Eiropas ūdele

Pasaules Sarkanā grāmata: bīstami apdraudēta suga (Critically Endangered)

Eiropas ex situ programma

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Mammalia – zīdītāju klase
Carnivora – plēsēju kārta
Mustelidae – sermuļu dzimta
Mustela lutreola – Eiropas ūdele
Mustela lutreola novikovi – Eiropas ūdele (Viduskrievijas pasuga)

Izplatība savvaļā

Eiropas ūdele vēl pirms gadsimta bija plaši izplatīta lielākajā daļā Eiropas, bet tagad savvaļā ir mazāk nekā 30 000 šo dzīvnieku. Eiropas ūdeles izzudušas lielākajā daļā agrākā areāla un stipri samazinājušās skaitā visā palikušajā teritorijā, kur tās vēl sastopamas. 150 gadu laikā Eiropas ūdeļu areāls samazinājies par vairāk nekā 80%. Tagad Eiropas ūdele sastopama vairs tikai daļā Austrumeiropas (Igaunijā, Latvijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā un Donavas deltā Rumānijā), kā arī saglabājusies neliela, izolēta populācija Spānijas ziemeļos un Francijas rietumos.

Vēsturiski Eiropas ūdeles samazināšanos veicinājusi arī pārmedīšana, piemērotas dzīves vides samazināšanās un ūdens piesārņojums, bet par galveno Eiropas ūdeles skaita sarukšanas cēloni uzskata invazīvās Amerikas ūdeles (Mustela nivalis) radīto konkurenci. Amerikas ūdeles Eiropā savvaļā nonāca, izbēgot no ūdeļu fermām (Rietumeiropā daudzos gadījumos Amerikas ūdeles no fermām dabā izlaiduši dzīvnieku tiesību aktīvisti). Augumā lielākās Amerikas ūdeles izkonkurē Eiropas ūdeles no to ekoloģiskās nišas. Visur Eiropā pieaug Amerikas ūdeļu skaits un izzūd Eiropas ūdeles. Vienīgās vietas Eiropas ūdeles areālā, kur nav sastopama Amerikas ūdele, ir upes Arhangeļskas reģionā un Komi Krievijā.

Pastāv arī teorija, ka notiek Eiropas ūdeles dabiska izmiršana.

Līdz Otrajam pasaules karam Eiropas ūdeles Latvijā bija samērā bieži sastopamas gandrīz visās dzīvei piemērotajās Gaujas, Daugavas un Ventas baseina upītēs un strautos. Pēdējos gadu desmitos vietējo ūdeļu skaits ievērojami samazinājies – bez īpašiem pētījumiem nav iespējams pateikt, kur un kādā daudzumā Eiropas ūdele Latvijā vispār vairs saglabājusies.

Tallinas zoodārzā izveidotais fonds “Lutreola” veic nebrīvē vairotu Eiropas ūdeļu reintrodukciju Hījumā salā Igaunijā, kur iepriekš pabeigta konkurējošās invazīvās Amerikas ūdeles izskaušana (sala ir pietiekami tālu no kontinenta, lai Amerikas ūdeles to nesasniegtu).

Eiropas ūdeļu reintrodukciju veic arī Vācijā, Krievijā, Tadžikistānā. Spānijā un Francijā sāktas Amerikas ūdeles kontroles programmas.

Vai ir tiesa, ka

Nav zināms, cik Eiropas ūdeļu šobrīd Latvijā palicis?
Eiropas ūdelei visvairāk kaitē Amerikas ūdeles?
Amerikas ūdeles Eiropā savvaļā nonākušas ne vien, nejauši izbēgot no fermām, bet arī, tās speciāli introducējot?

Aizsardzība

1988. gadā Eiropas ūdele iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā, 2011. gadā atzīta par bīstami apdraudētu sugu (CR – Critically Endangered).
Eiropas ūdelei izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Tallinas zoodārzs Igaunijā.
Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā.
Iekļauta Eiropas Savienības Sugu un biotopu direktīvas II un IV pielikumā kā suga, kuras aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (II pielikums) un kam vajadzīga stingra aizsardzība (IV pielikums).

Dzīves vide un pielāgojumi

Eiropas ūdeles dzīve lielā mērā saistīta ar ūdeni – tās reti sastop tālāk nekā 100 m no saldūdens. Apdzīvo biezi apaugušus ezeru, upju, strautu un purvāju krastus. Ziemas guļā nedodas, toties ziemā izveidojas ūdens izturīgs ziemas kažoks ar biezu pavilnu. Dzīvei ūdenī palīdz peldplēves.

Barība un barošanās

Barību meklē krēslā, medījot gan uz sauszemes, gan ūdenī. Medī visdažādākos dzīvniekus – vardes, vēžus, zivis, ūdens strupastes, ciršļus, kurmjus, retāk – ūdensputnus, rāpuļus, gliemjus un ūdens kukaiņus. Spēj pieveikt līdz 1 kg smagas zivis.

Ūdelēm nav asa redze – medījot paļaujas galvenokārt uz sevišķi labi attīstīto ožu.

Nereti veido barības rezervju uzkrājumus.

Sabiedriskā uzvedība

Ūdeles dzīvo kā vientuļnieces – katrai ūdelei ir teritorija, kas stiepjas 200–4000 m gar upes krastu. Teritoriju iezīmē un agresīvi aizsargā.

Vairošanās un dzīves cikls

Februārī–martā tēviņi atstāj savas alas un dodas mātīšu meklējumos. Starp tēviņiem notiek riesta cīņas. Vairošanās sezonas laikā gan tēviņi, gan mātītes pārojas ar dažādiem partneriem.

Vairošanās migas iekārto ūdenskrātuves krastos pamestās ūdens strupastu (ūdensžurku) vai citu dzīvnieku alās. Ja nu tādu nav, ūdele pati izrok 1–1,5 m dziļas alas ar 8–10 cm platu ieeju. Ala noslēdzas ar 50 cm platu migas kameru. Pēc 42–46 dienu grūsnības (periods var būt arī ilgāks, jo iespējama olšūnas implantācijas aizture) mātīte maijā–jūnijā dzemdē 2–7, bet visbiežāk 4–5 kailus un aklus, tikai 8 g smagus ūdelēnus. Mazuļi ar mātes pienu barojas 8–10 nedēļas, bet no mēneša vecuma sāk ēst arī pienesto gaļu. 3 nedēļu vecumā mazuļi kļūst dzirdīgi, 4 nedēļu vecumā atveras acis. Piena zobi parādās 15–17 dienu vecumā, īstie zobi tos aizvieto 60–72 dienu vecumā. Apmēram 2,5– 4 mēnešu vecumā jaunās ūdeles sāk patstāvīgu dzīvi. Dzimumgatavību sasniedz nepilna gada vecumā.

Dzīves ilgums 7–10 gadi.

Dažādi fakti

Eiropas un Amerikas ūdeles ārēji ir līdzīgas. Atšķirības – Eiropas ūdele ir nedaudz mazāka, ar īsāku asti (aste vienmēr ir īsāka par pusi ķermeņa garuma), un atšķiras purna krāsas ornaments. Eiropas ūdelēm kopumā ir vairāk baltas krāsas plankumu. Amerikas ūdelei parasti nav balta plankuma uz virslūpas, bet Eiropas ūdelei tāds ir vienmēr. Dažām Eiropas ūdelēm var būt balti raibumi arī uz rīkles, krūtīm un vēdera.

Spānijā un Francijā Eiropas ūdelei draudus var radīt hibridizācija ar meža sesku (Mustela putorius). Dabā konstatēti šo sugu auglīgi hibrīdi, tomēr ļoti reti.

Kamēr Eiropas ūdele vēl bija plaši izplatīta, to ķēra slazdos kažokādu ieguvei. Piemēram, 1922.–1924. gadā PSRS ik gadus ieguva ap 50 000 ādiņu.

Tagadējo konkurenti Amerikas ūdeli Ziemeļamerikā kažokzvēru fermās sāka audzēt 19. gs. 70. gados, un vēlāk sāka audzēt arī Eiropā. Dabā tā nonāca ne vien, izbēgot no fermām, bet arī ar nodomu veiktas introdukcijas ceļā. Amerikas ūdeles introdukcija PSRS tika iesākta 1933. gadā un turpinājās līdz 60. gadiem. Šajā laikā Amerikas ūdele tika izlaista savvaļā apmēram 30 apgabalos un republikās. Lietuvā Amerikas ūdele introducēta divos paņēmienos 1950. un 1953. gadā, Baltkrievijā – 1953. gadā, Igaunijā un toreizējā Ļeņingradas apgabalā – 1958. gadā. Latvijā Amerikas ūdele mākslīgi introducēta netika, bet ieviesās no kažokzvēru fermām un no kaimiņrepublikām, galvenokārt ienākot no Lietuvas pa Ventas baseina upēm. Gaujas baseinā tā parādījās jau 1944. gadā.