Eiropas ūpis
Klasifikācija
- Chordata – hordaiņu tips
- Aves – putnu klase
- Strigiformes – pūčveidīgo kārta
- Strigidae – pūču dzimta
- Bubo bubo – Eirāzijas ūpis
- Bubo bubo bubo – Eiropas ūpis
Izplatība savvaļā
Eirāzijas ūpis (Bubo bubo) izplatīts Eiropā un Āzijā. Eiropā ir 20% no ūpja ligzdošanas areāla. Sugai aprakstītas 14–16 pasugas, četras no tām sastopamas Eiropā, t.sk. pasuga Bubo bubo bubo (Eiropas ūpis) – Eiropas ziemeļos, tostarp Latvijā.
Eirāzijas ūpja populācija kopumā samazinās. (Pašlaik Eiropā skaits pieaug, bet Āzijā samazināšanās arvien turpinās kopš XX gs. 70. gadiem.) Ūpjus visvairāk apdraud cilvēka darbība. Ļoti jutīgs pret traucējumiem pie ligzdām (atkārtoti traucējumi var izsaukt ligzdas pamešanu), diemžēl cilvēki bieži nonāk tuvu ūpju ligzdām arī nezinot, piemēram, kalnos – slēpotāji, kalnos kāpēji un alpīnisti. Kaitē olu ievākšana kolekcijām, saindēšanās ar lauksaimniecības ķimikālijām, piemēram, kad nomedītais dzīvnieks barojies ar dzīvsudrabu apstrādātām sēklām. Ūpji iet bojā sadursmēs ar transportu, dzeloņdrātīm un elektrolīnijām. XX gs. 60. gados ievērojami samazinājās ūpju populācija Vidusjūras valstīs, jo ūpju medījuma – trušu – populācijas cieta no miksomatozes.
Daudzās valstīs – piemēram, Vācijā, Francijā, Beļģijā, Šveicē un Skandināvijas valstīs – veikti daudzi, arī liela apjoma reintrodukcijas projekti. Tas palīdzējis kopš XX gs. 70. gadiem sugai atgūties lielākajā daļā Eiropas.
Jādomā, ka suga guvusi labumu arī no atkritumu izgāztuvju ierīkošanas, kurās savairojas vai kurām lielā daudzumā piesaistās ūpim piemērotas medījuma sugas – ne vien tradicionālās žurkas, bet arī, piemēram, kaijas.
Ūpis ir rets ligzdotājs Latvijā. Nometnieks, bet ziemā var klejot labu barošanās vietu meklējumos. XX. gs. vidū Latvijā bijis ap 20 ligzdojošu pāru; XX gs. beigās skaits bijis pieaudzis līdz 60–80 pāriem. Tomēr XXI gs. sākumā ligzdotāju skaits krities un turpina samazināties.
Lasiet par Rīgas zoodārza veikto Eiropas ūpju izlaišanas pilotprojektu:
Vai ir tiesa, ka
- Eirāzijas ūpji medī gārņus, ērgļus un pūces?
- Eirāzijas ūpji ķer ūdenī zivis?
- Eirāzijas ūpji dzīvo 60 gadus?
Aizsardzība
- Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
- Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
- Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
- Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).
Dzīves vide
Ūpis Latvijā sastopams galvenokārt skujkoku un jauktos mežos jūras piekrastē, pie lielākajiem ezeriem, kuros ir ūdensputnu kolonijas, arī Gaujas senlejā. Pēdējā laikā vairāk sastopams arī piepilsētu mežos, jo labprāt izmanto iespēju medījuma meklējumos apmeklēt atkritumu izgāztuves. Reizēm naktī redzams sēžam uz stabiem ceļmalās.
Citviet izplatības areālā ūpis vairāk apdzīvo klinšainas vietas ar aizām, alām, kanjoniem, meža puduriem un izkaisītiem kokiem. Sastopams arī taigā, mežastepē, dziļās upju ielejās, aizaugušos karjeros un lauksaimniecības zemēs ar piemērotiem akmeņainiem rajoniem vai klintīm. Vislabprātāk dzīvo netraucētās vietās. Eiropā sastopams kalnos līdz 2000 m virs jūras līmeņa, Himalajos – pat 4200–4500 m augstumā.
Barība un barošanās
Pārtiek galvenokārt no zīdītājiem (no sīkajiem grauzējiem līdz pat pieaugušam zaķim) un putniem (no sīļiem līdz gārņiem un klijāniem). Ēd arī rāpuļus, vardes, zivis un lielos kukaiņus (jo sevišķi vaboles).
Latvijā daudz ēd zaķus, ežus, žurkas un citus nelielus zīdītājus, kā arī vidēja lieluma putnus. Tiem pāriem, kas ligzdo pie lielajiem piejūras ezeriem, par pamatbarību noder kaijas, ko medī pie to kolonijām. Medījuma sugu vidū minēts arī mednis, vistu vanags, zivju ērglis un melnais stārķis.
Ķīnā pārtiek galvenokārt no žurkām un pelēm. Somijā viena pāra pamatbarība bija ūdensžurkas, bet gados, kad to bija mazāk, pārslēdzās uz pelēkajām žurkām atkritumu izgāztuvē. Spānijā putnu īpatsvars ūpju barībā pieaug migrāciju laikā pavasarī un rudenī. Citviet uz putnu medīšanu pārslēdzas laikā, kad no ligzdām masveidā izlido jaunie putni. Ziemeļos ūpis novērots lēkājam gar fjordiem, meklējot perējošu pūkpīļu ligzdas. Medī arī citas pūču sugas. Zināmi atsevišķi gadījumi, kad ūpji apēduši novārgušu pilnīgi pieaugušu sugas brāli.
Aktīvs galvenokārt naktī, bet arī krēslā, areāla ziemeļos, protams, aktīvs dienas gaismā (polārajā dienā). Medī galvenokārt, sēžot uz vakts atklātā vietā un sagaidot piemērota medījuma parādīšanos. Dodas arī medību lidojumos tuvu zemei vai koku galotnēm. Var atjautīgi plānot medības, piemēram kalnos mēdz regulāri pārbaudīt alas, kurās uz nakšņošanu mēdz pulcēties putni. Aprakstīts, ka divu nakšu laikā ūpis “iztīrījis” no vārnu ligzdas visus mazuļus un to vecākus; ka novērots ķeram putnus lidojumā; ka redzēts ķeram zivis, ielecot ūdenī līdzīgi zivju ērglim.
Sabiedriskā uzvedība
Ūpji ir monogāmi, un pāri ligzdo pa vienam.
Vairošanās un dzīves cikls
Skandināvijā sugas vairošanās sezona ir februārī–augustā, Francijā reģistrēta pat dēšana decembrī.
Latvijā vairošanās sezona sākas februārī, kad tēviņi sāk izdot riesta balsi – divzilbīgus vaidus “u-hu”, kas visbiežāk dzirdami februārī–martā apmēram stundu pēc saulrieta. Balss ir tālu dzirdama – pat 5 km attālumā. Latvijā ūpjiem ligzdas ar olām ir marta beigās–maija vidū, mazuļi ligzdās – aprīļa vidū–jūnija vidū. Gadā ir viens perējums.
Latvijā piejūras mežos visbiežāk ligzdo seklā bedrītē pie liela koka saknēm, Gaujas senlejā – smilšakmens klinšu nišās un uz terasēm. Citviet areālā aprakstīta arī reta ligzdošana citu sugu ligzdās kokos (atsevišķos gadījumos ūpji arī Latvijā ligzdojuši arī neapdzīvotās ērgļu ligzdās), ļoti reti – koku dobumos. Pēdējās desmitgadēs Latvijā ūpji ligzdo arī uz speciāli uzbūvētām ligzdu platformām kokos.
To pašu ligzdas vietu izmanto vairākus gadus pēc kārtas, vai arī – vairākas iecienītās vietas pārmaiņus.
Dējumā var būt 2–4 olas, retāk 1, visbiežāk 2. Olas dēj ar 3 dienu intervālu. Perēšana ilgst 34–36 dienas, mātīte perē viena, bet tēviņš viņai piegādā barību. Mazuļi šķiļas asinhroni. Šķiļoties tie klāti ar bālu dūnu, vēlāk to nomaina bēšs dūnu tērps. Pirmās 15 dienas māte mazuļus silda nepārtraukti, bet tēvs visu ģimeni apgādā ar barību. 3 nedēļu vecumā ūpēni sāk paši baroties ar atnesto medījumu. 5 nedēļu vecumā (vai ligzdās uz zemes pat agrāk) mazuļi atstāj ligzdu un pārvietojas un uzturas tās apkārtnē. 7 nedēļu vecumā jaunie ūpji iegūst lidspēju. Patstāvīgu dzīvi sāk 20–24 nedēļu (4–5 mēnešu) vecumā.
Ūpji sāk vairoties 2–3 gadu vecumā.
Savvaļā var nodzīvot 21 gadu un vairāk. Ziņota pat 60 gadu nodzīvošana nebrīvē.
Migrācijas
Eirāzijas ūpis lielākajā daļā ligzdošanas areāla (arī Latvijā) dzīvo kā nometnieks. Ligzdas atstājušie un patstāvīgu dzīvi uzsākušie jaunie ūpji klejo, meklējot sev teritoriju, un šādi var izplatīties ievērojamos attālumos. Ziemā ūpji nereti uzturas apdzīvotās vietās.
Dažādi fakti
Ūpis ir viena no vislielākajām pūcēm. Ķermeņa garums ir 60–75 cm, spārnu izpletums 160–188 cm. Mātītes caurmērā lielākas par tēviņiem: svars tēviņiem 1500–2800 kg, mātītēm 1750–4200 g.
Ūpja “ausis” nav ausis, bet pagarināti spalvu pušķi.
Informācijas avoti
BirdLife International 2017. Bubo bubo (amended version of 2016 assessment). The IUCN Red List of Threatened Species 2017: e.T22688927A113569670. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2017-1.RLTS.T22688927A113569670.en. Accesed on 12 August 2021.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1996. Latvijas meža putni. Rīga. 192 lpp. (Ūpis – 52.–53. lpp.)
Latvijas putni 2020. Ūpis Bubo bubo. http://www.putni.lv/bubbub.htm. Skatīts 12.08.2021.
Marks J.S., Cannings R.J., Mikkola H. 1999. Family Strigidae (Typical Owls). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 5: Barn-owls to Hummingbirds. Pp. 76–243.
Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri
