Degunlācītis

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Mammalia – zīdītāju klase
Carnivora – plēsēju kārta
Procyonidae – jenotu dzimta
Nasua nasua – degunlācītis

Izplatība savvaļā

Degunlācītis jeb koati savvaļā sastopams Dienvidamerikas tropu mežos – Argentīnas ziemeļos, Bolīvijā, Brazīlijā, Ekvadorā, Kolumbijā, Paragvajā, Peru, Urugvajā un Venecuēlā. Suga nav iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā, jo bieži sastopama. Tomēr degunlācīšu populācija samazinās medīšanas un mežu izciršanas (dzīves vides samazināšanās) dēļ.

Degunlācīši tikuši introducēti Robinsona Kruzo salā – vienā no Čīlei piederošajām Huana Fernandesa salām Klusajā okeānā.

Vai ir tiesa, ka

Degunlācīšiem aste kalpo kā tvērējaste?
Degunlācīši ir vistu zagļi?
Koatimundi un koati nav viens un tas pats?

Lasiet par degunlācīšiem Rīgas zoodārzā:

Ingmārs Līdaka. Bēgšana lietus aizsegā.

Dzīves vide un pielāgojumi

Degunlācīši dzīvo mežos – jauktajos, mūžzaļajos, lietus mežos, upju ielejās, čako, cerrado un sausajos mežu biotopos.

Lai gan dzīvo galvenokārt uz zemes, degunlācīši guļ, pārojas un dzemdē kokā. Labi kāpelētāji un labi peldētāji. Kāpelējot asti izmanto līdzsvara noturēšanai un daļēji kā tvērējasti. Tipiski, ka nevis kāpj augšā–lejā no koka, bet lēkā no koka zara un zaru. Ja tiek iztraucēti, nokāpj no koka un aizšmauc.

Barība un barošanās

Visēdāji – pārtiek no augļiem un bezmugurkaulniekiem. Ēd palmu augļus (kad tiem sezona, ēd pamatā tos), putnu olas, vaboļu kāpurus, skorpionus, simtkājus, zirnekļus, skudras, termītus.

Paretam ēd arī sīkus mugurkaulniekus – ķirzakas, grauzējus (degunlācīšu tēviņi bieži medī lielas peles). Reizēm nozog vistas. Ja gadīsies pa zobam, ēdīs arī maitu.

Aktīvi dienā un lielāko daļu laika pavada barības meklējumos (veic ap 1,5–2 km dienā). Barību meklē gan kokos, gan uz zemes. Augļus meklē koku galotnēs. Garais, kustīgais purniņš ir labi pielāgots dobumu un spraugu izpētei. Dzīvnieku barību meklē arī uz zemes, apgrozot akmeņus un ar nagiem uzlaužot satrupējušus bluķus.

Degunlācīši mēdz apmeklēt cilvēku mītņu apkārtni un izrakņāt atkritumus.

Sabiedriskā uzvedība

Pieaugušie tēviņi dzīvo kā vientuļnieki, bet mātītes kopā ar pusaugu tēviņiem veido līdz 30 dzīvnieku grupas. Degunlācīši ir poligāmi – parasti vairošanās sezonas sākumā viens tēviņš pievienojas mātīšu un jaunuļu grupai.

Vairošanās un dzīves cikls

Vairošanās sezona dažādās ģeogrāfiskajās vietās notiek dažādā laikā, kas sakrīt ar bagātīgāko augļu ražu. Kad riests galā, tēviņi atkal atstāj grupas, bet mātītes izklīst un būvē migas kokos. Lielākā daļa dzemdību notiek aprīlī–jūnijā pēc 74–77 dienu ilga grūsnības perioda. 5–6 nedēļas pēc dzemdībām mātes ar mazuļiem atgriežas grupā.

Metienā ir 3–7, vidēji 5 mazuļi. Piedzimstot mazuļu svars ir 100–180 g. 10–11 dienu vecumā mazuļiem atveras acis. 19 dienu vecumā kļūst spējīgi turēties kājās. No 24. dienas spēj staigāt un fokusēt skatienu. 26 dienu vecumā jau spēj kāpelēt.

Mazuļi barojas ar mātes pienu 4 mēnešus. 15 mēnešu vecumā jaunie degunlācīši sasniedz pieauguša dzīvnieka izmērus. Dzimumgatavību mātītes sasniedz 2 gadu vecumā, tēviņi – 3 gadu vecumā. Jaunās mātītes pārsvarā paliek grupā, bet jaunie tēviņi izklīst.

Dzīves ilgums savvaļā ap 7–8 gadiem, bet nebrīvē var sasniegt 17 gadu vecumu.

Dažādi fakti

Vientuļi dzīvojošie degunlācīšu tēviņi sākotnēji tika uzskatīti par atsevišķu sugu un saukti par koatimundiem. Tagad šo nosaukumu izmanto jebkuriem degunlācīšiem.

Degunlācīšu nosaukumi koati un koatimundi nāk no vietējo tupi indiāņu valodas. “Coati” nozīmē “josta”, “tim” – “deguns” – atsauce uz to, ka degunlācīši guļot pabāž purniņus zem vēdera. Savukārt latīniskais nosaukumus Nasua nozīmē “deguns” – visticamāk, šāds nosaukums dots tā paša iemesla dēļ.

Degunlācīšiem ir diezgan daudz dabisko ienaidnieku – pumas, jaguāri, jaguarundi, oceloti, lapsas, mājas suņi, lielie plēsīgie putni, žņaudzējčūskas.

Degunlācīši cilvēkam kaitē, postot ražu un iedzīvi, un vistu zagšana arī nav pateicību pelnījusi rīcība. Tomēr degunlācīši cilvēkam ir vairāk noderīgi nekā kaitīgi, jo regulē kukaiņu populācijas.