Brūnais lācis

Vašingtonas konvencijas II pielikums

Eiropas ciltsgrāmata

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Mammalia – zīdītāju klase
Carnivora – plēsēju kārta
Ursidae – lāču dzimta
Ursus arctos – brūnais lācis
Ursus arctos arctos – brūnais lācis (nominālā pasuga)

Izplatība savvaļā

Brūnais lācis ir visizplatītākā lāču suga pasaulē. Savulaik tas bija sastopams lielā daļā Ziemeļamerikas, viscaur Eiropā, Āzijā, Tuvajos Austrumos un pat Āfrikas ziemeļos. Eiropā lāči gadsimtiem tika medīti, rezultāts ir to pilnīga izzušana daudzās valstīs. Nav īsti skaidrs, kad lāči izzuda Āfrikā, bet zināms, ka vēl 18. gs. vidū tie bija sastopami Alžīrijā un Marokā. Pašlaik suga sastopama ap 5 000 000 km² plašā teritorijā Ziemeļamerikas ziemeļrietumos, 800 000 km² Eiropā (neskaitot Krieviju) un plašās teritorijas Āzijā.

Brūnos lāčus (Ursus arctos) iedala vairākās pasugās. Par pasugu iedalījumu un skaitu pētnieku starpā nav vienotības. Piedāvāti iedalījumi pat ar 90 pasugām. Reālistiskāks iedalījums ir 5–9 mūsdienās sastopamas pasugas, t.sk. divas Ziemeļamerikā, pārējās Eirāzijā.

Eirāzijas brūnais lācis jeb “parastais brūnais lācis” (Ursus arctos arctos) ir mazākā no brūnā lāča pasugām – pieaugušas mātītes sver tikai 90 kg (mātīšu svars var būt 90–150 kg, tēviņu – 135–205 kg). Šie lāči sastopami Eiropā un Sibīrijā. Brūnie lāči pastāvīgi ieklīst arī Latvijā.

Brūnie lāči izmiruši Lielbritānijā un Īrijā, bet arvien sastopami Ziemeļeiropā un Krievijā. Skandināvijas populācijas ir stabilas – Zviedrijā sastopami vairāk nekā 2000 lāču, Somijā – ap 840 un Norvēģijā – ap 70. Karpatos saglabājušies vairāk nekā 5000 lāču, Balkānos – ap 3000. Sīkas, skaitā sarūkošas populācijas saglabājušās Pirenejos uz Spānijas un Francijas robežas, kā arī Kantabrijas kalnos Spānijā, tāpat – Abruco kalnos un Trentīno ielejā Itālijā. Bet vislielākā brūno lāču populācija ir Krievijā, t.sk. vislielākais skaits – Sibīrijas mežos.

Cilvēks izmanto brūnā lāča ādu, gaļu, taukus, žulti (farmaceitiskajā rūpniecībā). Brūnie lāči ir vērtīgas medību trofejas.

Vai ir tiesa, ka

Brūnajiem lāčiem ir grūti kāpt kokos?
Eiropā lāču barībā senākos laikos bijis 80% gaļas, bet tagad – tikai 10–15%?
Ne visi lāči ziemā guļ?

Aizsardzība

Brūnā lāča Eiropas ciltsgrāmata (ESB) izveidota 1994. gadā, pašlaik to uztur Renenas zoodārzs Nīderlandē.
Brūnais lācis iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā.
Iekļauts Eiropas Savienības Sugu un biotopu direktīvas II un IV pielikumā kā suga, kuras aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (II pielikums) un kam vajadzīga stingra aizsardzība (IV pielikums).
Īpaši aizsargājams Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396)

Dzīves vide un pielāgojumi

Galvenā brūnā lāča dzīves vides prasība – lai būtu paslēptuves, kur pa dienu patverties. Apdzīvo mežus. Priekšroku dod vecākiem taigas tipa skujkoku un jauktajiem mežiem, kas mijas ar aizaugušām izdegām, izcirtumiem, purviem un ūdenskrātuvēm.

