Ezera varde

Aizsardzība

Iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi (medību termiņi, ieguves apjomi u.c.) jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauta Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (jeb Biotopu direktīvas) V pielikumā kā Eiropā nozīmīga suga, kuras īpatņu ieguvei savvaļā un izmantošanai var piemērot apsaimniekošanas pasākumus.

Dzīves vide

Ezera varde sastopama dažādos makrobiotopos – jauktos un lapkoku mežos, mežastepē, stepē un citos zālāju biotopos, un pat tuksneša un pustuksneša zonās. Sausajos rajonos ezera vardes izplatās pa upju ielejām un kanāliem. Vislabāk patīk atklātas, saulainas, ar zāli bagātīgi aizaugušas vietas.

Apdzīvo dažādas ūdenstilpes – gan ar plūstošu, gan stāvošu ūdeni, gan seklas, gan lielas un dziļas. Sugu sastop gan seklās lāmās un dīķos, gan lielos ezeros, mākslīgajās ūdenskrātuvēs, lielos kanālos, upju līčos un vecupēs. Lielākoties izvēlas daudz lielākas ūdenstilpes nekā dīķa varde. 

Daudz sastopama cilvēka pārveidotos biotopos. Spēj dzīvot arī neraksturīgos, pat ekstrēmos apstākļos. Piemēram, reģistrēta vairošanās iesāļā ūdenī – Kaspijas jūrā Abšeronas pussalas ziemeļu piekrastē novērota nārstošana jūras ūdenī 0,5–1 m attālumā no krasta.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Ezera vardes dzīvo ūdenī un ūdenstilpes krastā. Ūdenī tās ne vien nārsto, bet daudz laika pavada arī pārējā laikā (var teikt, ka sugas barošanās un vairošanās biotopi sakrīt). Turklāt šī suga ūdenī arī ziemo.

Aktīva dienā un arī vakaros krēslā. Tēviņu nārsta dziedāšana visintensīvākā ir vakaros.

Ziemo ūdenī – ūdenstilpes dibenā.

* * *

Vardes ir nelieli dzīvnieki ar druknu ķermeni un bez astes. Galva ir plata un plakana. Āda ir kaila, gluda un mitra.

Mugurkaula apakšdaļā skriemeļi saplūstot veido urostilu, kas kopā ar iegurņa kauliem nodrošina stingru un izturīgu ķermeņa pakaļgala skeletu, kam piestiprināti lēkšanai nepieciešamie muskuļi. Garās, spēcīgās kājas piemērotas gan lēkšanai, gan peldēšanai.

Barība un barošanās

Ezera vardes pārtiek lielākoties no bezmugurkaulniekiem – vabolēm, kāpuriem u.c. Ēd arī zivju mazuļus un citus abiniekus – dažādu sugu varžu kurkuļus un mazākas vardītes. Lielākās ezera vardes apēd pat ūdensputnu mazuļus. 

Vairošanās un dzīves cikls

Ezera vardes Latvijā nārsto maijā – apmēram 10.–30.05.; nārsts sākas, kad ūdens temperatūra sasniegusi 15⁰C. Tēviņu kurkstēšana dzirdama visā nārsta sezonā, jo īpaši vakaros.

Mātīte sezonā iznērš 3000–8000 ikru, ļoti lielas mātītes – pat līdz 11 tūkstošiem. Ikrus nērš nelielās porcijās (pa 8–10 ikriem vai vairāk), tie parasti sakopoti gļotu kamolos, kas peld pa ūdens virsu.

Pēc 7–10 dienām izšķiļas kurkuļi, kas turpina attīstību ūdenī. Metamorfoze notiek vēl pēc 2,5–3 mēnešiem, kad kurkuļi sasnieguši 5–9 cm garumu. Kad metamorfoze galā, vardulēni, kuru garums šajā laikā ir 2,5 cm, atstāj ūdenstilpi un, tāpat kā pieaugušās vardes, turpmāk dzīvo gan ūdenstilpes krastā, gan ūdenī. Latvijā mazuļi no ūdens parasti iznāk augusta beigās.

Ezera vardes dzimumgatavību sasniedz trešajā dzīves gadā.

Ezera varde un cilvēks

Ievākšana no dabas

Tāpat kā citas “zaļo varžu” sugas, ezera vardes izmanto gan pārtikā, gan medicīniskos pētījumos un studentu nodarbībās augstskolās. Trūkst datu, cik lielā mērā šīm vajadzībām izmanto no dabas ievāktas ezera vardes. Jādomā, ka uz daudzām sugas populācijām tas nekādu iespaidu neatstāj, turklāt sugas pasaules populācija pieaug.

Tomēr zināms, ka tirdzniecība ar varžu kājiņām līdztekus ar spēcīgu ūdens piesārņojumu izsauc sugas populāciju samazināšanos bijušās Dienvidslāvijas valstīs un, iespējams, arī Rumānijā. Tā ir jūtama problēma arī Turcijā.

Introdukcija

Ezera varde tikusi introducēta daudzviet ārpus dabiskās izplatības areāla, un izveidojošās stabilas introdukcijas izcelsmes populācijas. Daļā gadījumu izlaišana bijusi nejauša vai bez īpaša mērķa.

Eiropā introdukcijas izcelsmes populācijas izveidojušās Lielbritānijas dienvidaustrumos (skaits un izplatība pieaug), Šveicē (Valonijā), Beļģijā un vairākos rajonos Spānijā.

Daudzkārtēju introdukciju rezultātā suga ieviesusies vairākās vietās Āzijā – Krievijā, Centrālāzijas valstīs, kā arī Ķīnas ziemeļrietumos (Siņdzjanas provinces ziemeļaustrumu daļā).

