Brūnais varžkrupis

Aizsardzība

• Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
• Iekļauts Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (jeb Biotopu direktīvas) IV pielikumā kā suga, kam vajadzīga stingra aizsardzība.
• Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).

Dzīves vide

Brūnais varžkrupis sastopams atklātās vietās dažādos biotopos – skujkoku, lapkoku un jauktu mežu klajumos un mežmalās, krūmājos, pļavās, laukos, dārzos, parkos un kāpās. Izvairās no vietām, kur augsne ir pārāk mitra vai cieta un akmeņaina, un tāpēc nepiemērota, lai ieraktos. Vislielākais varžkrupju sastopamības blīvums ir smilšainās augsnēs un aramzemēs.

Nārstam nepieciešamas nelielas un seklas ūdenstilpes ar stāvošu ūdeni, piemēram, nelieli, aizauguši dīķi, karjeri vai grāvji smilšainā apvidū. Nārsto tikai ūdenstilpēs ar pastāvīgu ūdens līmeni, piemērotākais ūdens dziļums ir 20–130 cm.

Citviet areālā varžkrupis sastopams arī stepēs, Itālijā – rīsa laukos, Kazahstānā – sālsūdens ezeru piekrastē.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Varžkrupji nārsta laikā uzturas ūdenī, bet pārējā laikā – uz sauszemes. Aktīvi vienīgi vakaros un naktī, bet diennakts gaišo laiku pārlaiž ierakušies vai paslēpušies citu dzīvnieku izraktās alās vai zem akmeņiem.

Varžkrupji ierokas ļoti ātri, izmantojot lāpstām līdzīgus ragvielas izciļņus pie pakaļkāju papēžiem. Ierokas ar pakaļgalu pa priekšu un, tikko ķermenis jau ir bedrē, sāk darboties arī ar priekškājām, aizrokot bedres atveri.

Gada auksto laiku pārlaiž ziemojot. Ziemo zem zemes līdz 2 m dziļumā – grauzēju alās vai ierakušies paši. Atkarībā no ģeogrāfiskās vietas, ziemošana ilgst no septembra–novembra līdz martam–aprīlim, areāla ziemeļos ziemošanas periods ir ilgāks.

Areāla vidusdaļā piemērotā biotopā varžkrupju blīvums uz sauszemes var sasniegt 3–15 dzīvnieku uz 100 m², nārsta laikā dīķos – pat 45–50 krupju uz 100 m².

Ķermeņa krāsojums ir pelēkos, zaļganos vai brūnos toņos, ar tumšbrūniem plankumiem – ideāla maskēšanās krāsa, kas saplūst ar fonu.

Acu zīlītes ir vertikālas – kā kaķim. (Tā ir laba atšķiršanas pazīme no citām abinieku sugām.)

Dzīvei ūdenī noder labi attīstītās peldplēves starp kāju pirkstiem.

Barība un barošanās

Pieaugušie varžkrupji pārtiek no dažādiem sauszemes bezmugurkaulniekiem – skudrām,  skrejvabolēm, zirnekļiem, kāpuriem un sliekām. Lidojošos kukaiņus ēd retāk.

Vairošanās un dzīves cikls

Brūnie varžkrupji nārsto tūlīt pēc iznākšanas no ziemošanas. Nārsta laiks dažādās areāla vietās variē. Latvijā varžkrupis ir viens no pirmajiem abiniekiem, kas pavasarī sāk nārstot – apmēram 15. aprīlī–10. maijā.

Varžkrupju tēviņam nav ārējo rezonatoru, un nārsta laikā tas dzied zem ūdens. Dziesma ir diezgan klusa un neuzkrītoša, tā atgādina apslāpētus klauvējienus. Varžkrupjiem nav raksturīgi nārsta dziesmu kori kā citiem abiniekiem.

Mātīte iznērš 1200–2600 (480–3000) ikru resnās, recekļainās virknēs, tās ir metru garas un aptinas ap pērnajiem ūdensaugu stublājiem. Pēc 5–7 (5–11) dienām izšķiļas kurkuļi. Tie attīstās neparasti ilgi (līdz metamorfozei var paiet 3,5–5 mēneši), toties aug ātri. Brūno varžkrupju kurkuļi un var sasniegt pat 17,5 cm garumu – milzīgu izmēru salīdzinājumā ar citiem Latvijas abinieku kurkuļiem. 

Kurkuļi sākumā uzturas ūdenstilpes dibenā, bet, kad sasnieguši 3,5–5 cm garumu, dzīvo ūdenī starp ūdensaugiem un pat parādās pie ūdens virsmas. Kurkuļi pārtiek no detrīta, augiem (galvenokārt aļģēm) sīkiem ūdens dzīvniekiem – vienšūņiem, virpotājiem, gliemeņvēžiem, airkājvēžiem, ūdensblusām un gliemjiem, kā arī nīkulīgiem savas vai citu sugu kurkuļiem. 

Metamorfoze notiek jūlijā–septembrī, un jaunie varžkrupīši pēc metamorfozes ir tikai 26–39 mm gari. Tikko atstājuši ūdenstilpi, mazuļi parasti netālu no krasta ierokas zemē uz savu pirmo ziemošanu. Pastāv arī iespēja, ka kurkuļi pārziemo ūdenstilpē un pabeidz metamorfozi nākošajā gadā. 

Ilgās attīstības dēļ brūnajiem varžkrupjiem ir svarīgi, lai ūdenstilpē būtu stabils ūdens līmenis un tā neizžūtu vai ziemā pilnībā neaizsaltu.

Brūnie varžkrupji dzimumgatavību sasniedz trešajā dzīves gadā.

Kas visvairāk apdraud varžkrupjus?

Pagātnē brūnie varžkrupji Eiropā bija izplatīti daudz plašāk nekā tagad. Paleontoloģiskajos pētījumos varžkrupju subfosilās paliekas atrastas Krimā tālu aiz tagadējā izplatības areāla robežām. Nesenākā pagātnē XIX gadsimta beigās Igaunijā suga bija sastopama tālāk ziemeļos līdz pat Tallinai. Abi šie piemēri parāda, ka populācijas samazināšanās notikusi jau ilgā laika periodā. Šīs vēsturiskās areāla sarukšanas iemesli nav pilnībā skaidri, bet jādomā, ka tā varēja būt saistīta ar sugai raksturīgo ilgo kurkuļu attīstību un specifiskajām prasībām pret ūdens kvalitāti un augsnes struktūru. 

Būtiskākie apdraudējuma faktori mūsdienās:

• Mitrāju piesārņošana ar rūpnieciskajiem notekūdeņiem, lauksaimniecības ķimikālijām, fermu un cilvēka mītņu kanalizāciju, kā arī eitrofikācija. Tas kaitē kurkuļiem.
• Nārsta ūdenstilpju nosusināšana.
• Plēsīgu zivju un vēžu sugu ielaišana nārsta ūdenstilpēs.

Citi kaitējoši faktori:

• Sauszemes biotopu platību samazināšanās intensīvas lauksaimniecības dēļ (piemēram, ar liellopiem pārganot pļavas vai paplašinot apbūvi).
• Bojāeja uz ceļiem.
• Ievākšana mājas mīluļu tirgum (tas nenotiek lielos apjomos).

Par varžkrupjiem Itālijā ir nostāsti, ka pirms Otrā pasaules kara lielie kurkuļi tikuši masveidā makšķerēti lietošanai pārtikā – tos cepuši kā zivis. Stāsta arī, ka varžkrupju kurkuļi pārdoti vietējos tirgos. Domā, ka šie stāsti daļēji atbilst patiesībai – varētu būt, ka kurkuļi tiešām izmantoti pārtikā, bet diez vai tikuši zvejoti masveidā. 

Tomēr ne visi antropogēnie faktori varžkrupjiem kaitē. Apūdeņošanas kanālu būve uzlabo dzīves vietu piemērotību. Varžkrupji spēj dzīvot apdzīvotās vietās un pat pilsētās, lai gan šajās vietās nesasniedz lielu blīvumu.

Ko iespējams darīt brūnā varžkrupja labā?

• Nārsta vietu aizsardzība (tas ir vissvarīgākais pasākums, ko sugas labā vērts veikt Latvijā).
• Kur piemērotu biotopu trūkst – biotopu un nārstam piemērotu dīķu atjaunošana.
• Kur novērojama mirstība uz automaģistrālēm – drošu pāreju (tuneļu vai “zaļo tiltu”) veidošana.
• Reintrodukcija. Ar reintrodukcijas palīdzību sekmīgi atjaunota varžkrupja populācija Zviedrijā, kur 1959.–1989. gadā tā bija samazinājusies par 99%. Vairošanu nebrīvē un reintrodukciju iesaka arī sugas saglabāšanas programmai Itālijā.   

Dažādi fakti

Brūnais varžkrupis ir neliels krupis. Pieauguša dzīvnieka garums ir 5–7 cm – daudz pieticīgāki izmēri nekā tā milzu kurkulim.

Dzimumu dimorfisms nav īpaši izteikts, bet nārsta sezonā tēviņi viegli atšķirami pēc tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tēviņi ir arī nedaudz mazāki par mātītēm.

Brūno varžkrupi daudzās valodās sauc par ķiploku krupi, un šādi tas senatnē saukts arī Latvijā. Nosaukumam par pamatu ir varžkrupja aizsargreakcija, izdalot indīgu sekrētu ar ķiploku smaku.

Informācijas avoti

Agasyan A., Avci A., Tuniyev B., Crnobrnja-Isailovic J., Lymberakis P., Andrén C., Cogalniceanu D., Wilkinson J., Ananjeva N., Üzüm N., Orlov N., Podloucky R., Tuniyev S., Kaya U. 2009. Pelobates fuscus. – The IUCN Red List of Threatened Species 2009: e.T16498A5951455. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2009.RLTS.T16498A5951455.en. Accessed on 11 July 2022.

AmphibiaWeb 2021. Pelobates fuscus – Common Spadefoot. University of California, Berkeley, CA, USA. https://amphibiaweb.org/species/5270. Accessed on 11 July 2022.

Latvijas Daba 2022. Varžukrupis (brūnais varžukrupis) Pelobates fuscus (Laur.). SIA Gandrs. https://www.latvijasdaba.lv/abinieki/pelobates-fuscus-laur/. Skatīts 11.07.2022.

Pupiņš M., Pupiņa A. 2011. Latvijas pieaugušo abinieku sugu lauku noteicējs. Daugavpils: Daugavpils universitāte, Ekoloģijas institūts. 81 lpp. (Brūnais varžkrupis 42.–44. lpp.)