Dzeltenkapuces aratinga

Aizsardzība

Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.

Dzīves vide

Papagaiļu dzīve saistās ar mežu un kokiem. To visvairāk nosaka divi iemesli:

• koki nodrošina barību – sēklas un augļus;
• vissvarīgākais – veci koki nodrošina ligzdu vietas – dobumus. 

Dzeltenkapuces aratingas apdzīvo lietusmeža malas, kokospalmu plantācijas, mežus un klajos rajonus tiem līdzās, ieskaitot lauksaimniecības platības un ganības. Izvairās no pārāk sausiem biotopiem. 

Pētījumos Belenas apkārtnē noskaidrots, ka dzeltenkapuces aratingas mežā kokos visvairāk uzturas 2–10 m augstumā.

Pielāgojumi

Papagaiļiem ir vairāki pielāgojumi, kas ļauj baroties ar cietu un pat ļoti cietu barību – dažādām sēklām un riekstiem:

• spēcīgs, liekts knābis – īss, bet masīvs;
• labi attīstīta, veikla mēle;
• attīstīta mēles un žokļu muskulatūra;
• attīstīts, cietas augu barības sagremošanai piemērots muskuļkuņģis.

Masīvās žokļu un mēles muskulatūras dēļ papagaiļu galva ir liela un plata.

Knābja uzbūve ir piemērota augļa vai sēklas stingrai satveršanai, apstrādāšanai un sadalīšanai, savukārt mēle nodrošina sēklas pārvietošanu un rotāciju. Ja jāpārknābj īpaši ciets rieksts, papagailis to pārvieto dziļāk knābja atvērumā, kur žokļu spiediena spēks būs visstiprākais – kā stangās.

Lielā mēle noder arī dzeršanas procesā, ar tās kustībām nodrošina ūdens iesūkšanu. 

Barība un barošanās

Papagaiļu pamatbarība ir sēklas un augļi. Pētījumos Belenā noskaidrots, ka dzeltenkapuces aratingas barojas ar dažādu koku augļiem, ieskaitot mango un dažādu sugu palmu augļus. Lauksaimniecības rajonos pārtiek arī no kukurūzas un rīsiem.

Vairošanās un dzīves cikls

Papagaiļiem raksturīgs ilgs perēšanas periods, tie ir monogāmi un veido pārus uz dzīvi, mazuļi ir ligzdguļi, kas daudz laika pavada ligzdā, un papagaiļi dzīvo ilgu mūžu. 

Dzeltenkapuces aratingām Belenas apkārtnē vairošanās sezona ir augustā–decembrī, citur areālā – decembrī. Ligzdo dabiskā vai dzeņu izkaltā dobumā lielos kokos, kuru augstums ir vismaz 15 m. Varētu teikt, ka īstas kolonijas neveido, jo kaimiņu ligzdas ir vidēji 50 m attālumā.

Ligzdas dobuma sagatavošana var aizņemt vairākas nedēļas, un piedalās abi putni, turklāt aratingām raksturīgi, ka tēviņš uzņemas dobuma paplašināšanu, ja tas ir nepieciešams. 

Informācija par dzeltenkapuces ligzdošanu pieejama lielākoties par nebrīves putniem. Dējumā ir 3 olas, perēšana aizņem ap 26 dienām, perē tikai mātīte. Mazuļi ir ligzdguļi, kas ligzdā pavada ap 8 nedēļām. Savukārt savvaļas pāra novērojumos atzīmēts, ka laiks starp ligzdas būvi un jauno putnu izlidošanu aizņēmis 55–60 dienas.

Papagaiļi dējumu sāk perēt no pirmās olas. Rezultātā olu šķilšanās ir pakāpeniska, un ligzdā attīstās dažāda vecuma (lieluma) mazuļi. 

Migrācijas

Nav informācijas par pārceļojumiem.

Dažādi fakti

Tāpat kā pārējās aratingas, dzeltenkapuces aratinga ir vidēja lieluma papagailis – garums ap 30 cm.

Nav raksturīgs dzimumu dimorfisms – gan tēviņi, gan mātītes ir skaisti putni ar zaļi ar krāšņi dzeltenu galvu, kaklu un vēderu.

Informācijas avoti

BirdLife International 2016. Aratinga jandaya. – The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22685707A93083946. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22685707A93083946.en. Accessed on 7 July 2022.

Collar N.J. 1997. Family Psittacidae (Parrots). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 4: Sandgrouse to Cuckoos. Pp. 280–477.