Sibīrijā un Kamčatkā suga vairākās vietās ieviesusies, ūdenskrātuvēs, kuras veido termoelektrostaciju izlietotie ūdeņi, neplānoti līdz ar ievestām zivīm ielaižot ezera varžu kurkuļus. Ezera varžu populācijas izveidošanās Kamčatkā konstatēta XX gadsimta 80. gados Petropavlovskas-Kamčatskas apkārtnē un Paratunkas upes ielejā. Mūsdienās Kamčatkā zināmas vairāk nekā 20 sugas atradnes.

Kazahstānā daudzas populācijas izveidojušās no vardēm, kuras izlaistas no laboratorijām un universitātēm. Centrālāzijā bieži ir sarežģīti nošķirt sugas dabisko areālu un rajonus, kur vardes izplatījušās pēc introdukcijām.

Uzskata, ka nav nepieciešamības izskaust introdukcijā ieviesušās ezera vardes, jo tās neapdraud vietējās sugas – nav invazīvas. (Tomēr dažviet vērtē, ka ezera varde vismaz teorētiski sagādā konkurenci dīķa vardei.) 

Līdzīgās sugas – “zaļās vardes”

Latvijā sastopamas trīs ļoti līdzīgas “zaļo varžu” sugas – ezera varde, dīķa varde un zaļā varde. Tās ir arī ļoti radniecīgas – zaļā varde (P. esculentus) ir nevis īsta suga, bet radusies, dabiski krustojoties abām pārējām sugām – ezera vardei (P. ridibundus) un dīķa vardei (P. lessonae). Visas trīs sugas ir tik līdzīgas, ka pat zinātniskā informācija par tām nereti ir neskaidra. 

Trīs sugas vienkārši pēc izskata nemaz nav iespējams viegli atšķirt, turklāt zaļā varde sastopama jauktās populācijās ar ezera vai dīķa vardi. 

Kādas ir raksturīgākās atšķirības?

Ezera varde Latvijā

Par ezera vardes sastopamību Latvijā ir daudz neskaidrību un pretrunīgas informācijas. Uzskata, ka mūsdienās suga Latvijā droši konstatēta tikai valsts centrālajā daļā Rīgā un tās apkārtnē – Daugavas un Lielupes krastos. T.sk. pārliecinoši pierādītas atradnes ir Daugavgrīvā (Mīlestības saliņā) un Jūrmalā pie Lielupes stacijas. Par pierādītu uzskata arī sugas atrašanu 1920. gadā Lucavsalā.

Izteikta doma, ka suga Latvijā vēsturiski nemaz nav bijusi izplatīta, bet XX gadsimta sākumā Rīgā un tās apkārtnē iedzīvojusies introdukcijas ceļā, vardēm izbēgot no augstskolu laboratorijām u.tml.

Neskatoties uz  reto izplatību, zināmajās atradnēs ezera vardes populācijas ir pietiekami lielas, un īpaša šo atradņu aizsardzība nav nepieciešama.

Par ezera vardi Latvijā aprakstīts interesants kurkuļu ziemošanas un t.s. neotēnijas gadījums (organismu spēja sasniegt dzimumgatavību kāpura stadijā). 1952.–1954. gadā Durbes apkārtnē (tagadējā Liepājas novadā, tātad Latvijas rietumos, nevis centrālajā daļā) atrasti vairāki neparasti lieli kurkuļi (garumā sasniedza 18 cm). Atradējs bija Latvijas Universitātes ģenētikas profesors Jānis Lūsis, kurš noķertos īpatņus ilgāku laiku turēa akvārijā. Neotēnija bija īsta – lielie kurkuļi akvārijā nodzīvoja vairākus mēnešus, bet metamorfoze nenotika. Pēcnāves sekcijā noskaidrojās, ka tiem bija attīstījušies dzimumdziedzeri – vienam atrada labi attīstītas olnīcas ar nobriedušiem ikriem, citiem – sēkliniekus.

Dažādi fakti

Ezera vardes var izaugt ļoti lielas. Parasti tās ir 7–10 cm garas, bet lielākie īpatņi var sasniegt pat 17 cm.

Informācijas avoti

Kuzmin S., Tarkhnishvili D., Ishchenko V., Dujsebayeva T., Tuniyev B., Papenfuss T., Beebee T., Ugurtas I.H., Sparreboom M., Rastegar-Pouyani N., Disi A.M.M., Anderson S., Denoël M., Andreone F. 2009. Pelophylax ridibundus. – The IUCN Red List of Threatened Species 2009: e.T58705A11825745. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2009.RLTS.T58705A11825745.en. Accessed on 23 May 2022.

Latvijas Daba 2022. Ezera varde Rana ridibunda Pall. SIA Gandrs. https://www.latvijasdaba.lv/abinieki/rana-ridibunda-pall/. Skatīts 23.05.2022.

Lyapkov S.M., Ermakov O.A., Titov S.V. 2018. Distribution and Origin of Two Forms of the Marsh Frog Pelophylax ridibundus Complex (Anura, Ranidae) from Kamchatka Based on Mitochondrial and Nuclear DNA Data. – Biology Bulletin 45(7): 699–705.

Pupiņš M., Pupiņa A. 2011. Latvijas pieaugušo abinieku sugu lauku noteicējs. Daugavpils: Daugavpils universitāte, Ekoloģijas institūts. 81 lpp. (Ezera varde 54.–56. lpp.)

Ramos M. 2001. Rana temporaria. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Rana_temporaria/. Accessed on 23 May 2022.