto arī citu barību.

Lietus sezonā jūlijā–augustā geladas pārtiek galvenokārt no bagātīgi sazēlušās zāles, un šajā laikā 93% no to barības sastāda zālaugu lapas. Novembrī, kad zālaugiem nobriedušas sēklas, visvairāk ēd tās – līdz pat 70% no barības. Janvārī–februārī, kad iestājusies sausā sezona, kalnu nogāzes ir mājlopu noganītas un kvalitatīvas zāles ir maz, geladas daudz rok augu pazemes stublājus, sakneņus un bumbuļus, kuru īpatsvars barībā sasniedz 67%, kamēr zālaugu mīkstās daļas – tikai 25%. Cauru gadu geladas barību papildina ar augļiem un ziediem, kā arī kukaiņiem. Ja geladu ganību teritorijā ierīko sējumus, neatteiksies arī no labības.

Geladām ir īpaši pielāgojumi to specializētajam barošanās veidam. Īkšķis un rādītājpirksts ir pretstatīti izteiktāk nekā jebkurai citai Vecās pasaules primātu sugai, dodot iespēju veikt precīzas manipulācijas. Tas geladām ļauj ērti plūkt zāli pa stiebram, sausajā sezonā – arī veikli atlasīt ēšanai kvalitatīvāko zāli. Īsie, spēcīgie pirksti un asie nagi ir piemēroti barības izrakšanai no zemes. Savukārt lielie dibena polsteri sagādā ērtas pozas barojoties. Pļavā “ganoties”, geladas tā arī pārvietojas – pārsēžoties no vietas uz vietu.

Sabiedriskā uzvedība

Geladas ir sabiedriski dzīvnieki. Tās dzīvo nelielās grupiņās – harēmos, kuros ir viens pieaudzis tēviņš kopā ar 1–12 (vidēji 3–4) savstarpēji radnieciskām mātītēm un to pēcnācējiem. Dažreiz harēmam ir piesaistīti arī 1–5 jaunāki tēviņi – “sekotāji”. Savukārt tie tēviņi, kas nav ne “līderi”, ne “sekotāji”, apvienojas tēviņu grupās.

2–30 harēmi un atsevišķa tēviņu grupa kopā veido baru, kurā var būt 30–260 dzīvnieki. Lai arī geladas galvenokārt uzturas joslās gar kalnu nogāzēm, gada laikā bara kopumā izmantotā teritorija var aptvert 70 km².

Geladām nav raksturīga teritorialitāte, un labās barošanās vietās var vienlaikus baroties vairāku baru geladas – līdz pat 1000.

Grupiņas stabilitātē liela nozīme ir dzīvnieku savstarpējam grūmingam, jo sevišķi – grūmingam tēviņa un mātīšu starpā. Lai arī tēviņš ir grupas līderis, grupas dzīvi lielā mērā vada tieši mātītes. Ja mātīšu skaits viena tēviņa grupiņā kļūst pārāk liels un tēviņš vairs nespēj veltīt uzmanību visām mātītēm, galu galā grupiņa sadalās, dažām mātītēm piesaistoties jaunam tēviņam. Šādu jauno grupiņu starpā saglabājas samērā ciešas sociālās attiecības.

Visi tēviņu grupas dalībnieki laiku pa laikam izaicina harēmu līderus, cenšoties pārņemt mātīšu grupiņu. Šādās situācijās atkal izceļas mātīšu noteicošā loma – neatkarīgi no tā, kurš tēviņš uzvar cīņā, grupiņas turpmākais līderis būs tas, kuru atbalstīt izvēlēsies mātītes. Var gadīties, ka cīņas uzvarētājs pie harēma netiek un mātītes to kopējiem spēkiem padzen, jo viņām vairāk pa prātam otrs pretendents. Un, tā kā ar mātītēm pārosies vienīgi harēma līderis, faktiski mātītes ir tās, kuras nosaka, kuram tēviņam būs iespēja vairoties.

Vairošanās un dzīves cikls

Geladām nav noteiktas vairošanās sezonas, tomēr novērots, ka visvairāk mazuļu dzimst lietus sezonā jūlijā–decembrī.

Mātīšu estrusa cikls ir 32–36 dienas garš. Kad mātīte meklējas, par to liecina ne vien ģenitāliju uzbriešana kā daudziem citiem primātiem, bet arī tas, ka kailās ādas laukumā uz krūtīm izveidojas sārtu, pērļveidīgu veidojumu virknes. Mātītes parasti ir pārošanās ierosinātājas.

Vienas grupiņas mātītēm estrusa cikli mēdz sinhronizēties, un šādā gadījumā arī mazuļi dzimst apmēram vienā laikā.

Grūsnība ilgst 5–6 mēnešus. Dzimst viens mazulis, retos gadījumos – divi. Geladu mazuļi ir vienkrāsaini pelēkbrūni.

Zīdīšanas periods ilgst 12–18 mēnešus, tātad mātes mazuļus auklē ilgāk par gadu. Kamēr turpinās zīdīšana, mātītēm neatjaunojas estrusa cikli, nākošo vairošanās tās sāk tikai tad, kad beigušas iepriekšējā mazuļa aprūpi.

Zināmi gadījumi, kad geladas nogalina mazuļus. Tas var notikt, piemēram, situācijā, kad harēmu pārņem jauns tēviņš.

Jaunās geladu mātītes dzimumgatavību sasniedz 4–5 gadu vecumā, tēviņi – ne agrāk par 5–7 gadiem.

Vidējais geladu dzīves ilgums savvaļā ir 14 gadi, bet daži dzīvnieki dzīvo līdz 20 gadiem. Nebrīvē reģistrēta 30 gadu vecuma pārsniegšana.

Dažādi fakti

Pieaugušie geladu tēviņi ir gandrīz divreiz lielāki par mātītēm. Ķermeņa garums tēviņiem ir 69–75 cm, mātītēm – 50–65 cm. Svars – tēviņiem 20–30 kg, mātītēm – 12–16 kg.

Pieaugušajiem tēviņiem galvu un plecus apņem biezas, smagas krēpes. Jo vecāks dzīvnieks, jo krēpes lielākas, pašiem vecākajiem tās sniedzas līdz zemei.

Uzkrītošs, pelēkas vilnas ieskauts trijstūrveidīgs kailas ādas laukums uz krūtīm ir gan mātītēm, gan tēviņiem. Otrs, mazāks kailais laukums ir pazodē.

Informācijas avoti

Gippoliti, S. & Hunter, C. 2008. Theropithecus gelada. – The IUCN Red List of Threatened Species 2008: e.T21744A9316114. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2008.RLTS.T21744A9316114.en. Accessed on 23 July 2020.

Hiller C. 2000. Theropithecus gelada. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Theropithecus_gelada/. Accessed on 23 July 2020.

Zinner D. 2013. Gelada Theropithecus gelada. – Mittermeyer R.A., Rylands A.B., Wilson D.E. (eds). Handbook of the Mammals of the World, Volume 3: Primates. Pp. 665–666. Barcelona: Lynx Edicions.

Pieteikties jaunumiem

Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri