Čūskkakla bruņurupucis

Aizsardzība

2000. gadā iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā daļēji apdraudēta suga (NT – Near Threatened).

Dzīves vide

Čūskkakla bruņrupucis ir saldūdens suga. Tas sastopams purvos, vecupēs un lēnās upēs, bet Austrālijā visblīvāk apdzīvo sezonālas ūdenstilpes, kas lietus sezonā ir plašas, dziļas un pārplūst, bet sausajā sezonā var pat pilnīgi izžūt.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Čūskkakla bruņrupuča iecienītajās sezonālās ūdenstilpēs, kamēr tajās ir ūdens, raksturīga strauja bezmugurkaulnieku savairošanās un liels blīvums, tātad – izcili barības resursi. Izžuvušas tās kļūst dzīvei nepiemērotas. Savukārt musonu lietus sezonā tās var pārplūst tik ļoti, ka nav atrodami sausi rajoni dēšanai.

Lai dzīvotu šādā mainīgā vidē, čūskkakla bruņrupučiem ir īpaši pielāgojumi – tie sauso sezonu spēj pārlaist pārziemojot un dēj ūdenī.

Kad ūdenstilpes izžūst, čūskkakla bruņrupuči pa sauszemi dodas uz pastāvīgām ūdenstilpēm, kur ūdens pieejams cauru gadu. Ja tādu tuvumā nav (un lielākoties nav), bruņrupuči ierokas dubļos un tur pārlaiž sauso sezonu, līdz atsākas lietus.

Ziemošanas laikā bruņrupuču ķermeņa temperatūra saglabājas ap 30–31⁰C (zemes virsma tikmēr sakarst līdz 50⁰C un bieži pat vairāk). Bruņrupuča vielmaiņas līmenis samazinās par 75%. Tas ļauj ziemošanas laikā neatūdeņoties un nepārtērēt enerģijas rezerves, un vajadzības gadījumā pavadīt ziemošanā ilgāku laiku. Tāda vajadzība var rasties, jo čūskkakla bruņrupuču apdzīvotajā rajonā lietus režīms ir nepastāvīgs un sausā sezona var neparedzami ieilgt.

Čūskkakla bruņrupuči dubļu slānī ierokas 5–10 cm dziļumā, bet, ja tie ziemo izžuvušos kanālos zem ūdensaugu slāņa, no virszemes tos šķir pat 13–26 cm. 

Kad bruņrupuči ir ierakušies un dubļi vai augu slānis virs tiem sacietējis, tie ir pasargāti no augstas temperatūras un lielā mērā arī no plēsoņām. Tomēr tos var sameklēt un apēst varāni, cūkas un dingo. Protams, tos var sameklēt arī cilvēks.

Austrālijas aborigēni sausajā sezonā savu ēdienkarti papildina ar ziemojošajiem čūskkakla bruņrupučiem, bieži dodoties to “medībās”. Ierakušos bruņrupučus meklē, sakaltušos dubļus iztaustot ar nūju, līdz tā atduras pret bruņrupuča bruņām. Par bruņrupuču ziemošanas vietām liecina arī tikko manāmas pazīmes, t.sk. “elpošanas eja” – neliels caurums dubļos, pa kuru bruņrupucis reizēm izbāž galvu, lai ieelpotu.

Barība un barošanās pielāgojumi

Čūskkakla bruņrupucis ir gaļēdājs. Tas pārtiek no zivīm un ūdens bezmugurkaulniekiem.

Pielāgojumi kustīgu bezmugurkaulnieku uz zivju medīšanai ir čūskkakla bruņrupuča neticami garais kakls (kakls var būt pat tik garš kā tā īpašnieka bruņas), plata un plakana galva, liels t.s. mēles kauls, kā arī binokulārā redze.

Garais kakls un binokulārā redze ļauj zibenīgi satvert garām ātri peldošu medījumu. Bruņrupucis to acumirklī “iesūc” lielajā mutē – tā ir gandrīz mehāniska darbība, ko nodrošina mēles kaula pavirzīšana lejup, kas rada vakuumam līdzīgu efektu.

Vairošanās un dzīves cikls

Atšķirībā no visiem citiem bruņrupučiem, šī čūskkakla bruņrupuču suga spēj dēt zem ūdens. 

Mātītes dēj 2–4 dējumus gadā. Iespējams, arī lielāks dējumu skaits ir pielāgojums – jo vairāk nelielu dējumu izdēs dažādos sezonas laikos un apstākļos, jo lielāka iespēja, ka vismaz daļa dējumu neaizies bojā. 

Olām ir cieta čaula un eliptiska forma. Dējumā ir vidēji 12 olas. (Lielajām, vecākajām mātītēm ir lielāki dējumi un lielākas olas.)

Dēšana notiek lietus sezonas beigās un sausās sezonas sākumā – visbiežāk februārī–jūlijā. Mātīte ligzdas bedrīti izrok sezonālās ūdenstilpes (vecupes, lēnas upes) dibenā. Bedrīte ir 6–20 cm dziļa, ūdens slānis virs tās – no 15 cm līdz, augstākais, 2 m.

Kamēr ligzda ir zem ūdens, olas neattīstās. Sausajā sezonā ūdenim izžūstot, izžūst arī ligzda, un tikai tad, kad atkal pieejams gaisa skābeklis, atsākas embrija attīstība. Šādu norisi nodrošina unikālas īpatnības: vidē bez skābekļa (zem ūdens) embriju attīstība uz laiku apstājas, olas čaula un apvalki spēj efektīvi pasargāt olas saturu no ūdens, un embriji zem ūdens spēj izdzīvot vismaz 12 nedēļas.

Ligzdai izžūstot, olas apņem sakaltušu dubļu garoziņa. Lai tā izšķīstu (un mazuļi spētu izšķilties), jānāk pamatīgai lietusgāzei. Iespējams, arī tas ir drošības pielāgojums, lai bruņrupucēni neizšķiltos vēl sausajā sezonā, kad tiem būtu grūti izdzīvot.

Temperatūrai izžuvušajā ligzdā pieaugot, embriju attīstība paātrinās. Kopš attīstības atsākšanās līdz mazuļu šķilšanās brīdim parasti paiet ap 70 dienām.

Zemūdens ligzdošana arī daļēji pasargā no plēsoņām. Čūskkakla bruņrupuču olas zem ūdens neapdraud parastie bruņrupuču olu ēdāji – smilšu varāns (Varanus gouldii) un argusvarāns (V. panoptes). Tomēr olām var piekļūt ūdens varānu suga – Mertena varāns (V. mertensi).

Jaunie čūskkakla bruņrupuču tēviņi dzimumgatavību sasniedz vidēji 3,9 gadu vecumā, mātītes – vidēji 6,2 gadu vecumā.

Dažādi fakti

Čūskkakla bruņrupuču mātītes ir lielākas par tēviņiem. Savukārt tēviņiem ir garāks un resnāks kakls.

Informācijas avoti

Asian Turtle Trade Working Group. 2000. Chelodina rugosa ssp. siebenrocki. The IUCN RedList of Threatened Species 2000: e.T39622A10252168. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2000.RLTS.T39622A10252168.en. Accessed on 29 November 2021.

Kennett R. 1994. Ecology of two species of freshwater turtle, Chelodina rugosa and Elseya dentata, from the wet–dry tropics of northern Australia. Ph.D. Thesis. Brisbane: University of Queensland.

Kennett R., Christian K., Pritchard D. 1993. Underwater nesting by the tropical freshwater turtle, Chelodina rugosa (Testudinata: Chelidae). Australian Journal of Zoology 41: 47–52.

Kennett R., Georges A., Palmer-Allen M. 1993. Early developmental arrest during immersion of eggs of a tropical freshwater turtle, Chelodina rugosa (Testudinata: Chelidae), from Northern Australia. Australian Journal of Zoology 41: 37–45.