Ēģiptes grifs

Aizsardzība

• 2007. gadā iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā apdraudēta suga (EN – Endangered).
• Ēģiptes grifam izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Prāgas zoodārzs Čehijā.
• Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
• Iekļauts Bonnas konvencijas I pielikumā kā migrējošā suga, kuras saglabāšanai jāveic konkrēti aizsardzības pasākumi.
• Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
• Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.

Apdraudējuma faktori un sugas aizsardzības pasākumi

Ēģiptes grifu skaits turpina strauji samazināties praktiski visā izplatības areālā, acīmredzot – dažādu faktoru ietekmē. Suga ir jau izzudusi Dienvidāfrikā, Lesoto, Svazilendā un vairs neligzdo Namībijā. Indijā pēdējā desmitgadē Ēģiptes grifu skaits samazinājies par vairāk nekā 90%, Eiropā – par vairāk nekā 50% pēdējo 3 paaudžu laikā. Tāpat ievērojami samazinājušās populācijas Āfrikā un Arābijā.

Eiropas Savienībā 2002. gadā ieviestā mājlopu līķu utilizācijas kontrole Ēģiptes grifiem ievērojami samazināja barības pieejamību, jo sevišķi Spānijā un Portugālē. Tomēr pēdējā laikā ieviestie noteikumi atļauj speciālu maitēdāju piebarošanas staciju izveidi un nosaka, kā tām jādarbojas.

Ligzdošanas teritorijās Spānijā un Balkānos galvenais drauds ir neatļauta ar strihnīnu saindētas ēsmas izlikšana, lai iznīcinātu plēsoņas, un no indes bojā iet arī Ēģiptes grifi, paši nebūdami iznīcināšanas mērķis. Ēģiptes grifi Eiropā cieš arī no traucējumiem pie ligzdām un sīko medījuma sugu populāciju samazināšanās, saindējas ar svinu no medībās lietotās munīcijas, iet bojā sadursmēs ar elektrolīnijām un vēja turbīnām.

Āfrikā uz Ēģiptes grifa populāciju negatīvi atsaucas savvaļas zālēdāju izzušana, dažos rajonos arī lopkautuvju sanitāro standartu uzlabošanās. Kanāriju salās daudz Ēģiptes grifu iet bojā sadursmēs ar elektrolīnijām. Āfrikā dziednieki arvien izmanto dažādas grifu un citu plēsīgo putnu daļas – acis, veselas galvas, kājas, spalvas un kaulus, un vismaz Marokā Ēģiptes grifs tāpēc ir pieprasīts tirgū.

Tomēr pati straujākā Ēģiptes grifu skaita samazināšanās konstatēta Indijā – kopš 1999. gada Ēģiptes grifu populācija samazinās vairāk nekā par 35% gadā. Uz grifiem Āzijā postoši atsaucas mājlopiem bieži lietotais medikaments diklofenaks. Ir pierādīts un plaši atzīts, ka mājlopu līķos esošā diklofenaka ietekmē izmiršanai bīstami tuvu nonākušas trīs lielās grifu sugas – Bengālijas grifs (Gyps bengalensis), garknābja grifs (G. indicus) un tievknābja grifs (G. tenuirostris). Šis medikaments, kas ir terapeitisks un nekaitīgs mājlopiem, izrādījies toksisks plēsīgajiem putniem, stārķiem, dzērvēm un pūcēm.

Lasiet sīkāk par diklofenaka ietekmi uz lielajām grifu sugām Āzijā:

Gulbe E. 2004. Āzijas grifu krīze. – Putni dabā 14.2: 20–23. Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

Diemžēl tagad, kad Āzijā stipri samazinājies lielo grifu skaits un līdz ar to samazinājusies to radītā konkurence pie mājlopu līķiem, no diklofenaka sākušas vairāk ciest arī mazākās sugas, ieskaitot Ēģiptes grifu.

Vēl vairāk, lai arī veterinārā diklofenaka lietošana tagad ir aizliegta Indijā, tā izmantošana mājlopu ārstēšanā valstīs, kur tas var kaitēt apdraudētajiem grifiem, nav pārtraukta. 2007. gadā diklofenaks parādījās pārdošanā Tanzānijā. Brazīliešu ražotājs veica agresīvu medikamenta mārketingu lietošanai veterinārijā un eksportēja to uz 15 Āfrikas valstīm. Medikaments nesen apstiprināts lietošanai veterinārijā arī Eiropā un ir komerciāli pieejams Francijā un Spānijā, kas rada bažas par apdraudētajiem grifiem.

Cik Ēģiptes grifu šobrīd palicis pasaulē?

Eiropā pašlaik ligzdo 3000–4700 Ēģiptes grifu pāri (liela daļa no tiem – ap 1300 pāru jeb 40% – koncentrēta Spānijā). Par populācijām Āzijā un Āfrikā nav daudz precīzas informācijas, bet vērtē, ka pasaulē kopumā varētu būt palicis ap 6000–19 000 pāru. Suga 2007. gadā atzīta par nopietni apdraudētu (vēl tikai 2004. gadā uzskatīja, ka Ēģiptes grifs vispār nav apdraudēts). Sākti sugas aizsardzības pasākumi.

Itālijā veic reintrodukcijas projektus ar nebrīvē vairotiem putniem. Spānijā, Francijā, Itālijā, Bulgārijā un Maķedonijā jauno putnu izplatību, migrācijas un ziemošanas vietas pēta ar satelītu raidītājiem. Itālijā un Bulgārijā ir ligzdu apsargāšanas programmas pret malu medniekiem, jo palikusī populācija ir ļoti maza.

Ļoti sekmīga bijusi piebarošanas staciju jeb “grifu restorānu” izveidošana, kompensējot dabiskās barības trūkumu, kā arī piesaistot grifus drošām barošanās vietām un samazinot tiem risku tikt nošautiem vai noindētiem, meklējot barību citur. “Grifu restorāni” deva iespēju arī attīstīt ekotūrismu un izglītot sabiedrību par apdraudēto sugu aizsardzību. Francijas dienvidos piebarojot Ēģiptes grifus, iespaidīgi uzlabojušās to ligzdošanas sekmes.

Dzīves vide

Ēģiptes grifs izplatīts klajos, sausos apvidos – stepēs, tuksnešos, krūmājos, ganībās un labības laukos. Sastopams kā zemienēs, tā kalnu rajonos (Etiopijā novērots kalnos līdz pat līdz 4000 m augstumā virs jūras līmeņa). Ligzdošanai nepieciešamas klintis. 
Mūsdienās Ēģiptes grifa izplatību ietekmē sugas atkarība no barības avota – mājlopiem un atkritumiem. Tādēļ tie barību bieži meklē pie cilvēku mītnēm. Uzturas arī pilsētu apkārtnē un pat pašās pilsētās, jo sevišķi tropos, kur pilsētu sanitārais stāvoklis arvien liek daudz vēlēties un atkritumi atrodami ne vien izgāztuvēs, bet arī uz ielām. Ēģiptes grifi uzturas vairākās Indijas pilsētās, tāpat kā vēl XX gs. sākumā lielā daudzumā apdzīvoja Kairu un Stambulu.

Pielāgojumi

Ēģiptes grifiem ir vairāki plēsīgajiem putniem – maitēdājiem raksturīgi barības meklēšanas un barošanās pielāgojumi:

• Gari un plati spārni – ideāli piemēroti augšupejošo gaisa strāvu uztveršanai, kas ļauj grifiem bez mazākās piepūles planēt, barības meklējumos ik dienas veicot lielus attālumus.
• Izcila redze – palīdz barības meklēšanā, lidojot virs plašām teritorijām.
• Līks un spēcīgs knābis – piemērots gaļas plēšanai un saraušanai.
• Spēcīgas kājas ar līkiem nagiem – palīdz gan medībās, gan barības sadalīšanā.
• Daļēji kaila galva – ļauj izvairīties no spalvu nosmērēšanās un salipšanas, barojoties ar maitu.