Brūnie lāči ir pēdmiņi. Pārvietojas lēnā, lempīgā gaitā, bet spēj kustēties arī ļoti strauji. Skrējienā var sasniegt 64 km/h. Pieaugušie lāči nav veikli kokos kāpēji – lāču priekšķepu nagi arī nav tam pielāgoti. Apvidū orientējas galvenokārt ar dzirdes un ožas palīdzību, bet redze attīstīta daudz vājāk. Neraugoties uz lielo ķermeņa masu, spēj pārvietoties ātri, veikli un klusi. Labi peld un labprāt ūdenī mazgājas.

Areāla ziemeļdaļā brūnais lācis ir aktīvs tikai veģetācijas periodā, bet pārējos 4,5–6 mēnešus pavada ziemas snaudā, šajā laikā pārtiekot no uzkrātajām ķermeņa tauku rezervēm.

Ziemas migas parasti iekārto dažādās dabiskās slēptuvēs pēc iespējas sausākās vietās – uz purvu salām, iedobēs zem izgāztiem kokiem, alās un klinšu plaisās, retāk tieši uz zemes skudru pūžņos vai zem kuplas egles zariem, vēl retāk – gruntī izkasītā bedrē. Migas kamera aizņem aptuveni 2 m³. Migu izklāj ar sūnām, sausu zāli, lapām un egļu zariem. Ziemā migas pārklāj sniega sega.

Migu dažreiz izmanto vairākas ziemas pēc kārtas. Ziemas miega laikā dzīvniekam ir palēnināta sirdsdarbība un elpošana, bet tikai nedaudz pazemināta ķermeņa temperatūra. Lācis ir viegli uzmodināms un vajadzības gadījumā glābjas bēgot. Atkušņa laikā lāči var atstāt migu un meklēt barību.

Vecākie un labāk uzbarojušies lāči ziemas guļā dodas agrāk – jau oktobrī pirms pastāvīgas sniega segas izveidošanās, bet jaunāki un mazāk uzbarojušies – daudz vēlāk – novembrī vai pat decembrī. Ziemas migas lāči atstāj dažādā laikā atkarībā no barības rezervēm organismā un pavasara gaitas. Visbiežāk tas notiek aprīlī.

Atsevišķi īpatņi, kas rudenī kaut kādu iemeslu dēļ nav uzbarojušies, visu ziemu pavada klejojot un meklējot barību, un var kļūt bīstami ne tikai meža iemītniekiem, bet arī mājdzīvniekiem un cilvēkam.

Barība un barošanās

Brūnie lāči ir tipiski visēdāji, kas pārsvarā izmanto augu barību.

Svarīgu vietu barībā ieņem kukaiņi, kurus iegūst, izrakņājot skudru pūžņus, atplēšot celmiem mizu, izkašājot kameņu un lapseņu ligzdas un uzplēšot zemsegu. Labprāt ēd medu. Medī dažādus sīkus mugurkaulniekus, galvenokārt peles, un apēd uz zemes ligzdojošo putnu olas un cāļus. Dažreiz ķer arī zivis.

Lieliem savvaļas dzīvniekiem un mājdzīvniekiem lāči uzbrūk reti, tikai badā, pie tam izteikta plēsonība piemīt vienīgi atsevišķiem lāčiem. Izbadējies pieaudzis lācis vienā paņēmienā var apēst līdz 40 kg gaļas. Barības pārpalikumus noslēpj – apkrauj ar žagariem vai skuju koku zariem.

Visgrūtākais laiks brūnā lāča dzīvē ir pavasaris pēc ziemas midzeņa atstāšanas. Šajā laikā novājējušie dzīvnieki ēd visu, ko var atrast – arī kritušus dzīvniekus un atkritumus. Vasaras sākumā barībā dominē dažādu augu zaļās daļas, galvenokārt jaunu apsīšu lapas un zari, kā arī kukaiņi. Vasaras beigās un rudenī uzbarošanās periodā brūnā lāča barībā tāpat dominē augu barība – sēklas un augļi, kā arī kukaiņi. Ja vien ir iespēja, barojas ar auzām piengatavības stadijā un kukurūzu.

Savairojušies brūnie lāči vietām var izpostīt sējumus, barojoties un nobradājot auzu un kukurūzas laukus. Tāpat var kaitēt biškopībai un izņēmuma gadījumos – lopkopībai un medību saimniecībai.
Senākos laikos Eiropas brūnie lāči lielā mērā pārtika no gaļas – 80% to barības bija dzīvnieku izcelsmes. Tomēr, pakāpeniski izzūdot savvaļas dzīvnieku dabiskajai dzīves videi un samazinoties to populācijām, jau viduslaikos lāču barībā bija tikai 40% gaļas, bet mūsdienās – tikai nedaudz vairāk par 10–15%.

Brūnie lāči ir ārkārtīgi spēcīgi un izturīgi. Tie spēj nogalināt govi ar ķetnas zvēlienu, noskriet zirgu, peldēšanā pārspēt olimpisko čempionu un pa nogāzi uzvilkt kalnā nomedītu alni.

Brūnajiem lāčiem ir izcila oža (tie spēj saost krituša dzīvnieka maitu vairāk nekā 3 km attālumā), dzirde apmēram kā cilvēkam, bet redze ir pavāja.

Sabiedriskā uzvedība

Lāči dzīvo ģimenēs vai atsevišķi, tāpat ziemo gan atsevišķi īpatņi pa vienam, gan visa ģimene – māte ar mazuļiem kopā. Vecāki tēviņi vienmēr ziemo atsevišķi.

Vairošanās un dzīves cikls

Monogāmi. Pārošanās laiks ir ik pēc diviem gadiem vasarā – jūnijā–jūlijā. Reizēm starp tēviņiem notiek riesta cīņas, ko pavada skaļa rēkšana. Veiksmīgie tēviņi kopā ar vienu vai divām mātītēm pavada ap 1–3 nedēļas. Apaugļotās olšūnas implantēšanās dzemdē aizkavējas apmēram 5 mēnešus līdz rudens beigām, kad lācene devusies ziemas guļā. Grūsnība ilgst 6–8 nedēļas (bet kopējais laiks no apaugļošanās līdz dzemdībām sasniedz 180–266 dienas). Grūsnās lācenes ziemas guļai iekārto dziļākas, plašākas, siltākas migas un bieži pēc apgulšanās sevi apklāj ar egļu zariem.

Metienā var būt 1–5 mazuļi, parasti 2–3. Lācēni piedzimst ziemas migā decembra beigās–februāra vidū. Mazuļu masa piedzimstot ir 340–680 kg, 3 mēnešu vecumā – ap 15 kg, 6 mēnešu vecumā vidēji 25 kg. Ar mātes pienu barojas apmēram 5 mēnešus. Lācēni kopā ar māti dzīvo apmēram 2 gadus un parasti ziemo kopā ar to vienā migā. Jaunie lāči aug ļoti lēni un maksimālo lielumu sasniedz tikai 8–10 gadu vecumā. Dzimumgatavību sasniedz trešajā dzīves gadā, spēj vairoties līdz 30 gadu vecumam.

Savvaļā dzīves ilgums ir 20–30 gadi, lai gan lielākā daļa brūno lāču iet bojā pirmajos dzīves gados. Nebrīvē var nodzīvot pat 50 gadu.

Dažādi fakti

Brūnos lāčus dažviet vajā mājlopiem, sevišķi – liellopiem un aitām nodarītā kaitējuma dēļ, tomēr to reālais nodarījums lopkopībai ir niecīgs.

Lāčiem ir neparedzams temperaments, to uzvedība bieži ir impulsīva un neiecietīga. Lāci uzskata par bīstamāko dzīvnieku Ziemeļamerikā, tomēr reālās uzbrukuma briesmas ir pārspīlētas. Brūnie lāči cenšas izbēgt no kontakta ar cilvēku un parasti neuzbrūk. Izņēmumi ir, kad lāči tiek pēkšņi iztraucēti, apdraudēti vai kad tos piesaistījusi cilvēka pārtika, atkritumi vai nošauts medījums. Brūnie lāči Eiropā ir daudz miermīlīgāki nekā to Amerikas un Āzijas sugasbrāļi.

Senajā Romā brūnos lāčus izmantoja cīņu arēnās. Spēcīgākie lāči nāca no Kaledonijas (Skotijā) un Dalmācijas (Horvātijā).

Brūnais lācis ir Somijas un Slovēnijas nacionālais dzīvnieks. Lāci uzskata kā Krievijas militāro un politisko iespēju simbolu. Brūnais lācis ir attēlots uz Horvātijas 5 kunu monētas, kāda tiek kalta kopš 1993. gada.