Eiropas meža ziemeļbriedis

Aizsardzība

• Pasaules Sarkanajā grāmatā 2016. gadā ievietota kategorijā – suga nav apdraudēta (Least Concern – LC).
• Meža ziemeļbriedim izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), pašlaik to koordinē Helsinku zoodārzs Somijā.
• Meža ziemeļbriedis iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā.

Dzīves vide un pielāgojumi

Ziemeļbrieži apdzīvo arktisko un subarktisko tundru, skrajus mežus, arī klajumus kalnos 2300–3000 m augstumā.

Ziemeļbrieži spēj pārvietoties lielos attālumos. Pavasara un rudens migrācijas ziemeļbriežiem raksturīgas Ziemeļamerikā, bet Eiropas meža ziemeļbrieži dzīvo kā nometnieki. Ziemeļamerikas ziemeļbriežu bari gadā veic ap 5000 km – tas ir garākais reģistrētais sauszemes dzīvnieka veiktais ceļš. Pārvietošanās laikā bari veic 19–55 km dienā. Savukārt skrienot ziemeļbrieži var sasniegt 80 km/h.

Ziemeļbrieži ir arī labi peldētāji un peld ar ātrumu 6,5 km/h, bet vajadzības gadījumā sasniedz pat 10 km/h.

Dzīvot stipra sala apstākļos palīdz biezais, labi siltumizolējošais kažoks. Lielie, platie nagi palīdz pārvietoties pa sniegu.

Barība un barošanās

Ziemeļbriežu barība daudzveidīgāka ir vasarā, kad tie barojas ar kārklu un bērzu lapām un dzinumiem, sēnēm, zāli, grīšļiem un dažādiem citiem augiem. Svarīga barības daļa ir ķērpji, sevišķi ziemā.

Pielāgojums dzīvei arktiskajos apstākļos ir spēja saost un sameklēt ķērpjus un citu barību zem sniega.

Atsevišķos gadījumos ziemeļbrieži redzēti ēdam augēdājiem neraksturīgu barību – lemingus, lašus, putnu olas.

Sabiedriskā uzvedība

Pārvietojas lielos baros. Ziemas periodā tiem savvaļā ir izteikta konkurence par barību. Augsta ranga dzīvnieki mēdz pavadīt vairāk laika ganībās nekā dzīvnieki ar zemāku sociālo stāvokli. Šīs hierarhijas rezultātā rangā zemākie dzīvnieki ir spiesti izmantot jau noganītās platības vai arī tiem jāgaida sava kārta.

Vairošanās un dzīves cikls

Riests notiek oktobrī. Tēviņi cīnās savā starpā, kas daļai no tiem nes ievainojumus un pārpūli. Ziemeļbriežu tēviņu galvenais mērķis šai laikā ir tikt pie harēma, vai – jaunākajiem tēviņiem – vienkārši vazāties apkārt un censties sapāroties ar pēc iespējas lielāku skaitu mātīšu.

Dominējošie tēviņi savāc 5–15 mātīšu grupas. Šajā periodā tie laiku netērē barības meklēšanai un novājē.

Grūsnība ilgst 7,6 mēnešus. Maijā–jūnijā ziemeļbriežu mātei dzimst viens, daudz retāk – divi mazuļi. Ziemeļbriedēni piedzimstot sver ap 5–9 kg. Atšķirībā no citu briežu mazuļiem tie nav plankumoti (meža ziemeļbriežu mazuļi ir rudi, mājas ziemeļbriežiem – melni). Jau dienu vecs ziemeļbriedēns ir gana veikls, lai varētu noskriet cilvēku. Ar mātes pienu barojas vismaz mēnesi, nereti – vairākus mēnešus līdz pat ziemai.

Dzimumgatavību sasniedz 1,5–3,5 gadu vecumā.

Dzīves ilgums 10–15 gadi, nebrīvē – 20 gadi. Savvaļā mātītēm ir ilgāka dzīve nekā tēviņiem, pat virs 15 gadiem. Tēviņu vidējais dzīves ilgums savvaļā ir 4,5 gadi, jo tie biežāk krīt par upuri plēsoņām periodā, kad pašus novājinājis riests.

Dažādi fakti

Ziemeļbrieži ir vienīgā briežu suga, kurai ragi ir abu dzimumu dzīvniekiem. Vecākiem tēviņiem ir milzīgi un sarežģīti ragu vainagi, kamēr mātīšu ragi ir daudz mazāki un vienkāršākas uzbūves. Vecie tēviņi ragus met drīz pēc riesta beigām, bet mātītēm ragi paliek līdz pat pavasarim.

Ziemeļbriežu tēviņa ragi ir otri lielākie mūsdienu briežu ragi (platumā var sasniegt metru, garumā – 135 cm), atpaliekot vienīgi no aļņa.

Ziemeļbriežiem pārvietojoties, tos pavada knikšķēšana, ko rada cīpslu berze pār kājas kaulu.

Ziemeļbriežiem (kā sugai) visā areālā reģistrēti dažādi dabiskie ienaidnieki – vilki, lāči, lūši, klinšu ērgļi (medī ziemeļbriedēnus). Vienā gadījumā vesels ziemeļbrieža ķermenis atrasts Grenlandes haizivs kuņģī. Ar kritušiem ziemeļbriežiem barojas lapsas, kraukļi un plēsīgie putni.

Ziemeļbriežu lielie, plakanie nagi ziemā darbojas kā sniega kurpes, un apmatojums starp katras kājas četriem pirkstiem neļauj sniegam tos aizsprostot.

Jaundzimušais ziemeļbrieža mazulis dažu minūšu laikā ir uz kājām un jau pēc pusstundas var skriet tikpat ātri kā olimpiskais sprinteris.

Mājas ziemeļbriedis

Uzskata, ka ziemeļbrieža domestikācija sākusies Vecajā pasaulē starp Bronzas un Dzelzs laikmetu (pirms aptuveni 3000 gadu) un pakāpeniski izplatījusies pa visas Eirāzijas ziemeļiem. Mājas ziemeļbriežus tur baros un ļauj brīvi pārvietoties.

Domesticētie ziemeļbrieži ir īsākām kājām un smagāki nekā savvaļas ziemeļbrieži.

20. gs. beigās (70. gados) pasaulē bija ap 3 miljoniem mājas ziemeļbriežu, lielākā daļa no tiem – PSRS, kur gadā tika iegūti 32 000 tonnu ziemeļbrieža gaļas un 650 000 kažokādu. Kopš PSRS sabrukšanas ziemeļbriežu ganu skaits Krievijā dramatiski samazinājies.

Ziemeļbriežiem ir svarīga vieta arktisko tautu kultūrā. Daudzas Sibīrijas, Skandināvijas un Amerikas vietējās kultūras attīstījušās, balstoties uz ziemeļbriežu ganīšanu. Ziemeļbriedim ir svarīga ekonomiskā loma arktisko tautu dzīvē, t.sk. inuitiem, sāmiem, evenkiem, čukčiem.

Informācijas avoti

Burnie D. The Kingfisher Animal Encyclopedia. 2018. London: Kingfisher. pp. 292.-293.

Heikki Henttonen, Alexei Tikhonov. 2007. Rangifer tarandus (Europe assessment). The IUCN Red List of Threatened Species 2007: e.T29742A9528166. Accessed on 04 October 2023.

Hoare, Ben. 2009. Animal Migration. London: Natural History Museum. p. 45.

Panchenko, Danila & Paasivaara, Antti & Hyvärinen, Marja & Krasovskij, Yuri. 2021. The wild forest reindeer, Rangifer tarandus fennicus, in the Metsola Biosphere Reserve, Northwest Russia. Nature Conservation Research. 6. 10.24189/ncr.2021.026.