Edvardsa fazāns

Aizsardzība

• Iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā bīstami apdraudēta suga (CR – Critically Endangered).
• Edvarda fazāna nebrīves populācijas dati tiek reģistrēti starptautiskajā ciltsgrāmatā (ISB), pašlaik to uztur Berlīnes zoodārzs Vācijā.
• Edvardsa fazānam izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Prāgas zoodārzs Čehijā.
• Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) I pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana un kuru tieši vai netieši apdraud starptautiskā tirdzniecība.

Edvardsa fazāns savvaļā un nebrīvē

Edvardsa fazānu atklāja XIX gs. beigās. Sugu zinātniski aprakstīja 1896. gadā un nosauca par godu angļu izcelsmes franču dabaszinātniekam Alfonsam Milnam-Edvardsam (1835–1900).

Edvardsa fazāns savvaļā bija sastopams četrās provincēs Vjetnamas centrālajā daļā – Hatiņā (Hà Tĩnh), Kuanbiņā (Quảng Bình), Kuanči (Quảng Trị) un Thianthjenā-Hue (Thừa Thiên-Huế). Savulaik šajās vietās suga esot bijusi diezgan parasta.

XXI gs. sākumā nav ziņu, vai Edvardsa fazāni vairs sastopami savvaļā. Pēdējais drošais novērojums bija 2000. gadā, kad kādam medniekam konfiscēja dzīvu Edvardsa fazānu tēviņu (šis putns turpmāk tika turēts nebrīvē rajona mežu aizsardzības departamentā Kuanči provincē).

Edvardsa fazāns ticis speciāli meklēts jau no 1988. gada. 1996. gadā Bačmas (Bạch Mã) nacionālajā parkā Thianthjzienas-Hue provincē veica kampaņu ar plakātiem, aicinot vietējos iedzīvotājus ziņot par redzētiem Edvardsa fazāniem, bet jaunas ziņas netika saņemtas. 2009. gadā ir viens ziņojums par iespējamu Edvardsa fazāna mātītes novērojumu pie Hải Vân kalnu pārejas, bet ir šaubas, vai pareizi noteikta suga. 2011. gadā divās iespējamās sugas sastapšanas vietās Kuanbiņā un Kuanči uzstādīja speciālas novērošanas kameras cerībā konstatēt Edvardsa fazānus, bet bez rezultātiem. Turpmāk sugas meklējumos plāno izmantot gan novērošanas kameras, gan arī īpaši apmācītus suņus.

Edvardsa fazāna situācijas oficiālais vērtējums 2018. gadā ir, ka savvaļā varētu būt palikuši 50–249 pieauguši putni. Tas ir pieņēmums bez drošiem pierādījumiem, bet labākas informācijas jau nav. Ja kādas populācijas daļas savvaļā vispār saglabājušās, tās ir ārkārtīgi mazas, izolētas un turpina samazināties. Oficiālais sugas stāvokļa novērtējums vienlaikus ir optimistiskākais. Pesimistiskākais scenārijs – ka suga savvaļā jau izmirusi ap 2000. gadu. Nav faktu, kas ļautu to noliegt.

Ja Edvardsa fazāns būtu izzudis savvaļā, tas tomēr nebūtu izzudis pilnībā, jo sugai pastāv arī nebrīves populācija. Edvardsa fazānus veda uz Eiropu turēšanai kolekcijās jau drīz, kopš suga bija atklāta. Šobrīd dažādos zoodārzos ir vairāk nekā 1000 Edvardsa fazānu. 2004. gadā pabeidza visu nebrīves putnu pārbaudi un hibrīdu atsijāšanu.

Kāpēc Edvardsa fazānu savvaļas populācija ir tik ļoti cietusi? Galvenie faktori ir divi – medības un dzīves vides izpostīšana.

Nebūtu nepareizi teikt, ka daļa Edvardsa fazāna kādreizējās populācijas tikusi apēsta. Edvardsa fazānus, kas nav ne lielākie, ne treknākie putni, nebūt neķēra speciāli. Tie nonāca slazdos un lamatās, kas paredzēti citam medījumam, piemēram – džungļu vistām (Gallus gallus). Parasti vistveidīgo putnu populācijas spēj sekmīgi izdzīvot arī apstākļos, kad ķeršana lamatās notiek intensīvi. Tomēr Edvardsa fazānu skaits acīmredzot bija samazinājies tiktāl, ka populācija vairs nespēja atjaunoties. Tagad zināms, ka jau XX gs. 60. gados savvaļā tika novēroti Edvardsa fazāni ar pazīmēm, kas liecina par inbrīdinga (tuvradnieciskas vairošanās) sekām (tolaik kļūdaini domāja, ka atklāta jauna fazānu suga). Tātad mazais palikušo putnu skaits jau bija problēma.

Edvardsa fazāna dzīves vide tika gandrīz pilnībā izpostīta Vjetnamas karā (1955–1975), kad, lai iznīcinātu mežu aizsegu, virs džungļiem izsmidzināja herbicīdu jeb ķīmisko defoliantu “Agent Orange”. Pēc kara vēl palikušā pirmatnējā meža iznīcināšana turpinājās, to izcērtot un ierīkojot lauksaimniecības platības.

Dzīves vide

Edvardsa fazāni bija sastopami slapjos mežos zemienēs un lēzenās nogāzēs līdz 300–600 m virs jūras līmeņa. Visiecienītākie bija meži ar bagātīgu palmu un liānu pamežu, kuri mijas ar bambusu puduriem.

Pēdējos zināmos šādu mežu fragmentus turpina postīt izcirtēji. Sugai kopumā neatbilstošā mežā saglabājušies nelieli slapja meža laukumi, kuros Edvardsa fazāni varētu dzīvot. Taču, ja izcērt apkārtējo mežu, mikroklimats mainās arī atstātajos meža puduros.

Barība un barošanās

Par Edvardsa fazānu barību dabā nav informācijas.

Vairošanās un dzīves cikls

Par Edvardsa fazānu vairošanos informācija ir tikai no nebrīves.

Dējumā ir 4–7 olas, perēšana ilgst 21–22 dienas. Mazuļi ir ligzdbēgļi kā visiem vistveidīgajiem putniem. Cālīšu dūnu tērps – muguriņa tumšbrūna, galvas virsa un sāni kastaņbrūni, apakšpuse smilškrāsā.

Migrācijas

Par Edvardsa fazānu sezonālo pārvietošanos nav informācijas.

Dažādi fakti

Edvardsa fazāns ir vidēja lieluma fazāns. Ķermeņa garums – 58–65 cm. Astes garums – tēviņiem 24–26 cm, mātītēm – 20–22 cm. Svars gan tēviņiem, gan mātītēm ir nedaudz virs kilograma.

Edvardsa fazāniem ir izteikts dzimumu dimorfisms. Tēviņš ir košs, zili melnā tērpā ar baltu cekulu. Mātīte ir neuzkrītoši brūnpelēka.

Sugas, pasugas vai formas?

Vjetnamā tikušas aprakstītas trīs endēmas fazānu sugas:

• Edvardsa fazāns (“Lophura edwardsi“) – 1896. gadā.
• Imperatora fazāns (“Lophura imperialis“) – 1923. gadā.
• Vjetnamas fazāns (“Lophura hatinhensis“) – 1965. gadā.

Šo trīs dažādo formu taksonomiskais statuss gadu gaitā piedzīvojis pārmaiņas.

Vjetnamas fazānu, kas sastopams Edvardsa fazāna areālā un ārēji tam ļoti līdzīgs (galvenā atšķirība – baltas centrālās astes spalvas tēviņam), vjetnamiešu pētnieki 1965. gadā aprakstīja kā patstāvīgu sugu. Drīz pēc tam tas tika pārkvalificēts par Edvardsa fazāna pasugu, bet XX gs. 90. gados to atkal atdalīja kā patstāvīgu sugu. 2012. gadā atzina, ka tā sauktais Vjetnamas fazāns nav ne suga, ne pasuga, bet Edvardsa fazāna mutācija inbrīdinga apstākļos.

Savukārt imperatora fazānu tagad uzskata par hibrīdu starp Edvardsa fazānu un sudraba fazānu (Lophura nycthemera).

Informācijas avoti

BirdLife International 2018. Lophura edwardsi. The IUCN Red List of Threatened Species 2018: e.T45354985A129928203. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2018-2.RLTS.T45354985A129928203.en. Accessed on 29 April 2021.

McGowan P.J.K. 1994. Family Phasianidae (Pheasants and Partridges). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 434–553.