Dižantilope
Klasifikācija
- Chordata – hordaiņu tips
- Mammalia – zīdītāju klase
- Artiodactyla – pārnadžu kārta
- Bovidae – dobradžu dzimta
- Tragelaphus oryx – dižantilope
Izplatība savvaļā
Dižantilopes savulaik bija izplatītas mežos un savannās viscaur Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Palielinoties apdzīvotajām vietām un cilvēka darbībai, un līdz ar to samazinoties dižantilopēm piemērotai dzīves videi, tagad suga sastopama tikai pusē no bijušā izplatības areāla (un pilnībā izzudusi Burundi). Papildus tam, kopš XX gs. 70. gadiem savvaļas dižantilopju skaits strauji samazinājās arī, notiekot pilsoņu kariem Angolā, Mozambikā, Ruandā un Ugandā.
1999. gadā pēc uzskaitēm no lidmašīnas vērtēja, ka savvaļā ir ap 136 000 dižantilopju. Bagātīgākās populācijas saglabājušās Namībijā, Botsvanā, Zimbabvē, Dienvidāfrikas Republikā, Malāvijā un varbūt arī Tanzānijā.
Pašlaik ap 50% dižantilopju savvaļas populācijas koncentrēti aizsargājamajās dabas teritorijās (daļā no tām dižantilopju skaits palielinās, daļā samazinās), 30% – privātos rančo (skaits pieaug), 20% – citur (skaits samazinās). Dižantilopju savvaļas populāciju kopumā šobrīd vērtē kā stabilu.
Dižantilopes reintroducētas daudzos medību rančo un privātajās zemēs Āfrikas dienvidos (sevišķi Dienvidāfrikas Republikā). Introducētas arī Namībijā ārpus to vēsturiskā areāla.
Galvenie apdraudējuma faktori arvien ir dzīves vides samazināšanās un medības. Dižantilopes ir populāras kā medību trofeja, un augstu vērtē arī to gaļu, tāpēc dažviet problēmas rada arī malu medības.
Vai ir tiesa, ka
- Ja dienā ir pārāk karsts, dižantilopes ēd naktī?
- Dižantilopju mazuļi labprātāk dzīvo kopā ar vienaudžiem nevis māti?
- Dižantilopju mātītēm ir garāki ragi nekā tēviņiem?
Dzīves vide un pielāgojumi
Dižantilopi uzskata par vienu no vislabāk pielāgoties spējīgajām atgremotāju dzīvnieku sugām. Tās apdzīvo pustuksnešus, krūmainas akāciju savannas un skrajus mežus, un sastopamas kalnos līdz pat 4900 m augstumam virs jūras līmeņa. Dižantilopes izvairās no bieza meža, muklājiem, īstiem tuksnešiem un pilnīgi klajas savannas. Ja ir iespēja, meklē barību arī lauksaimniecības zemēs.
Dzeramā ūdens pieejamība nav noteicoši svarīga biotopa izvēlē. Būdamas lielas un masīvas, dižantilopes fizioloģiski spēj ietaupīt siltumu un ūdeni daudz labāk nekā mazāka auguma dzīvnieki. Tāpēc dižantilopēm nav jādrūzmējas pie retajām ūdens dzeršanas vietām tā, kā to dara daudzi citi Āfrikas zālēdāji.
Būdamas lielas, dižantilopes nav ātras skrējējas, tomēr var vairākus kilometrus norikšot ar ātrumu 35 km/h. Jaunie dzīvnieki ir izcili lēcēji un bez ieskrējiena pārlec 3 m augstus šķēršļus.
Barība un barošanās
Dižantilopes pārtiek no augu barības – lakstaugiem, koku lapām, krūmiem un sulīgiem augļiem. Dižantilopes mute nav sevišķi plata, tātad labāk piemērota, lai barotos šķinot, nevis ganoties, tomēr lietus sezonas sākumā, kad zāle ir vissulīgākā, labprāt ēd arī to.
Cauru gadu dižantilopes barojas galvenokārt šķinot – ēd dažādu kokaugu un lakstaugu lapas un augļus, to skaitā pākstis. Starp dižantilopju iecienītajiem barības augiem ir, piemēram, akācijas, etiķkoki un zizifi (jeb Ķīnas dateles). Barojoties piepalīdz ar ragiem, ja jānoliec zari vai jāizrok augu pazemes bumbuļi.
Dižantilopju barība lielākoties nav atrodama lielā daudzumā vienuviet, bet izklaidus un neparedzami, tāpēc dižantilopes barības meklējumos veic lielus attālumus.
Dižantilopju dienas aktivitātes modelis ir atkarīgs no sezonas un biotopa, bet visvairāk – no gaisa temperatūras un barības pieejamības. Svelmainā laikā dižantilopes dienu pavada ēnā, glābjoties no pārkaršanas, bet baroties dodas krēslā un naktī. Vēsākā laikā tipisks dižantilopju aktivitātes modelis ir pārmaiņus meklēt barību un atpūsties, piemēram, divas stundas baroties, tad apmēram divas stundas – atpūsties un atgremot. Ja barības ir maz un tās meklējumos daudz jāstaigā, aktivitāte turpinās vēl naktī.
Kad dižantilopes tiek pie ūdens, tās kāri sadzeras, bet citādi ilgu laiku var iztikt bez dzeršanas.
Sabiedriskā uzvedība
Dižantilopes ir sabiedriskas un veido grupas, kurās visbiežāk ir līdz 25 dzīvniekiem, bet, kad bagātīgi pieejama barība, var pulcēties arī lielos – 100–500 dzīvnieku baros. Grupu lielums un sastāvs pastāvīgi mainās. Tajās var būt jebkura vecuma un dzimuma dzīvnieki, vai arī tikai mātītes, tikai tēviņi vai tikai viena gada jaunie dzīvnieki. Vienīgā īsti stabilā saikne ir starp māti un tās pēcnācējiem, bet arī šī saikne ir pārejoša, jo jaunās dižantilopes labprātāk biedrojas ar vienaudžiem, nevis pieaugušajiem. Nav retums dižantilopju grupas, kurās ir tikai jaunie dzīvnieki un neviena pieaugušā.
Dižantilopes dzīvo kā nomadi (klejotāji) un pārvietojas plašā teritorijā, meklējot labākās barošanās iespējas. Pieaugušie tēviņi kopumā klejo mazāk nekā mātītes un abu dzimumu jaunie dzīvnieki. Pētot dižantilopju pārvietošanos Nairobi nacionālajā parkā Kenijā, noskaidroja, ka tēviņi izmantoja 6–71 km² lielu teritoriju, bet mātītes – 34–360 km².
Pieaugušo dzīvnieku grupā var būt vienlaikus vairāki pieaugušie tēviņi (visbiežāk 3–5), bet to starpā pastāv stingra dominances hierarhija. Mātītēm piekļūst tikai rangā visaugstākie tēviņi. Konkurenti savu vietu hierarhijā nosaka, veicot demonstrējumus, spēkojoties ar kakliem un badoties, bet nopietnas cīņas ir retas. Lielākoties pietiek ar tēviņu izskatu un demonstrējumiem vien, lai sāncenši novērtētu viens otra potenciālu. Jo lielāks un smagāks tēviņš, jo lielāka tā ādas pakakle un izteiktāka kastaņešu skaņai līdzīgā locītavu knikšķēšana (kas dzirdama pat 100 m attālumā). Pieaugušie tēviņi regulāri izrotā pieri un ragus ar urīnā izmirkušu augsni un augiem. Reālas cīņas notiek starp pilnīgi pieaugušiem tēviņiem, bet arī tās ir īsas.
Nebrīvē arī dižantilopju mātīšu starpā pastāv dominances hierarhija.
Vairošanās un dzīves cikls
Dižantilopes var vairoties jebkurā gada laikā, bet visvairāk mazuļu dzimst sausās sezonas beigās un lietus sezonā.
Dominējošie tēviņi pārojas ar daudzām mātītēm (ir poligāmi).
Grūsnība ilgst 8–9 mēnešus. Mātītes atrod nomaļu vietu dzemdībām un parasti dzemdē guļus. Tikko dzimuši dižantilopju teliņi sver 25–35 kg (jaunie tēviņi ir smagāki, mātītes – vieglākas). Mazuļi drīz pēc piedzimšanas pieceļas kājās.