Barība un barošanās

Ēģiptes grifi izmanto daudzveidīgu barību – maitas, nelielus dzīvus mugurkaulniekus, kukaiņus, olas, kā arī dažādus organiskos atkritumus un pat ekskrementus.

Pamatbarība ir maitas. Ēģiptes grifi ēd dažādu mugurkaulnieku paliekas – no zvirbuļveidīgajiem putniem un sīkiem zīdītājiem līdz mājlopiem un lieliem savvaļas dzīvniekiem. Pie lielo dzīvnieku līķiem parasti dabū tikai lielākajām grifu sugām pāri palikušās kripatas. Taču Ēģiptes grifiem tas ir izdevīgi, jo viņi paši nespētu pārknābt lielo dzīvnieku ādu. Tāpēc viņi pagaida, kamēr līķi uzšķērž un paēd dominējošās sugas, un tiek pie sīkām, bet viegli pieejamām paliekām.

Meklējot maitas, grifi paļaujas ne tikai uz savu teicamo redzi, bet arī seko, ko atraduši citi grifi. Katrs putns, lidojot 200–2000 m augstumā, spēj sekot citu grifu kustībām plašā apkārtnē un ievērot, kur tie nolaižas pie atrastas barības.

Ēģiptes grifi nedaudz medī arī sīkus dzīvniekus, nereti novārgušus vai ievainotus – piemēram, trušus un cāļus. Ēd arī zivju ikrus, beigtas zivis un ūdens bruņrupučus, tāpat – kukaiņus, piemēram, mēslu vaboles.

Ēģiptes grifi visvairāk pazīstami saistībā ar barošanos ar strausu (Struthio camelus) olām – tas ir klasisks darbarīku lietošanas paraugs dzīvnieku pasaulē, un Ēģiptes grifs ir viena no retajām dzīvnieku sugām, kas iemācījusies lietot darbarīkus. Ēģiptes grifi pie iespējas ēd dažādu putnu olas, bet Austrumāfrikā tie iemācījušies sadragāt strausu olu cieto čaulu, metot olām ar akmeņiem.

Ēģiptes grifi barībā izmanto arī dažādus organiskos atkritumus, ieskaitot pūstošus augļus un dārzeņus, un pat dzīvnieku ekskrementus. Šai ziņā Ēģiptes grifs gan nav gājis tik tālu kā cita mazo grifu suga – kapuces grifi (Necrosyrtes monachus), kas Āfrikas pilsētu apkārtnē bieži un labprāt ēd arī cilvēku ekskrementus.

Ēģiptes grifi barības meklējumos ik dienas var nolidot līdz pat 80 km, meklējot maitas plašā apkārtnē un sekojot citiem grifiem. Tomēr, kur tas iespējams, tie dodas baroties vietās, kur ēdamais viegli atrodams – tropu pilsētu atkritumu izgāztuvēs un lopkautuvju izgāztuvēs.

Sabiedriskā uzvedība

Ēģiptes grifi nav koloniāli. Parasti dzīvo pa vienam vai pāros, bet salasās lielākos baros bagātīgas barošanās vietās – izgāztuvēs vai piebarošanas punktos, tāpat – nakšņošanas vietās klintīs, uz ēkām vai kokos.

Vairošanās un dzīves cikls

Pavasarī Ēģiptes grifu pāri veic enerģiskus riesta lidojumus. Pētījumos atklāts, ka pat migrējošajiem Ēģiptes grifiem ir cieša piesaiste ligzdošanas vietai, jo sevišķi tēviņiem.

Pāri ligzdo individuāli. Eiropā kaimiņu pāru ligzdas ir vismaz 1,5 km attālumā. Deli (Indijā) reģistrēti vidēji 0,5 Ēģiptes grifu pāri uz kvadrātkilometru. Ļoti retos gadījumos divas ligzdas var būt blakus – tas novērots Zaļā raga salās.

Ēģiptes grifi ir monogāmi, bet var veidot arī trio (mātīte kopā ar diviem tēviņiem).

Ēģiptes grifi ligzdo klintīs – klints nišās vai uz dzegām zem pārkares, bet dažkārt arī lielos kokos, uz ēkām (galvenokārt Indijā), elektrības stabos un atsevišķos gadījumos – uz zemes.

Būvē lielu zaru ligzdu, kas platumā var pārsniegt 1,5 m un vairāk. Ligzdu parasti bagātīgi izklāj ar vilnu, matiem, lupatām un barības paliekām, bet dažreiz ligzdā izklājuma nemaz īsti nav. Pāriem bieži ir vairākas ligzdas, kuras izmanto pārmaiņus.
Ēģiptes grifi kopumā ligzdošanu sāk vēlāk nekā citi Palearktikas grifi, lai gan Sahāras tuksneša dienvidos var sākt dēšanu janvārī vai pat agrāk. Indijā, Kanāriju salās un Āfrikas ziemeļos sāk dēt martā–aprīlī, Vidusjūras valstīs – aprīlī–maijā.

Parasti dējumā ir 2 olas, dažreiz tikai 1. Perēšana ilgst ap 42 dienām. Abi vecāki perē olas un aprūpē mazuļus.

Mazuļi ir ligzdguļi, tiem ir balts dūnas tērps. Mazuļi ligzdā pavada 70–85 dienas. Vecāki jaunos putnus apgādā ar barību vēl mēnesi pēc izlidošanas.

Ēģiptes grifu ligzdošanas sekmes dažādos rajonos ir atšķirīgas. Sekmīgi ligzdojošajiem pāriem izlido vidēji 1,2–1,4 un pat 1,75 mazuļi, bet daļa pāru (nereti 20–30%) bieži nemaz nedēj. 

Dzimumgatavību sasniedz 4–5 gadu vecumā.

Nebrīvē reģistrēta 37 gadu nodzīvošana.

Migrācijas

Areāla ziemeļu daļā Eiropā un Āzijā ligzdojošie Ēģiptes grifi ir gājputni, bet tālāk dienvidos – Arābijā, un Āfrikā, kā arī Baleāru un Kanāriju salās ligzdojošie ir nometnieki. Eiropā gājputns, tomēr nelielā skaitā ziemo Spānijas dienvidrietumos. Indijā lielākoties nometnieks, bet dažos rajonos gājputns.

Ziemeļu ligzdotāji ir tālie starpkontinentu migranti. Ligzdošanas vietās uzturas galvenokārt martā–septembrī, tad dodas uz ziemošanas vietām Āfrikā. Līdzīgi daudziem planējošajiem plēsīgajiem putniem, lido galvenokārt virs sauszemes, izmantojot termālās augšupejošās gaisa strāvas. Liela daļa ceļā uz Āfriku jūras šķērso šaurākajās vietas – pār Gibraltāra, Bosfora vai Dardaneļu šaurumiem un Suecu vai Arābijas dienvidrietumiem. Mūsdienās suga ziemo tikai ziemeļos no ekvatora. Daži jaunie putni paliek Āfrikā arī visu otro dzīves gadu.

Dažādi fakti

Ēģiptes grifs ir neliels grifs – ķermeņa garums 58–70 cm, spārnu atpletums – 155–170 cm, svars – 1600–2200 g.

Ēģiptes grifs ir netipiska izskata grifs – neliels un pēc apspalvojuma krāsas vairāk atgādina nevis grifu, bet balto stārķi (Ciconia ciconia).

Informācijas avoti

BirdLife International. 2019. Neophron percnopterus. The IUCN Red List of Threatened Species 2019: e.T22695180A154895845. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2019-3.RLTS.T22695180A154895845.en. Accessed on 17 December 2020.

Thiollay J.M. 1994. Family Accipitridae (Hawks and Eagles). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 52–205.