Kamēr mazi, dižantilopju teliņi guļ paslēptuvē un dodas pie mātes zīst vienīgi, kad māte tos aicina. Ja tuvumā ir citi nesen dzimuši teliņi, mazuļi pievienojas tiem “bērnu dārzos”, ja nav – uzturas slēptuvē vieni. Mātītes kopīgi aizsargā mazuļus, bet visādi citādi nav sevišķi aizrautīgas mātes.
Mazuļi barojas ar mātes pienu apmēram līdz 6 mēnešu vecumam. Dižantilopju jaunuļi pavada daudz laika kopā un agri kļūst neatkarīgi no mātēm. Jaunās dižantilopes strauji aug, gada vecumā daļa jau sver 450 kg.
Dižantilopes dzimumgatavību sasniedz apmēram 3 gadu vecumā.
Dižantilopju dzīves ilgums ir 15–20 gadi, nebrīvē dzīvo ilgāk. Savvaļā galvenie mirstības faktori ir barības trūkums, bet daudz jauno dzīvnieku arī krīt par upuri lauvām un hiēnām.
Dižantilopes un cilvēks
Dižantilopes medī gan gaļas ieguvei, gan sporta pēc, un diemžēl tās ir arī kārots malu mednieku mērķis. Dižantilopju gaļa ir maiga, pie tam tās ir daudz (dzīvnieks liels). Kvalitatīvas ir arī dižantilopju ādas.
Dižantilopju pienam ir antibakteriālas īpašības, pie tam augstāks olbaltumvielu un tauku saturs nekā govs pienā. Izcilais piens un gaļa dižantilopi dara par vēlamu mājlopu. Pilnīga dižantilopju domestikācija nav izdevusies, bet daļēja gan. Dižantilopēm kā mājlopam ir vairākas priekšrocības – tās dod diezgan daudz piena (līdz 7 kg dienā), ir saticīgas, labi pierod un ir viegli ganāmas, tām ir ilgs mūžs nebrīvē un zemas prasības pēc dzeramā ūdens.
Dižantilopes kā gaļas un piena mājlopus tur Dienvidāfrikas Republikā, Kenijā un Zimbabvē, kā arī Krievijā, Ukrainā, Lielbritānijā un ASV.
Dažādi fakti
Salīdzinot ar citām Āfrikas antilopēm, dižantilopes vairāk atgādina vēršus – krūtis, kakls un pleci ir masīvi, jo sevišķi vecākiem tēviņiem, savukārt kājas ir salīdzinoši īsas (bet spēcīgas).
Dižantilopju tēviņi ir daudz lielāki par mātītēm – par 35–50% smagāki (tēviņi sver 400–1000 kg, bet mātītes – 300–600 kg).
Ragi ir gan dižantilopju tēviņiem, gan mātītēm, bet pieaugušiem tēviņiem tie ir masīvāki, savērpti izteiktākā spirālē. Mātītēm ragi ir tievāki, taisnāki un tāpēc garāki. Tēviņiem ragu garums ir 43–67 cm, mātītēm – 51–70 cm.
Uzskata, ka dižantilopju ādas pakakle, kas nokarājas no rīkles un kakla, ir pielāgojums pret siltuma zudumu. Tomēr pakakles īpaši lielas ir tēviņiem, jo sevišķi vecajiem. Šo pakakļu forma ir daudzveidīga, pēc tām var atpazīt individuālus dzīvniekus.
Informācijas avoti
Fahey B. 1999. Taurotragus oryx. Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Taurotragus_oryx/. Accessed on 17 July 2020.
IUCN SSC Antelope Specialist Group. 2016. Tragelaphus oryx. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22055A115166135. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22055A50196938.en. Accessed on 17 July 2020.
Leslie D.M. Jr. 2011. Common Eland Taurotragus oryx. – Wilson D.E., Mittermeyer R.A. (eds). Handbook of the Mammals of the World, Volume 2: Hoofed Mammals. P. 617. Barcelona: Lynx Edicions.
Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri
